– Esat bijis daudzās pasaules valstīs, kā varējāt iejusties tāda pianista ādā, kas nekad nav nokāpis no kuģa krastā? 1
– Kuģis uztverams arī kā simbols kaut kādam stāvoklim, kurā cilvēks nokļuvis dzīves apstākļu sakritības vai paša labprātīgas izvēles ceļā. Dažam varbūt var šķist, ka esmu izvēlējies sevi atstāt ārpus kaut kā ļoti svarīga un ievērības cienīga, nedzīvojot kādas pasaules metropoles sirdī un neiesaistoties ļoti biežās sabiedriskās aktivitātēs un visādos burziņos, tusiņos un tamlīdzīgi. Tā es arī kaut kādā veidā sevi no daudz kā labprātīgi izolēju. Līdz ar to man nav grūti identificēties ar izrādes galveno varoni, kurš, kaut atrauts no pasaules, tomēr to lasa un jūt, varbūt pat visaptverošāk un daudzslāņaināk. Sevis malā paturēšana var šķist snobiska un augstprātīga, taču, iespējams, tas ir viens no veidiem, kā vairāk gūt no šīs pasaules, to savā prātā iztēlojoties un iedvesmojoties.
– Komponēt esat mācījies arī pie pasaulē pazīstamā latviešu skaņraža Pētera Vaska, kurš ne vienreiz vien jaunos komponistus aicinājis rakstīt tieši jaunajiem latviešu izpildītājmāksliniekiem. Viss interesējošais jau nospēlēts, nebija neviena, kas rakstītu tieši Vestardam Šimkum… Kā vispār sākāt komponēt?
– Nē, nē, neviens no šiem variantiem. Mūzikas radīšana mani aizrāva, pirms vēl sāku atskaņot citu komponistu sacerēto, – deviņdesmitajos septiņu gadu vecumā, kad tikko biju apguvis pamatus klavierspēlē. Mēs ar tēvu, kurš, būdams mūziķis, iepazīstināja mani ar mūzikas burvību, kā arī pastāvīgi atbalstīja mani radošajās gaitās, nopirkām diktofonu, lai es varētu ierakstīt savas pirmās improvizācijas, tās klausīties, vērtēt…
– Ja jūs radītu mūziku pianistei Aurēlijai Šimkus, kāda tā būtu?
– Māsai es diez vai rakstītu, jo ar pāris brīnišķīgiem skaņdarbiem viņa jau apliecinājusi pati savus komponēšanas talantus.
– Latviju dēvē par mūzikas lielvalsti, bet kā no mūziķa skatpunkta jūs vērtētu valstisko un sabiedrisko vidi?
– Nejūtos īsti tiesīgs vērtēt Latvijas situāciju, jo mana darbība pamatā jau pasen norisinās ārpus valsts, lielākoties Vācijā, Francijā, Spānijā, Beļģijā. Latvijā man lielisks partneris ir “Latvijas koncerti”, kas ļoti daudz palīdzējuši radīt koncertprogrammas, tās īstenojot un aizvedot līdz klausītājam, jo pats koncertus neorganizēju. Protams, Latvija ir maza valsts, un, iespējams, mūziķiem atrast savu nišu un klausītāju varētu būt sarežģīti. Tomēr esam pat apskaužama mūzikas lielvalsts, salīdzinot ar vienu otru zemi Rietumeiropā, kur privātās sarunās ne viens vien koncertu organizators man teicis, ka viņi apskauž Latviju akadēmiskās mūzikas koncertu apmeklētības dēļ. Vācijā un Francijā ir nesalīdzināmi vairāk koncertzāļu, taču publika, atvainojiet, vienkārši… izmirst. Ne tikai jaunajiem, pat trīsdesmit un četrdesmit gadus vecajiem nav sajūtas, ka akadēmiskā mūzika var būt kaut kas skaists, svarīgs un ka koncertus apmeklēt ir pietiekami respektabli un prestiži. Rīgā tas viss ir, un tomēr Rīga spītīgi turas pretī akustiskās koncertzāles idejai. Projekts ar melnajiem kubiem tepat (mūsu saruna notiek Spīķeros. – V. K.) uz AB dambja bija lielisks, un pat nevaru izstāstīt, cik ļoti asiņoja sirds, kad ieceri nolika tālā plauktā. Ārzemēs ne viens vien pavīpsnā – jā, jā, jums ir liels pieprasījums pēc akadēmiskās mūzikas, bet nav koncertzāles, kas ir diezgan nepieņemami jebkurai civilizētai galvaspilsētai Eiropā.
– Jāgaida rindā pēc naudas…
– Vienkārši nepārspējams arguments! Bieži izskanējis no tām pašām mutēm, kuras apgalvo, ka nez vai tādu koncertzāli vispār varētu piepildīt ar klausītājiem. Absolūti meli, kam netic neviens simfoniskās mūzikas koncertu apmeklētājs. Protams, šajā mākslā neieinteresētie varbūt domā citādi, jo viņi gluži vienkārši šādus koncertus neapmeklē. Taču vienubrīd pavīdējusī ideja par Kongresu nama atjaunošanu un pielāgošanu akustiskās koncertzāles vajadzībām gan ir vissliktākā, kāda vien var būt. Jo akustika nedzīvo tik daudz iekšējās apdares materiālos, cik telpas arhitektūrā. Pat ja ļoti daudz ieguldītu šīs ēkas renovācijā, tā būtu vējā izkaisīta nauda.
