Palikt vēlēšanu dienā mājās nedrīkst. Saruna ar Viesturu Kairišu 0
Šodien Latvijas Nacionālā opera un balets iezīmēs savas pastāvēšanas otrās simtgades sākumu ar Riharda Vāgnera operas “Klīstošais holandietis” pirmizrādi diriģenta Mārtiņa Ozoliņa un režisora VIESTURA KAIRIŠA interpretācijā.
Latvijas mūzikas vēsturē “Klīstošais holandietis” atklāja jaunu un būtisku lappusi – ar šo iestudējumu 1918. gadā Teodora Reitera vadībā darbību sāka jaundibinātā Latvju operas trupa, ar kuru tieši saistīta mūsdienu Latvijas Nacionālā opera un balets. Jaunais uzvedums būs jau septītais Vāgnera operas “Klīstošais holandietis” iestudējums Latvijas Nacionālajā operā.
“Rihards Vāgners bēga no sarežģītiem finanšu apstākļiem Rīgā un iestrēga laikā, mūžībā. Toreiz viņš bēga pa zemes ceļu, tad – ar kuģi, varbūt šodien bēgtu ar lidmašīnu. Viņš iekūlās vētrā, taču diezin vai viņam patiktu arī gaisa bedres. Un tad viņš ieraudzīja atspulgu. Sākumā likās, ka tas ir svešs spoku kuģis ar mirušu kapteini, taču, vērīgāk ieskatoties, bezgalīgi laikā klīstošajā, nelaimīgajā, nekur dvēseles mieru nerodošajā ceļiniekā Vāgners atpazina sevi,” par jauniestudējumu stāsta režisors Viesturs Kairišs.
Rīga – Eiropas metropole
Viestur, sakiet lūdzu, ko jūs gribat pateikt ar “Klīstošo holandieti”, kas īsti ir šīs Vāgnera operas varonis?
Viesturs Kairišs: Gluži kā jebkurš kultūrvaronis, arī klīstošais holandietis var būt jebkurš no mums, tajā skaitā es, cilvēks, kurš klejo, klīst pa šo pasauli, domā, ka viņš ir dzīvs, bet ļoti bieži izrādās, ka “miris”, jo daudzi no mums reti atļaujas dzīvot, reti atļaujamies mēģināt pārvarēt kādu mūžības, laika vai telpas transcendenci.
Dzīvojam parastos apstākļos, ierastās situācijās, tiekam konfrontēti ar triviāliem izaicinājumiem un mūsu dzīve ļoti bieži dzīvei nemaz nelīdzinās. Tā drīzāk atgādina nāvi. Klīstošais holandietis nav nekāds varonis no pārdabiskiem laikiem, tas ir katrs no mums, un tieši tā uz šo darbu arī jāskatās – kā tu, savu mieru neatrodošs ceļotājs, meklē kādu glābšanos un šķīstīšanu, atklāsmi. Bet ar to izdošanos, visticamāk, ir kā holandietim – ne pārāk… Holandietim gan beigās tas izdodas. Caur upuri, jā.
Teicāt, ka gribat ar šo uzvedumu parādīt Rīgas īsto vietu. Un proti – ka tā, jūsuprāt, ir Eiropas metropole. Ja tā būtu, vai tik daudzi pamestu valsti?
Runāju vairāk kultūras aspektā un ticu, ka daudzi Rīgā kā Eiropas metropolē gribētu dzīvot vairāk nekā mazā provinces pilsētiņā, kura vairāk atgādina postpadomju estētiku, kur viss ir vienlīdz skaisti, vai tas būtu 8. marts, Valentīna diena vai Jāņi, kur mūsu nacionālā identitāte tiek izsvēpēta kopējā katlā un kur visi minētie “pasākumi” ir vienlīdz sviestaini jauki sarīkojumi visiem. Un tā tiek veidota arī Rīgas estētika, protams, ar mērķi – pārfrāzējot pāvestu – lai mēs paši savā identitātē paliktu tikai kā tādi tūristi. Un tas jau būs pirmais solis, lai no nacionālās identitātes atteiktos vispār.
