Ģimenes pieredze: vasaras Lucavsalā, dzīve komūnā Francijā un dzemdības ašramā 0
“Mēs ar savu dzīvi negrasāmies nevienam kaut ko pierādīt. Dzīvojam ar dievpalīgu, saskaņā ar savu sajūtu.” Tā saka Kārlis un Gundega Jirgeni. Vasarā viņi ar abiem dēliem dzīvo Lucavsalā, jo tur ir lielāka iespēja brīvībai. Ziemu ģimene pavada īrētā dzīvoklī Rīgā. Pilsētas vide pagaidām ir svarīgs atspēriena punkts muzikālajām iespējām – Kārlis ir mūziķis.
Kārlis ar vecāko dēlu Sundaru atbrauc mani sagaidīt Lucavsalas dārziņu teritorijas sākumā.
Kad automašīna sāk braukt, puika izliecas pa priekšējo logu un braši pārlien pa ārpusi, pa atvērto logu ieslīd man līdzās.
Esmu kā sastingusi, taču redzu, ka tētim vaigs mierīgs. Vēlāk runājam, ka vecākiem nav viegli ļaut, lai puikas paplašina brīvības robežas, taču viņi zina, cik tas ir svarīgi. Kārlis ar Gundegu uzskata, ka būtu aplam aizliegt bērniem kaut ko piedzīvot tikai tāpēc, ka tas ir ārpus vecāku komforta zonas. Turklāt viņi vienmēr ir dēliem blakus.
Mazdārziņa dzeltenie vārti plaši atvērti. Zeme piebirusi āboliem. Pirmais, kas priecē skatienu – kokā iebūvēts namiņš. Kārlis to uzcēlis puiku priekam, viņam pašam bērnībā tādu ļoti gribējies. Visas ģimenes priekam un ērtībām iegādāts dzīvojamais vagoniņš. Ir doma, ka kādreiz Lucavsalā varēs dzīvot ne tikai vasarā.
Mantras pie ugunskura
“Man ilgus gadus pietrūka patiesuma, tās dabiskās izjūtas kā bērnībā. Visapkārt redzēju pamatīgu uzslāņojumu, dažādus stereotipus, dzīvošanas principus, kas man nešķita tuvi. Tāpēc turēju acis vaļā un vēroju – kas tad mani piesaista pa īstam, kas ir tas dabiskais, pēc kā alkstu. Vēl joprojām to pētu, turpinu sajust,” uzsver Kārlis.
Kārlis kā mūziķis ikdienā daudz laika pavada, strādājot pie ierakstiem, sagatavojot koncertus, veidojot videostāstus. “Dievs līdz šim ir devis ar to gana nopelnīt.”
Viņš izveidojis arī grupu Rudra Beat, kas balstās uz pasaules etnomūziku. Mūziķi paši to dēvē par mūziku ar vēstījumu. “To, ko izjūtam kā savu dzīvesveidu, ar ko vēlamies pietuvināties dabai un patiesumam, to pašu mēģinām radīt un izpaust arī savā mūzikā. Tā aiznes tādā kā ceļojumā pie saknēm, savieno ar dabisko būtību. Spēlējam etniskos instrumentus: kokli, flautu, dūdas, stabuli, skan arī duduks, harmonijas un bungas,” skaidro Kārlis.
Nereti mūzika top mazdārziņā pie ugunskura.
Draugi un domubiedri te pulcējas arī uz Mantra Jam – meditatīvu mantru improvizācijas apli, kurā var brīvi izpausties caur vibrāciju un kopīgām skaņām. Te ikviens var būt patiess un atklāts.
Ciemos basām kājām
Lucavsala kļuva par viņu izvēli pirms sešiem gadiem, toreiz Gundega bija stāvoklī, gaidīja pirmo dēlu. Galvenā ideja – atrasties dabas viducī, būt brīviem. Jumpravsalas daļai, kur atrodas viņu tagadējais mazdārziņš, ir sena vēsture, tur jau vairāk nekā 100 gadu atrodas dārziņi. Jumpravsala ir viena no vairākām Daugavas salām, kurām saplūstot, izveidojās tagadējā Lucavsala. Šī zaļā vieta ir būtiska ne tikai tāpēc, ka cilvēki var sev kaut ko izaudzēt. Tā ir nozīmīga vides aspektā, jo tur saglabājas dabiskie biotopi un ekosistēmas. Ne velti Lucavsalu dēvē par Rīgas zaļajām plaušām.
