Palikt saiknē ar skatītāju. Nastavševa “Melnraksts” Rīgas Krievu teātrī 0
Latvijas teātros 29. maija vakarā vienlaikus bija iespējams noskatīties četras izrādes – dažādas gan pēc formas un satura, gan ieceres un realizācijas. Kamēr Valmieras teātris vēra durvis ekskluzīvam skatītāju lokam Mārtiņa Meiera klātienes monoizrādē “Visas labās lietas”, tikmēr tiešsaistē iestudējumus skatīties piedāvāja teātra trupa KVADRIFRONS, Liepājas un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris.
Ieskatoties trīs virtuālo izrāžu piedāvājumā, iezīmējas arī visai krasa atšķirība starp teātru izvēlēto ceļu, kā sasniegt skatītāju.
KVADRIFRONA projekts “24 h” 24 sērijās ļāva ieskatīties mēģinājumu procesā, finālā piedāvājot sirreālistisku un dekonstruētu prezentāciju, kurā netrūkst ironijas un avangardisku formas meklējumu, pārkāpjot ierastās teātra formas.
Liepājas teātris tiešraidē no teātra piedāvāja noskatīties sezonas sākumā tapušo izrādi “Mēness neredzamā puse” – kaut arī iestudējuma tēma par cilvēces apjukumu un dzīves jēgas meklējumiem situācijā pēc Trešā pasaules kara iezīmē gana precīzas noskaņas pandēmijas laikā, gala rezultātā tomēr bija jūtama aktieru attālināšanās no skatītāja.
Daudzajos online projektos, kas pēc īsa apjukuma brīža sāka pārplūdināt Latvijas teātru vidi, visbūtiskākā pro-blēma ir un paliek saiknes izveidošana ar skatītāju. Ceļi, kādos teātra veidotāji cer panākt vārdos nenosaucamo enerģijas apmaiņu ar auditoriju pat ar datorekrāna un vebkameras starpniecību, ir dažādi.
No redzētajiem tiešsaistes projektiem vistuvāk “dzīva” teātra formai izdodas pietuvoties M. Čehova Rīgas Krievu teātra jauniestudējumam – Vladislava Nastavševa virtuālajai izrādei “Melnraksts”.
Par iestudējuma pamatu režisors izvēlējies krievu mūsdienu rakstnieka Sergeja Uhanova tāda paša nosaukuma lugu, kas veidota kā intertekstuāls labirints, kurā zinošs skatītājs saskatīs visdažādākās paralēles – sākot ar antīkajām traģēdijām (“Mēdeju”, “Antigoni” u. c.) un Viljama Šekspīra “Hamletu”, beidzot ar meksikāņu ziepju operu sižetiskajām struktūrām.
Uhanova piedāvātais sižets ar pagātnes noslēpumu, slepkavību, nodevību, incesta u. c. motīviem ir neslēpti ironisks, un arī iestudējums balstīts absolūtā teatralizācijā un pašironijā, kas izpaužas gan formā, gan saturā.
Jau pati Uhanova iezīmētā varoņu savstarpējā atsvešināšanās un distancēšanās, atrodoties izolācija no ārpasaules un nemitīgā neziņā par nākotni, precīzi atbilst šābrīža noskaņām.
Savukārt oriģināls ir režisora izvēlētais paņēmiens izrādi iesākt ar Danas Bjorkas viegli teatralizētu monologu teātra direktores lomā, uzrunājot skatītājus un sniedzot nosacītu komentāru par tapušo iestudējumu un fonā ieskanoties arī režisora kā izrādes autora balsij.
Iestudējums, kas tehniski norisinās platformā Zoom un kas tiek spēlēts “dzīvajā”, balstīts dinamiskā kadru maiņā un aktieru tuvplānos. Mākslinieku sejas un ķermeņa augšdaļa ir burtiski “ierāmēta” kameras piedāvātajā kamertelpā, atņemot ļoti būtiskus izteiksmes līdzekļus – ķermeņa ekspresiju, kustību brīvību – un tā vietā pastiprināti pievēršot uzmanību smalkiem aktierspēles instrumentiem – mīmikai, skatienam, sīkākiem žestiem, balsij.
Vladislava Nastavševa vadībā ir tapusi izrāde, kurā Rīgas Krievu teātra aktieri atklājas jaunā, pilnīgi atšķirīgā aktiermākslas stilā. Veronika Plotņikova (Māte), Maksims Busels (Dēls), Dana Bjorka (Aziza) un Anatolijs Fečins (Tēva ēna) darbojas ārēji groteskā formā, nebaidīdamies izmantot fizisku deformāciju (pārgrieztas acis, ar auduma palīdzību nostieptas sejas u. tml.) un pārspīlējumu, vienlaikus saglabādami psiholoģiski niansētu stāstu.
Teatralizācijas jeb realitātes un fantāzijas robežu sajaukšanās kļūst par vienu no galvenajām iestudējuma tēmām – aktieri ik pa brīdim it kā “izkāpj” no varoņu ādas, ierosinot turpināt spēlēt citādā stilā un tādējādi hameleoniski mainot izrādes noskaņu un stilu.
Šo niansēto vēstījuma maiņu precīzi atbalsta gan vizuālie izteiksmes līdzekļi, gan mūzikas un skaņu celiņš. Asprātīgi ir dažādie videoefekti uz zaļā ekrāna, aktieriem pašiem deformējot attēlu ar caurspīdīga audekla, stikla burku u. c. objektu palīdzību vai pietuvinoties/attālinoties no kameras.
Sižetā un tēlu sistēmā aktuālais kontrasta princips, tēlojot dažādu uzskatu, cerību un vēlmju sadursmi, ievērots Valentīnas Začiņajevas kostīmos.
Tā, piemēram, kamēr Mātes kleita ir teju čehoviska, atgādinot par tradīcijām un aizgājušu laikmetu, tikmēr Dēlam mugurā reperīgs sporta tērps; kamēr Aziza iemieso visus aktuālos priekšstatus par zīlnieces vizuālo veidolu, tikmēr Tēva ēna ģērbta mākslīgā ģedmaroza kostīmā.
Būtisks gan lugas, gan izrādes tēls ir putekļi, kas materializējušies caurspīdīgā audeklā, kas pārklājies gan pār Māti, gan Dēlu un kas pamazām tiek notrausts, atklājoties pagātnes noslēpumiem.
Tāpat kā citas labākās Vladislava Nastavševa izrādes, arī virtuālais iestudējums “Melnraksts” rada daudzslāņainu vēstījumu.
No vienas puses, stāsts ir par pagātnes un tagadnes, atmiņu un “objektīvās” realitātes saduršanos, par cilvēka apziņas un zemapziņas procesu uzjundīšanu, kas iedarbina dažādas kaislības.
No otras puses, izrāde rosina domāt arī par teātra kā nosacīti dzīvās mākslas formas “reanimēšanu” virtuālajā vidē. Nastavševam ar precīzu, niansētu un vienlaikus ļoti intensīvu aktierdarba palīdzību izdodas pārvarēt sienu starp izrādi un skatītāju, darbību pārceļot teatralizētā vidē, kur skatītājs un aktieris atrodas vienā – fantāzijas telpā, aizmirstot par fizisko distancētību.