Vāgnera finanšu apgrūtinājumi Rīgā neviļus liek iedomāties, ka ironiskā veidā skaņradi piemeklējušas tādas pašas likstas kā ne vienu vien šodien…
Vāgnera parādi Rīgā nav īsti pierādīti, bet skaidrs, ka komponists parādus taisīja visur un pēc tam muka no kreditoriem. Par mūsdienās no Rīgas parādu dēļ aizmukušajiem arī gribas teikt, ka ļoti bieži šie cilvēki iestrēguši tādā kā iluzorā pasaulē, jo tie upuri, kurus viņi svešumā nes, daudziem no mums nav prātam aptverami. Pērn 18. novembrī biju Londonā, kur man lūdza teikt uzrunu tautai, tiku runājis arī ar vēstniekiem. Deviņdesmit deviņi procenti gandrīz nekad Anglijā “neizsitīsies”, netiks pieņemti, jo britu sabiedrība ir ļoti noslēgta. Jā, naudas izteiksmē viņi pelna prāvas summas, taču pārsvarā darot ārkārtīgi smagus, melnos darbus un nereti dzīvojot mazos, neatbilstoši dārgos miteklīšos. Un frāze, ka mēs, aizbraukušie, esam tie laimīgie, bet jūs, mājās palikušie – lūzeri, itin bieži ir vien viltus realitāte un izpausme aizvainojumam pret valsti. Cilvēkiem nav viegli atzīties bieži vien kļūdainā lēmumā, kaut, protams, ir arī tādi, kuri tikuši uz zaļa zara un tādēļ par atgriešanos nedomā, kaut arī viņu vidū ir cilvēki, kuri tomēr pārbrauc mājās, jo tieši šie ļaudis vislabāk izjūt, kāda vērtība ir dzīvot savā zemē.
Operas darbība būšot pārcelta laikā un telpā. Paverot skatuves priekškaru, lidmašīnas spārna tur nav, bet pelēku vienveida krēslu rinda gan…
Mūsdienās salons, kurā cilvēks ceļo, daudz neatšķiras lidmašīnai, kuģim, autobusam vai vilcienam, tie ir diezgan identiski. Vienkārši – transporta līdzeklis, ar kuru ceļo ne vien ģeogrāfiskā izpratnē, bet arī pazūdi laikā, kur pēc kāda pārvarēta attāluma sastopi savu atspulgu. Jo ceļošana ir tāda garīgās askēzes forma, kurā sevi izsvied no ierastajiem apstākļiem un tiec konfrontēts ar neierastu jaunu realitāti. Ceļojums ir universāls, dziļš, patiess, visaptverošs Vāgnera ielikts sevis meklēšanas modelis. Mājās, kur apkārt tava ikdiena, pats ar sevi tik bieži konfrontēties nemaz nevari.
Līdz ar to garīgie izaicinājumi ceļojumos ir daudz lielāki. Un operas darbību mēs neesam pārnesuši uz kādiem mistiskiem “mūslaikiem”, jo tāpat saprotams, ka kuģa matroža un kapteiņa forma gadsimtos daudz nav mainījusies. Tie ir universāli termini, lielāki par konkrētiem laika nogriežņiem, uz kuriem pārcēlumi man nekad nav bijuši interesanti. Tādēļ lieliska ir mākslinieku Kristas un Reiņa Dzudzilo ideja par laika, cilvēka mūža apli un bezgalīgu klejošanu. Man patīk, ka tā nav piesaistīta konkrētai videi un laikam, kā būtu, ja darbība notiktu, piemēram, Vācijā, septiņdesmitajos vai Padomju Savienībā gulagā. Operas darbība notiek pārlaicīgā vidē un laikā, kurā arī idejas parādās vislabāk.
