“Ghetto basket” – amatieri, profesionāļi un balvas 0
Septembra pirmajā pusē Rīga un visa Latvija ieelpo basketbola gaisu. Taču nu jau septīto vasaru bumbu drudzis katru ceturtdienas vakaru pārņēma Grīziņkalnu – te notika “Ghetto Basket”, vienkopus pulcējot gan basketbola amatierus, gan profesionāļus.
Centrālā ass
Raimonda Elbakjana ideja reizi nedēļā aicināt kopā basketbola mīļotājus pāraugusi kustībā ar nosaukumu “Ghetto Family”, kas organizē dažādus sporta projektus – “Krastu mačs”, “VEF skolu superlīga”, “Ghetto Games” un citus. Tajos regulāri nodarbināti apmēram 25 cilvēki, kuru skaits sezonas gaitā pieaug līdz 40. Sporta pasākumi izpletušies pa visu Latviju, bet Grīziņkalnā notiek arī iknedēļas sacensības florbolā un futbolā. Basketbols gan joprojām ir centrālā ass, ik reizi piesakās 70 līdz 100 komandu ar 300 līdz 400 dalībniekiem, un sviedri turpina līt arī pēc tumsas iestāšanās.
“Pirms pāris gadiem bija vēl vairāk dalībnieku. Daudzi pamēģināja, bet palika tikai stiprākie – tie, kuri gatavi pacīnīties. Te nav čīkstētāju, ir īsti džeki. Vasaras sākumā, kad beigusies basketbola klubu sezona, ir ļoti spēcīgas komandas,” stāsta Raimonds Elbakjans, kurš arī pats šosezon spēlējis biežāk nekā citus gadus. Ja nespēlē, tad ņem rokā mikrofonu un nenogurstoši vada vakaru.
“Ghetto Basket” šovasar regulāri bija sastopams Ivars Rihards Žvīgurs: “Visus iepriekšējos gadus agri sākās jauniešu izlašu treniņu nometnes, un mums bija aizliegts spēlēt strītbolu. Tagad ir brīvais laiks, un izmantoju to lietderīgi. Grupas turnīra spēlēs traki nekapājos, jo viegli var iedzīvoties savainojumos, un tas galīgi nav vajadzīgs. Taču, ja tiekam tālāk, tad gan cīnos par simts procentiem.”
Iepriekšējā sezonā Žvīgurs pirmo reizi devās leģionāra gaitās, spēlējot Francijas komandā Šalonas “Elan”. “Tā bija mana labākā sezona līdzšinējā karjerā – augstas klases treneri, kas bija sajūsmā par mani, un arī pats spēlēju labāk, nekā cerēju. Smagi treniņi, brīvā laika vispār nebija,” apmierināts ir 19 gadus vecais basketbolists, pagaidām nesakot, kur aizvadīs nākamo sezonu.
Palīdz arī diriģentam
Azartiski cīnās arī dāmu komandas, kurās daudzas spēlētājas nāk no Latvijas Sieviešu basketbola līgas. “Te visas meitenes ir ļoti labas un spēles – sīvas,” atzīst Kristīne Silarāja, kura iepriekšējo sezonu aizvadīja Latvijas vicečempionvienībā SK “Cēsis”, bet nākamo sagaidīs Liepājā. “Šī ir pirmā vasara, kad spēlēju “geto”. Patīk, ka te ir īsta cīņa, pilnīgi atšķirīgi nekā zālē. Tiesnešu nav, pašas atļaujamies diezgan rupji spēlēt. Azarts. Sanāk ļoti labs treniņš – sākam sešos vakarā un agrāk par desmitiem nekad nebeidzam, pēc tam ir pamatīgs nogurums.”
