Vai sulai nav pievienots cukurs? 0
Guntis un Kaspars mūs aicina pacienāties ar svaigi spiestu ābolu sulu. Lielā sulas spiešana notiek piektdienās, jo sestdienās saimnieki ar savu produkciju dodas uz Rīgas Kalnciema ielas tirdziņu. “Mēs jau tur tirgojamies no paša sākuma. Man patīk šīs vietas publika, visi laipni, neviens nebļaustās. Es komunicēju ar gados vecākiem pircējiem, Kaspars ar jaunajiem. Tirgū vaicā, vai sulai nav pievienots cukurs. Tad atbildu – ja liktu klāt cukuru, tas mums iznāktu pārāk dārgi. Sula tiek iegūta no saldiem āboliem, kas novākti īstajā laikā. Visi apkārtējie jau zina, ka piektdienās spiežam ābolu sulu, un tad arī ierodas pie mums. Man ar kaimiņu ir barters – viņš man atved pienu, es viņam dodu sulu, taču es palieku zaudētājs, jo pienam cena tagad ir nokritusies. Vedu ābolus arī uz mežu, bet no meža pārnesu gaļu. Mēs abi ar Kasparu esam mednieki, un cik tad ilgi ar āboliem vien izvilksi, tāpēc reizēm noder arī kāds medījums – briedis, mežacūka, alnis. Lapsas gan neaiztiekam, jo tās ir labas dārznieces, novāc kritušos ābolus, aizbaida zaķus,” ar sev raksturīgo humoriņu stāsta Guntis. Kaspars piebilst: “Tēvs jau ir tas lielais runātājs, bet es strādāju.” Guntis uz to atbild: “Kad man galīgi nav ko darīt, tad jau kaut ko saimniecībā padaru. Kādam taču ir arī jārunā! Bet saimniekošanā mēs toni nosakām abi, lielas domstarpības nepastāv. Nav tā, ka vienam interesē jaunās tehnoloģijas, bet otrs turas pie vecās.”
Tuvākajos plānos ietilpst pārstrādes ražotnes izveide, kuras projekts jau ir apstiprināts. Mērķis ir, lai no ābola paliktu pāri tikai kātiņš. Guntis spriež, ka varēs pievērsties jaudīgākai ābolu sulas ražošanai, varbūt arī vīna vai kalvadosa darīšanai, ievārījuma gatavošanai. Uz jautājumu, vai bijuši arī tādi gadi, kad ražu nav kur likt, Guntis atbild: “Pagājušajā rudenī šādas tādas problēmas radās. Nekas nav sliktāks par labu ābolu gadu.”
Visiem viena augstskola
Guntis un Līga izaudzinājuši trīs bērnus. Dēlam Kasparam ir divas māsas – Ilze un Inese. Interesanti, ka visi Ofkanti beiguši vienu augstskolu, vienīgi laika gaitā tā no Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas pārtapa par universitāti. Līga pēc profesijas ir grāmatvede, Guntis ekonomists, Kaspars beidza Agronomijas fakultāti, specializējoties dārzkopībā. Savukārt meita Ilze ir pārtikas tehnoloģe, bet Inese būvinženiere. Guntis gan piebilst, ka savā profesijā ne dienu neesot strādājis, taču, mācoties ekonomiku, nācies apgūt arī zootehnikas, agronomijas, hidromeliorācijas zinības, kas vēlāk dzīvē lieti noderējis. Kolhozu laikos viņš strādāja Ventspils rajona “Blāzmā” par zvēru fermas vadītāju. Painteresējamies, vai Guntis savai sievai ir uzdāvinājis ūdeļādas kažoku? Nē, viņai neesot bijusi vēlēšanās tērpties zvērādā.
Gunta vaļasprieks, kā viņš pats teic, ir skriešana pa mežu – orientēšanās. Arī sieva un meita Inese skrienot pa mežu. Ja nespēšot orientēties mežā, tad, aizgājis sēņot, nejaudāšot atnākt mājās. Un arī dzīvē orientēšanās palīdzot iziet no dažādām situācijām. “Augļkopjiem darāmā pietiek augu gadu. Ziemā galvenais ir realizācija, pavasarī jāveido ābelēm vainagi, ir pļaušana, miglošana, mēslošana, un tad jau klāt ražas novākšanas laiks. Pirmos ābolus jau sākam vākt augusta otrajā nedēļā. Viss mums ir pašu – āboli, darbs un funktieris,” noteic Guntis.