Pēc trim “Nībelunga gredzena” operām šī būs jūsu ceturtā režisētā Vāgnera opera, bet izcilā skaņraža citāti saklausāmi arī ne vienā vien citā darbā, piemēram, arī Nacionālajā teātrī iestudētajā izrādē “Uguns un nakts”. Vai uzskatāt, ka pazīstat Vāgneru?
Man nekad nav bijušas aizdomas, ka es vēlētos pazīt pašu Vāgneru. Viņš ir tik jauka un impozanta persona, ka negribētos krist viņa enerģētikas ietekmes zonā.
Izraēlā Vāgners kā komponists esot aizliegts.
Esmu dzirdējis, ka Māris Gailis Žaņa Lipkes muzejā rīkojot Vāgnera karnevālus. Lielāku kuriozu pasaulē gan neesmu dzirdējis, bet par Izraēlu… tas būtu jāpapēta, bet es nebrīnītos. Vāgnera antisemītiskie uzskati ir visnotaļ slaveni, un nacisti viņam savulaik piesūcās ļoti nopietni. Protams, ka Vāgners ir neviennozīmīga personība, viņa teorētiski filozofiskais mantojums ir visnotaļ interesants. Bet Vāgnera patiesais monuments ir viņa mūzika, tās pārējās lietas, laikam ejot, arvien vairāk izzūd.
Latgaliskais ir latviskais
Gandrīz visu vasaru bijāt Latgalē, kur filmējāt savu pēc Gunāra Janovska romāna tapušo filmu “Cilvēki pie upes” latgaliešu valodā. Vai šajā Latvijas novadā kopš Latgales kongresa simtgades daudz kas mainījies?
Pat ārkārtīgi. Bet man īpašu prieku sagādā fakts, ka vismaz piecu partiju priekšvēlēšanu programmās iekļauti ļoti nopietni punkti par latgaliešu valodas mācīšanu skolās, par to, ka latgaliskais ir latviskais. Tas ir milzīgs solis uz priekšu. Kāds nozīmīgs process ir iesācies. Daudzi cilvēki no Latgales iesaistījušies politikā, startē vēlēšanās no sarakstiem, kuros latgaliskās vērtības – latgaliešu valoda un Latgales ideja – līdzās tiesiskuma jautājumiem ir vieni no pamatuzstādījumiem.
Un pieklusušas balsis, kuras latgalisko vērtību nozīmes izcelšanu mēģināja saistīt ar kaut kādu separātismu.
Ticiet man, tas bija vienas konkrētas partijas ļoti precīzs politiskais pasūtījums, lai apkarotu politiskos konkurentus. Kas raksturīgi, šīs partijas daži biedri ir skaļākie sadarbības ar “Saskaņu” atbalstītāji.
Latgaliskā izskaušana no Latgales veicinājusi tikai divas lietas – Latgales pārkrievošanu un izmiršanu.
Ja cilvēkam izravē viņa identitāti, ir vieglāk aizbraukt. Ja Latgalē būtu attīstīta latgaliešu kultūra, īstam latgalietim būtu daudz grūtāk aizbraukt uz tādu Īriju vai kur citur. Valodas nozīmi nevar novērtēt par zemu, tā ir politisks un ekonomisks instruments. Kāpēc dzīvojam Latvijā? Jo mums ar šo zemi ir dziļākas saites, un bez valodas tās nav iedomājamas. Ja cilvēki visā pasaulē dzīvotu kādā universālā telpā, tad visi droši vien mitinātos vietā, kur ir silts un tuvāk peldbaseins. Ceru, ka pēc Saeimas ievēlēšanas būs daudz vairāk deputātu, kuri zvērestu teiks latgaliski. Visi no Pārnovada, kā pārējo Latviju sauc Latgalē, braucot uz zilo ezeru zemi, grib dzirdēt latgaliešu valodu, jo citiem tā ir kaut kas interesants. Bet diemžēl cilvēki ir spiesti vilties, jo ar viņiem Latgalē runā tajā pašā latviešu valodā, tikai ar jauku akcentu. Tikko Kurzemē pabiju suitu kultūrtelpā, un manī tā izraisīja tādu interesi, ka vēlētos par šo novadu zināt vēl un vēl. Dažādais bagātina.
