Palijas – makšķernieka sapnis 3
Lašu dzimtā ir daudz sugu un pasugu, taču tikai dažas no tām ieņem nozīmīgu lomu dīķsaimniecībā. Latvijas akvakultūrā perspektīvas varētu būt palijas – skaistas, vērtīgas, ātri augošas. Šīs gaļīgās zivis ir arī katra zemledus makšķernieka sapnis.
Četri argumenti par labu palijām
Vienīgais akvakultūras uzņēmums, kur Latvijā veic paliju selekciju un pavairošanu, patlaban ir SIA “FAPS” (saīsināti no – Foreļu audzēšanas un pētniecības sabiedrība). Uzņēmuma īpašnieks, vienlaikus makšķernieku kluba “Fario” valdes priekšsēdētājs Armands Roze ar zivkopību nodarbojas gandrīz divdesmit gadu. Sākotnēji audzētava atradās p/u “Rīgas ūdens” Daugavgrīvas filiāles teritorijā, tur zivkopis vairākus gadus vienkāršā caurplūdes sistēmā audzēja zivis Vecrīgas restorāniem. Vēlāk audzētavu pārcēla uz Alūksnes novada Pededzes pagastu. Latvijas ziemeļaustrumu reģionā valdošie skarbie laika apstākļi lašveidīgajām zivīm ir īsti pa prātam.
– Pirms divpadsmit gadiem nolēmām pilnībā pārorientēties uz lašveidīgo zivju mazuļu audzēšanu – galvenokārt dabisko resursu atražošanai, arī pārdošanai citiem audzētājiem tirgus zivju ieguvei. Sākām veidot un uzturēt vaislas baru, nodarboties ar selekciju. No lašveidīgajām zivīm izvēlējāmies audzēt arī retāk sastopamas sugas, ko nepiedāvā citas zivsaimniecības, – stāsta zivkopis.
Patlaban saimniecībā audzē divējādas strauta foreles (upes un ezera), trejādas alatas (upes, ezera un upes-ezera) un palijas – trīs pamatsugas, no kurām Armands Roze veido hibrīdus. Kāpēc tas vajadzīgs? Tāpēc, ka dabiskā vidē palijas sākotnēji aug diezgan lēni, bet krustojumos iegūst ļoti labu akvakultūras objektu – ātraudzīgus hibrīdus ar labām garšas īpašībām. Sakrustojot divas galvenās sugas – avota un arktisko paliju –, iegūst sparktisko paliju. Šis hibrīds ir ļoti populārs Eiropas valstu akvakultūras saimniecībās, kur to audzē tirgus produkcijas iegūšanai un sporta makšķerēšanai. Savukārt krustojot ezera paliju jeb foreli ar avota paliju, rodas hibrīds, ko sauc par spleiku (angliski – splake). Tas vairāk izplatīts Ziemeļamerikā.
Jautāts par iemesliem, kādēļ nolēmis pievērsties paliju audzēšanai, SIA “FAPS” saimnieks uzskaita vairākus.
Pirmkārt, Latvijas ūdeņi ir pietiekami kvalitatīvi un piemēroti šo zivju audzēšanai. Palijas ir tipiskas aukstūdens zivis, visintensīvāk tās barojas +4…+16 °C, un šāda ūdens temperatūra pie mums turas 10 – 11 mēnešus gadā. Vasarā (jūlijā, augustā), kad ūdens īslaicīgi iesilst līdz +20…+24 °C, palijām zūd apetīte, karstās dienas tās pavada ūdenstilpes dziļākajās, vēsākajās vietās. Kopumā Latvijas apstākļos aukstūdens zivis var baroties ievērojami ilgāk un pieņemties svarā ātrāk nekā Skandināvijas arktiskajos apgabalos (paliju dabiskās izplatības areālā), kur ziemas ir garākas un aukstākas, tādējādi aktīvais periods šīm zivīm ir daudz īsāks.
