– Ja jūs mēģinātu salīdzināt konkurenci starp mūziķiem Latvijā un ārzemēs… 1
– Latvijā nesaprot pašu lielāko ar sevis īstenošanu mūzikā saistīto problēmu ārzemēs. Tur esošo mūziķu daudzums Latvijā nevar rādīties pat sapņos, kamēr aci pret aci ar to nesastopies. Skudru pūžņa sajūta. Lai kādas kvalitātes tev piemistu, lai cik unikāls un neatkārtojams tu būtu, ir faktiski neiespējami tikt pamanītam. Koncertdzīves organizētāji jaunajiem, sevi vēl neapliecinājušiem vienkārši nepievērš uzmanību. Piemēram, tādās ļoti attīstītās valstīs kā Dienvidkoreja ir prātam netverams pianistu skaits, ar ļoti labiem, augsti kvalitatīviem spēlētājiem viņi pārplūdina visus iespējamos konkursus, mēģina iespraukties visās iespējamās aģentūrās, festivālos un visur citur. Bet pieprasījums pēc pianistiem pasaulē ir zemāks nekā jebkad, jo klaviermūzika interesē maz cilvēku salīdzinājumā ar operu un dziedāšanu. Piedāvājums ir ārkārtīgi neproporcionāli milzīgs pieprasījumam. Pat grūti izskaidrot…
– Atliek vien secināt, ka jums ārkārtīgi paveicies…
– Jā, ja nebūtu dažu patiešām Dieva dotu veiksmju, es būtu turpat, kur miljoniem citu pianistu. Man paveicās, ka žūrijai, kura mani noklausījās 2009. gada Marijas Kanalsas starptautiskajā pianistu konkursā Barselonā, vienā no vecākajiem un lielākajiem pasaulē, šķita simpātisks mans spēles veids, tas specifiskais, īpašais, ko mūzikā daru pie klavierēm un kas dažiem var šķist kā defekts, bet citiem kā efekts. Pēc uzvaras balvā pienācās ļoti daudzi koncerti, apbraukāju zemeslodi, šķiet, pusotru reizi. Salīdzinoši tradicionāls veiksmes stāsts.
– Kādas ir radošās ieceres pēc Rīgas festivāla?
– Jūlijā Francijā Lionas operā mani saista neparasts albuma ieraksta projekts. Sadarbībā ar lielisku Šveicē dzīvojošu ungāru pianistu Benedeku Horvātu un diviem franču sitaminstrumentālistiem ierakstīsim diezgan modernistisku albumu ar Bēlas Bartoka, Lučāno Berio un Džordža Kramba mūziku. To producē Francijas ierakstu kompānija “Artalinna”. Darbs pie šāda ansambļa albuma, kādu līdz šim vēl nebūšu ierakstījis nekad, sāksies šovasar un beigsies tikai nākamgad. Augustā jau tradicionāli mani gaida turpat, Francijā, Biaricas pianistu festivālā, bet Latvijā atkal spēlēšu LNSO “Vasarnīcā” Cēsīs 28. augustā, kad notiks prezentācija mūsu kopīgajam jaunajam albumam ar Sergeja Rahmaņinova mūziku, kuru klajā laidīs ASV ierakstu kompānija “Odradek”.