Uz šo Saeimu pošas sešpadsmit partiju saraksti. Kā jums šķiet, vai to programmu un runu partitūras neatkārtojas, nepārklājas?
Partiju daudzumu un dažādību es nesauktu par galveno problēmu. Uz iepriekšējām vēlēšanām bija partijas, kas saukli “krievi nāk” izmantoja, lai tiktu Saeimā, uz šo draudu varēja skatīties arī kā uz tādu “fake news” (viltus ziņu). Būtu jau labi, ja partijas veidotos pēc normāliem principiem – viena ir sociāldemokrātiska, otra konservatīva, trešā liberāla. Tās ir ļoti svarīgas politiskās kultūras nianses, un metas vai šķērmi, redzot, ka daža partija tapusi pēc principa “sataisām kaut ko, lai tik tiktu Saeimā”. Skaidrs, ka vieglākais ceļš, kā nodrošināt piekļuvi naudai, ir būt valdībā. Vēl – uzbāzīgās reklāmas, un galu galā tā aina piegriežas tā, ka uz vēlēšanām nemaz negribējās iet. Bet šogad tas noteikti jādara, ja vien neesi pilnīgi “atsaldēts” un neatgriezeniski traumēts cilvēks, kurš nesaprot situācijas nopietnību. Ir jau ļoti jauki, ka visu laiku varam braukt pa pasauli un dzīvot pārliecībā, ka nekas traks nenotiks, bet šogad es redzu, ka lēni, lienoši un neatlaidīgi tiek veidota augsne koalīcijai ar “Saskaņu”. Un to nedrīkst pieļaut.
Kur tas lielākais drauds?
Protams, ja rīt “Saskaņa” ar “KPV LV” un atšķēlušos ZZS Kurzemes daļu un vēl dažiem izveidos valdību, nākamajā dienā vēl neievedīs Kremļa tankus, un mēs neizstāsimies no ES. Pirmajā laikā pat nejutīsim nekādu atšķirību, to apjautīsim vēlāk. Lēnām, pamazām sajutīsim, kā tiek iznīcināti mūsu kodi, trivializēti būtiski nacionālie jautājumi, kā demokrātiskie institūti lēnām un pakāpeniski tiek izļodzīti.
Un tad pēc laiciņa redzēsim, ka arī Krima nebija anektēta, jo mums taču svarīga tirdzniecība ar Krieviju, pēc gadiem sāksies diskusijas, vai tas NATO tiešām ir tik labs, varbūt labāk draudzēties ar Baltkrieviju, Krieviju? Tas viss notiks lēnām. Putins nav tāds muļķis, kurš arī Latvijā ievestu mazos zaļos cilvēciņus. Daudz vieglāk ir uztaisīt, nopirkt vienu partiju, labi organizētu, ar riktīgiem provokatoriem.
Man jau viņi visi patīk – arī “KPV LV” –, Kaimiņš ir super, bet šis jaunais cilvēks, brašais jokmīlis un Lemberga pēddzinis, kurš visus Saeimā tracināja ar savu kameru un ieviesa foršu atraktivitāti ar deputātu ņemšanos, sen jau ir nobīdīts malā. Domāju, tajā partijā visu virza citi džeki, kuri daudz precīzāk strādā. Tāpat nebrīnīšos, ja Lembergs pats rīko šo sevis nodarījumu izmeklēšanu. Riski ir tik lieli, ka par trim manis nosauktajām partijām es izvairītos balsot. Un nevajag teikt, ka nav izvēles, tāda ir. Tikai nevajag meklēt laulāto partneri politiskajos spēkos vai arī draudzību mūža garumā. Partijās ir cilvēki, un nav ko slēpt, arī ar sliktām ambīcijām. Tomēr palikt vēlēšanu dienā mājās nedrīkst.
Mainīt Latvijas vidi
Nedomāju trīs minētās partijas, bet vai kāda nav klauvējusi arī pie jūsu durvīm?