Emocionāli laukumā darbojas kordiriģents Ints Teterovskis: “Šogad korī “Balsis” bija jauna uzņemšana, atnāca puiši, kuri grib spēlēt basketbolu, un pirmo reizi “geto” pieteicām kora komandu.” Viņš stāsta, ka nekad neesot trenējies basketbolā, taču spēlējis daudz un savulaik ar šim sporta veidam pieticīgo augumu (1,86 m) pat iekļuvis kāda “slum dunk” konkursa finālā. “Fiziskais man ir, tāpēc aktīvi sportoju – spēlēju arī volejbolu, futbolu, tenisu. Reiz Itālijā, kā izrādījās, cīnījos ar kādreizējo čempionu, kurš teica, ka tādu servi nekur neesot redzējis,” smejas Teterovskis.
Sportošana palīdzot arī pamatprofesijā. “Diriģenti pasaulē dzīvojot visilgāk. Pieņemu, ka tas vairāk saistīts ar emocionālo pusi, taču arī roku vicināšana stiprina sirds darbību.”
Labāk nekā NBA
Šīs vasaras iespaidīgākais “Ghetto Basket” pasākums bija “slum dunk” konkurss “Kings of Air” – “Gaisa karaļi”, kurā latvietis Kristaps Dārgais konkurēja ar labākajiem ārzemju meistariem. “Tas atzīts par labāko šāda veida konkursu, kāds jebkad noticis. Pat NBA nav bijis tik labs. Video noskatījies pusotrs miljons – Latvijai tas ir unikāli,” lepojas Elbakjans. Dienu pirms inaugurācijas ceremonijas to apmeklēja pat jaunievēlētais Valsts prezidents Raimonds Vējonis, bet Rīgas mērs Nils Ušakovs palīdzēja priekšnesumā, atļaujot “dankerim” lēkt pāri savai galvai. “Puiši visu gadu teica, ka tas būs kas īpašs, tādēļ es gaidīju kaut ko ļoti spilgtu. Taču bija vēl trakāk – tas ir labākais pasākums, kādā esmu piedalījies,” spilgts iespaids palicis uzvarētājam kanādietim Džordanam Kilganonam.
Būs pārmaiņas
“Ghetto Basket” septītā sezona beigusies. Balva lielā fināla uzvarētājiem ir Andra Biedriņa dāvātais ceļojums uz Ņujorku, dāmu komandai – uz Barselonu, bet valmierietis Ojārs Bērziņš, vērtīgākais spēlētājs U-15 grupā, klātienē vēros Eiropas basketbola čempionāta finālmaču Lillē. “Vasara bija ļoti laba, piedzīvojām izaugsmi projektu veidošanā. Esam daudz ko sabūvējuši un sagatavojuši, bet formāts sevi ir izdzīvojis, un nākamajā gadā daudz ko mainīsim,” Elbakjans piekrīt Rainim – pastāvēs, kas pārvērtīsies.
Viens otrs Elbakjanu kritizē par draudzību ar “Saskaņas centru” un Nilu Ušakovu. “Mēs sadarbojamies ar pilsētu, nevis partiju. Vadošā partija Rīgā šobrīd ir “Saskaņa”. Ja lasītu komentārus, droši vien neko nevarētu darīt. Es komentētājiem vienmēr atbildu, lai sarīko labāku turnīru, tad es varēšu pamācīties,” teic Raimonds Elbakjans.
Visi dalībnieki ir priecīgi par Grīziņkalna sportisko garu. “Emocijas un arī agresivitāte tiek atstāta laukumā, nevis ārpus tā. Supervieta,” teic Ints Teterovskis. “Te ir ļoti forša atmosfēra, nespēju iedomāties Grīziņkalnu bez “Ghetto Basket”,” piebilst Ivars Rihards Žvīgurs. “Ja ne tas, tad Latvijā vispār nebūtu strītbola. Te var jaunieši attīstīties un varbūt arī izaugt kāds talants.”
“Mana vīzija, kā izskatīsies “geto”, piepildījusies ar uzviju, esmu to nodefinējis par savas dzīves nodarbošanos un redzu vēl ilgā perspektīvā. Sports ir veids, kā komunicēt ar jauniešiem – bez alkohola, smēķēšanas, ar noteiktu kārtību,” norāda Raimonds Elbakjans.