“Jā, dārziņš nav liels, taču, ja mums pietrūkst plašuma, dodamies apciemot draugus laukos. Pusgadu arī paši dzīvojām īstos laukos. Tas bija Sējā, kur radiem pieder pamesta gulbaļķu māja. Vasara bija rosīga un jautra, pie mums brauca draugi. Pēc tam kļuva pārlieku vientulīgi. Laikam īsti nav mūsu variants,” – tā Kārlis.
Viņus priecē, ka Lucavsalā sākuši dzīvot daudzi interesanti cilvēki.
Kaimiņa Māra zemespleķis iesaukts par Pītera Pena skaņudārzu. Māris uzbūvējis gan picas krāsni, gan čigānu pirtiņu. Cits kaimiņš uzslējis vēja ģeneratoru. Dažos dārzos darbojas saules baterijas. Daudzi zemes kopšanā izmanto permakultūras principus, veido kompostu un šķiro atkritumus. Ir gandarīti, ka Lucavsalā uzlikti šķirojamie konteineri. Tur pamazām veidojas sabiedrība, kam ir būtiski zaļākas dzīvošanas principi.
“Iedvesmo, ka arī citi grib tā dzīvot. Te katram ir savs zemesgabaliņš. Nekas dižs nav, un tas ir labi, jo nav ko dalīt. Par lauksaimniekiem negatavojamies kļūt. Mēs ar Gundegu esam uzauguši pilsētas vidē, mūsu mērogi ir saistīti ar kvadrātmetriem,” pasmaida Kārlis.
Viņiem patīk, ka draugi ir tepat blakus, nav jābrauc stundu ar mašīnu, lai pie kāda paciemotos. Bērni var aizskriet pie kaimiņu puikām. Tur visi satiekas. Ko līdzīgu viņi redzējuši arī ārvalstu kopienās.
Visi vienlīdzīgi
“Mums ar draugiem parādījās doma, ka būtu jauki dzīvot kopienā vai komūnā, taču trūka pieredzes, kā šāds dzīvesveids funkcionē,” stāsta Kārlis.
Ne tikai daudzās Eiropas un Skandināvijas valstīs pastāv šādas domubiedru kopienas, ir arī kaimiņos Igaunijā un Lietuvā. Latvijā visas ekociematu idejas un labās apņemšanās ātri vien izčākst. Tie, kam šī ideja šķiet tuva, tomēr nespēj to īstenot.
“Pie mums kaut kā neizdodas. Ja izdomā pārāk lielas vīzijas, tās mēdz saplīst kā ziepju burbulis. Latvijā biežāks ir variants, kad kāds dzīvo lauku sētā un tur saaicina draugus. Taču tad iznāk, ka lielai daļai tā ir tikai tāda ciemošanās. Trūkst šā apvienošanās momenta – kad visi ir vienlīdzīgi. Kopienu veido visi kopā. Protams, arī tur kāds ir vecākais, tāds kā tēvs, kurš seko līdzi, lai labāk noritētu dažādi saimnieciskie jautājumi.”
Lai saprastu, kā īsti veidota kopiena, Kārlis un Gundega ar bērniem uz dažām aizbraukuši padzīvot.
Kādā kopienā Francijas dienvidos bijusi kopīga virtuve, bet katram tomēr bijis arī savs stūrītis vai uzcelta neliela māja. Dažas celtas no salmiem un māla, citas – no koka.
Kopienas dzīvesvieta izvēlēta dabas vidū, tomēr pilsēta nav tālu. Šajā kopienā, līdzīgi kā citās, pārtiek pēc dumpster diving principa (“niršana atkritumos” – no angļu val.), tā ir pārtikas iegūšana no lielveikalu atkritumu konteineriem, kur var atrast gana labus produktus. Tas ir gan taupības pēc, gan kā protests pret nesātību un apjomīgo pārtikas izniekošanu, kas pārņēmusi pasauli.