Otrkārt, paliju gaļas uzturvērtība ir augstāka nekā lašiem un varavīksnes forelēm. Palijas tradicionāli var gatavot arī mazsālītas, taču galvenā vērtība ir tā, ka tās var ēst pilnīgi svaigas, jo gaļa ir mazāk šķiedraina, ar maigāku struktūru. Arī foreles, protams, var ēst svaigas, taču to gaļai ir citas garšas nianses. Palijas nepieder pie treknajām zivīm, to gaļa ir diētiska, satur mazāk tauku, bet vairāk proteīna (līdzīgi kā tuncim). Šā iemesla dēļ palijas bieži izmanto suši, sušimi un citu japāņu ēdienu gatavošanā. Jāatceras gan, paliju ka gaļai iepriekš jāļauj nogatavoties – tikko ķerta zivs vienu diennakti jānotur istabas temperatūrā vai vismaz trīs četras diennaktis ledusskapī.
Treškārt, paliju ķeršana ir diezgan iecienīts makšķerēšanas sporta veids, īpaši populārs Skandināvijas valstīs. Pirms sešiem gadiem sadarbībā ar biedrību “Kāla ezera padome” palijas eksperimentālos nolūkos ielaida Madonas novada Kāla ezerā, lai noskaidrotu, vai šī Latvijas ūdeņiem neraksturīgā zivju suga nekonkurē ar vietējām plēsējām – līdakām, asariem, zandartiem. Kā liecina līdzšinējie kontrolzvejas rezultāti, paliju klātbūtne nav radījusi ne konkurenci par barības objektiem, ne arī kādā citā ziņā. Ezerā ielaistās zivis jau ir piesaistījušas zemledus makšķernieku uzmanību. Ziemā, kad citas zivis ir mazkustīgas, palijas ir ļoti aktīvas un intensīvi uzbarojas, tātad arī labi ķeras. Īpaši labi tās ķeras no februāra beigām līdz ledus sezonas noslēgumam.
Ceturtkārt, palijas ir vienas no skaistākajām un graciozākajām lašveidīgajām zivīm. Īpaši izskatīgas tās ir, kad dižojas cita pret citu greznā nārsta tērpā. Tiesa, košās krāsas pēc nārsta pamazām izbalē.
Piemājas dīķī – ne peļņai, bet vaļaspriekam
Laukos gandrīz vai pie katrām mājām izrakts neliels dīķis, parasti tas ir 15 – 20 m platumā, divtik garš, ar 2,5 – 4 m dziļumu. Saimnieki savos dīķos lielākoties ielaiž karūsas, karpas un līņus. Diemžēl karpveidīgajām zivīm tā nav piemērota dzīves vide, šādos dīķos tās nejūtas labi. Tām vairāk patīk seklākas (0,7 – 1,5 m) ūdenstilpes, kurās ir siltāks un savairojas bagātīga dabiskā zivju barības bāze. Karpveidīgās zivis pārsvarā pārtiek no bentosa, tātad ēd to, kas atrodas uz grunts vai tās tuvumā.
Nelielos dīķos ar vismaz 3 m dziļumu parasti ir vēss, avotains un dzidrs ūdens, kādā vislabāk mīt foreles vai palijas, jo dziļuma un nelielo izmēru dēļ ūdens stipri nesasilst, un visu vasaru saglabājas šo zivju audzēšanai piemērota temperatūra. Audzējot lašveidīgās zivis, nevar izmantot polikultūras metodi, tas ir, ielaist dīķī arī citu sugu zivis, īpaši jau karpveidīgās. Aukstūdens zivis vislabāk audzēt vienas pašas, kā barības objektus pielaižot klāt mazās ēsmas zivtiņas – auslejas, grunduļus, akmeņgraužus. Ja dzīvos kopā, piemēram, ar karūsām, līņiem vai karpām, ūdens jau pavasarī kļūs duļķains un dūmakains. Palijas un foreles tādā neredzēs sev nepieciešamo barību un paliks neēdušas.
Ideāli piemēroti paliju audzēšanai ir izstrādāti grants karjeri, kuros ir ļoti tīrs un dzidrs ūdens. Karjeru apdzīvošana ar palijām, izveidojot ekskluzīvu makšķerēšanas servisu, Latvijā pagaidām ir vēl neapgūts, bet perspektīvs biznesa veids. Turpretī ārzemēs šāda nodarbe ir ļoti iecienīta, jo piesaista atpūtniekus.
Lai makšķerēšanu padarītu sekmīgāku, ūdenstilpju apsaimniekotāji no audzētavām iepērk zivju mazuļus vai jau lielas izaudzētas zivis un ielaiž karjeros.