Arī daži no minētās trijotnes ir mazliet klauvējuši. Esmu ticies ar politiķiem, ar dažām partijām man nav bijusi vēlēšanās runāt, bet varu atklāt, ka pie Latgales valodu atbalstošiem punktiem vairāku partiju programmās, iespējams, ir arī neliels mans nopelns. Šajā sakarā esmu gribējis tikties arī ar ZZS, rakstīju vēstuli uz Māra Kučinska biroju, bet atbildi tā arī neesmu saņēmis. Bet var saprast, ka Kučinska aizņemtībā nav laika sīkumiem un neesmu jau nekāda ievērojamā persona…
Saprotu gan, ka varētu kalpot kā lokomotīve, ievelkot kādu partiju Saeimā, bet, esot ārpus deputātu kandidātu sarakstiem, mana ietekme var būt pat vēl lielāka.
Mans mērķis ir mainīt Latvijas vidi, tajā skaitā politisko kopumā, un to nevar panākt vienas partijas ietvaros. Turklāt ļoti daudzi sabiedrības viedokļu līderi, ieejot Saeimā, savu vārdu ir degradējuši. Bet, ja izšķirtos Latvijas neatkarības būt vai nebūt, jā, es ietu politikā, ziedojot savas radošās ieceres.
Ko sagaidāt no nākamās Saeimas?
Visi brīnās, no kurienes tie populisti. No zila gaisa un Kremļa naudas viņi taču neradās. Tie radās no valdošās koalīcijas spēku šausmīgās arogances tiesiskuma jautājumos. Cilvēki taču redz, ka tiesiskums nav augstā cieņā, idejas, arī – nacionālās, tiek izmantotas kā labs tirgus līdzeklis, lai iegūtu vietu Saeimā. Un tieši šī varas arogance, attieksme pret tautu – mēs, pie varas esošie, vienmēr būsim kaut kas augstāks par tevi, ierindas cilvēku –, izraisa tik sašķobītu reakciju, ka vairs nav runa par opozīciju, bet ekstrēmākām formām. Visas ekstrēmās lietas pasaulē izraisījis stagnatīvs, pašpietiekams režīms, kas sevi bezgala attālinājis no cilvēkiem, ar kuriem eksistē vienā zemē.
Man patīk, ka to partiju spektrā, kurām plāns tiesiskums, parādījušies jauni spēki. Tādējādi sabiedrība soda par augstprātību, prettiesiskumu un korumpētību. Un nākotnē šīs partijas būs spiestas pat pašas pret savu gribu pakļauties sabiedrības spiedienam. Tāds ir demokrātijas spēks. Un mums kā sabiedrībai pret savu valdību jābūt daudz prasīgākai nekā pret Putinu, kura rīcību ietekmēt nevaram. Un tas, ka mēs paši netiekot ar savu valsti galā, arī ir Krievijas režīma radīts mīts. Taču kopumā, par spīti manis minētajām varas arogances izpausmēm, mums tomēr ir forša, brīnišķīga valsts. Un mēs neļausim to sačakarēt. Mani tāda apziņa spēcina.
Riharda Vāgnera opera “Klīstošais holandietis”
Pirmajās trīs izrādēs Holandieša lomā – Egils Siliņš, Zenta – Vida Miknevičute (28.09., 30.09.) un Līne Karlsona (29.09.), Ēriks – Korbijs Velčs, Dālands – Ains Angers.
Turpmākajās izrādēs galvenajās lomās – Rihards Mačanovskis (Holandietis), Andris Ludvigs (Ēriks), Krišjānis Norvelis un Romāns Poļisadovs (Dālands). Marijas lomā – Ilona Bagele vai Andžella Goba, Stūrmanis – Mihails Čuļpajevs vai Juris Jope.
Diriģenti Jānis Liepiņš un Normunds Vaicis, scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo, kustību māksliniece Elīna Lutce un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
Pirmizrādes tiešraidi demonstrēs “www.operavision.eu” un arī Latgales vēstniecībā “Gors”.