Kopienas ļaudis kopj arī dārzus, šo to audzē. Kādā kopienā Beļģijā bijušas arī dažas govis, kas paglābtas no kautuves.
Kārlis skaidro – svarīgi, lai katrs izjustu savu saistību ar kopienu. “Esošajā sabiedrībā viss balstīts uz naudas pelnīšanas un tērēšanas attiecībām. Komūnā attiecības ir citādas. Tās ir ļoti tiešas un veidojas, dalot dažādus darbus un pienākumus. Katram ir savs uzdevums, visi kopā strādā. Tavs darbs, tava nostāja ir būtiska visiem. Dzīvojot kopienā, var ļoti izkopt apzinātību. Arī atbildību par vidi, par vietu, kur visi kopā dzīvo. Turklāt tā ir iespēja paturēt sevī to īpašo sajūtu, ka esi iezemēts, tuvāks saknēm. Vēl visi dzīvo kompakti tuvumā, nevari sajusties vientuļš. To visu redzot, mēs iedvesmojāmies. Atradām apstiprinājumu, ka tā iespējams dzīvot.”
Nav vajadzības izlikties
Ugunskurs jau iekurts, tējkannā virst ūdens.
Uz otra brīvdabas pavarda uzlikts katls ar vistas šķiņķiem. Brīnos, jo zinu, ka šī ģimene ēd tikai vegāniski.
Gundega smejas, ka nu jāmācās rīkoties ar gaļu, jo saimei piepulcējies suņuks. Piksis ir izglābtais suns. Savulaik to kopā ar citiem brālīšiem atraduši kādā Rēzeknes atkritumu urnā. Viens kucēns no patversmes nonācis Jirgenu ģimenes aprūpē.
Vecākais dēls Sundars cilpo apkārt, kaut ko plūc gar krūmu. Nākamajā mirklī viņš jau ir pie ugunskura un sauc: “Es cepšu gārsiņas!” Neviens neiebilst.
Citā brīdī Sundars lepni stāsta par savu plostu. Piedāvāju, lai parāda, kā ar to vizinās. Ne mirkli nedomājot, puika nomet visas drēbes un gluži kā tāds Mauglis kāpj ūdenī. Plosts līgani aizpeld ar visu baltmataino puisēnu. Tiešām sirreāls skats.
Mamma smaida vien. Pie dabas viss ir vienkāršāk. “Pilsētas vidē ir kaut kā jāizskatās un kaut kā jāuzvedas, bet te var kaut vai kails staigāt. Jūties brīvs. Jūties pats.”
Turklāt te visu laiku ir ko vērot. Gulbji nāk ciemos, čāpo viscaur pa dārziņu. Tepat kokā vārnai ir lizgda. Ir manīts bebrs, zaķis, cauna un lapsa. Pavasarī pīlei un laucim bijuši bērni, varēts tos aplūkot un priecāties. Arī to, kā dažas pīļu grupas cīnās par labāko barības pleķi un kā no kurkuļa izveidojas varde.
Dzemdības ašramā
Sundars un Kailašs ir sanskrita vārdi. Gundega skaidro, ka Sundars nozīmē “skaists”. Otrs viņa vārds ir Kaladevs, tas nozīmē – “skaistais, melnais dievs”. Kailašs ir kalns Himalajos, Tibetā. Jaunākais dēls piedzima Indijā.
Abi puikas dzima mājās, neviena ārsta nebija klāt. Sundara dzemdības noritēja ūdenī, vannā stāsta Gundega. Savas izjūtas Gundega un Kārlis fiksējuši blogā. Gundega raksta: “Es justos nedroši, ja man būtu jābrauc uz slimnīcu. Tikai vīrs man ir tik tuvs, un tikai viņam es patiesi rūpu.” Kārlis stāsta, ka visu laiku sievai atgādinājis, kā pareizi elpot, kā ieņemt pareizāku, labāku pozu dzemdībām. “Es baroju Gundegu ar apelsīniem un centos saglabāt mūsos optimismu. Tā bija pieredze, kas mums abiem palīdzēja iemācīties uzticību Dievam.”
Kad bija jādzimst jaunākajam dēlam, ģimene aizbrauca uz Indiju. Viņi turp dodas katru ziemu. Dzīvoja ašramā, mazā istabiņā ar skatu uz Gangu.
“Tā bija apzināta izvēle, mēs gribējām, lai Kailašs tur piedzimst. Tā vieta Rišikešā mums ir ļoti mīļa. Sundaram tur parasti svinam dzimšanas dienu. Toreiz nosvinējām Sundara svētkus, un naktī man sākās dzemdības. Indijā daudzi bērni dzimst mājās. Cilvēkiem, kas dzīvoja apkārtējās istabiņās, iedevu ausu aizbāžņus un pasniedzu nomierinošu tēju, ja nu gadījumā viņus iztraucēju dzemdību laikā. Ieslēdzu mūziku un apgūlos, gultā arī dzemdēju. Lai gan es bļāvu no visas sirds, neviens to nebija dzirdējis,” atceras mamma.
Pagaidām Gundega ar puikām dzīvojas pa mājām. Vecāki gaida, kad Torņakalnā jaunajā Pārdaugavas valdorfskolā atvērs bērnudārza grupu.
Ģimene daudz ceļo. Visos ceļojumos dodas kopā ar bērniem. Varbūt ne vienmēr ir ērtības un komforts, taču vienmēr pietiek mīlestības.
Kārlis uzskata, ka dēli jau ieguvuši pamatīgu dzīves pieredzi. “Man ir 27 gadi, un es tikai tagad daudz ko mācos: kā dzīvot, kā būvēt, kā uguni iekurt. Sundars savos sešos gados jau to visu prot. Es pat nevaru iedomāties, ko viņš pratīs, kad viņam būs 27 gadi!”
Mēģināt zaļāk
“Man šķiet, ka arvien vairāk ir cilvēku, kam zaļāka dzīve kļūst par ikdienu. Apģērbu nepērkam. Rīgā ir vairākas vietas, kur atstāt un paņemt apģērbu. Organizācijai Free Riga, kas atdzīvina tukšās ēkas, iekārtotas vairākas šādas vietas. Dodamies uz radošo stropu D27 Dzirnavu ielā vai Artist Open studio Turgeņeva ielā. Ja kaut ko pirktu, iznāktu, ka atbal-stām sistēmu, kas jau tā ir pārblīvēta ar lietām,” uzskata Gundega.
Arī neskaitāmie iepakojumi nomāc. Ģimene priecājas, ka Rīgā parādījušies beztaras veikali Burka, Zeroveikals, tūlīt būs atvērta arī Turza. Viņi ar prieku iepērkas Centrāltirgū, kur var atrast daudz ko sveramu un beramu.
“Esam vegāni, bērni arī. Pie dakteriem nestaigājam, nav īpašas vajadzības. Visi var redzēt, ka arī tā iespējams dzīvot, ka esam veseli un mums viss kārtībā,” pasmaida Gundega.
Kārlis piebilst, ka viņi gan nav nekādi paraugcilvēki. Viņiem svarīgākais ir darīt tā, kā paši uzskata par pareizu, viņus neuztrauc, ka daudzi dzīvo citādi.
Ģimenei garšo
Šo garšīgās uzkodas recepti aizguvām Indijā, tur to dēvē par pakoru, pārdod uz ielām.
Zirņu miltus ber bļodā, pievieno sev tīkamās garšvielas un tad lēnām lej klāt aukstu ūdeni un maisa, līdz izveidojas viendabīga pabieza mīkla. Dārzeņus sagriež gabaliņos. Var ņemt ziedkāpostus, brokoļus, burkānus, pākšu pupiņas – ko vien vēlas. Katliņā uzkarsē eļļu. Dārzeņu gabaliņus iemērc mīklā un pa daļām vāra karstajā eļļā, kamēr kļūst zeltaini un kraukšķīgi. Noliek, lai notekas liekā eļļa.
Zaļos griķus pamērcē, lai sāk dīgt. Tad tos samaļ kopā ar banāniem un šokolādi. Tas ir labs saldumiņš, garšo līdzīgi kā biezpiena sieriņš.
Dateles izmērcē un sablendē, arī tas ir gards kārums.