Piemājas saimniecībā paliju vai foreļu audzēšanu Armands Roze iesaka sākt pavasarī – marta beigās, aprīlī (atkarībā no ūdens uzsilšanas temperatūras) ar 75 – 100 g smagām zivtiņām, jo tās ir agresīvākas, vieglāk barojamas. Mazuļi prasa vairāk uzmanības un zināšanu. Vēlāk, kad roka piešauta, jau var iegādāties zivju mazuļus 35 līdz 50 g svarā, tā samazinot audzēšanas izmaksas. Prāvāki zivju mazuļi maksā 40 – 50 santīmu, bet mazāki uz pusi lētāk: vien 20 – 25 santīmi gabalā. Jāņem vērā, ka lielāko daļu izdevumu veido barības un mazuļu cena. Kādas tad ir tiešās izmaksas vienas zivs izaudzēšanai? Piemēram, 100 g palijai, kas nopirkta par 40 santīmiem gabalā, lai izaudzētu to līdz 1 kg svaram, vajag 700 – 800 g barības. Atkarībā no ražotāja barība izmaksā 70 – 90 santīmu, tātad kilogramīgas zivs pašizmaksa ir vismaz 1,10 – 1,30 lati. Specializētajās dīķsaimniecībās produkcijas pašizmaksai klāt jāpieskaita vēl arī darbaspēka, elektrības, apsardzes un citi izdevumi. Piemājas dīķa saimniekam zivkopība, iespējams, peļņu nedos, taču noderēs pašpatēriņam, vaļaspriekam un makšķerēšanai.
SIA “FAPS” saimnieks gan uzsver, ka galvenokārt sadarbojas ar lielajām saimniecībām, kas specializējušās tirgus zivju audzēšanā: – Pieaugušas palijas, kas sasniegušas 0,5 – 1 kg svaru, tirgus zivju audzētāji piedāvā vairumā par Ls 2,50 – 2,80 kilogramā. Manuprāt, tā ir ļoti pieņemama, konkurētspējīga cena, kas varētu novērst šo zivju importu no citām Eiropas valstīm.
Mūsu saimniecībā audzētos paliju mazuļus ik gadu tālākai audzēšanai iegādājas vairākas lielās audzētavas. Iepriekš vienojamies par nepieciešamo zivju mazuļu skaitu, lai varētu paņemt attiecīgu daudzumu ikru. Protams, pavairojam ar nelielu rezervi, un, ja ikru inkubācijas un mazuļu audzēšanas laikā atbirumi ir niecīgi, plānotais apjoms tiek pārpildīts. Tad pārpalikumus var iegādāties audzētāji, kuri zivju mazuļus pērk pēdējā brīdi. Tomēr, ja zivtiņas nepieciešamas lielākā daudzumā, labāk tās pie mums pasūtīt laikus.
Lašveidīgo ēdienkarte
Kad paliju mazuļi iepirkti, sākas nākamais atbildīgākais posms – barošana. Ar kvalitatīvu barību, to racionāli izmantojot, var iegūt labāko zivju pieaugumu.
Nelielu piemājas dīķu īpašniekiem paliju (arī foreļu) audzēšanā vislabāk lietot kombinēto barošanas metodi – iesaka Armands Roze. Sākumā vajag piebarot ar mākslīgas izcelsmes barību, jo zivis pie tās ir pieradušas jau kopš dzimšanas. Ja pavasarī iegādātas palijas tūlīt uzsēdina uz dabiskās barības diētas, tās ilgi nepieņemsies svarā – tad var gadīties, ka gada beigās zivis būs tikpat lielas kā sezonas sākumā. Tikai vasaras vidū, kad dabiskā barības bāze ir visbagātākā un palijas adaptējušās jaunajos apstākļos, tās var atstāt bez ēdināšanas, ļaujot pašām meklēt sev barību. Kombinēti barojot, zivju ēdienkarte kļūst veselīgāka, to gaļa iegūst augstāku uzturvērtību. To nevar salīdzināt ar masveida produkciju, kuras ražošanā lietota tikai mākslīgā barība.
Latvijā var iegādāties dažādu veidu kombinēto barību lašveidīgo zivju ēdināšanai. To piedāvā vairākas dzīvnieku barības ražotājfirmas no Somijas, Dānijas un citām valstīm. Katra no šīm kompānijām ražo atšķirīgas kvalitātes produktus, kas piemēroti noteiktiem audzēšanas apstākļiem, gan zivkopjiem amatieriem, gan profesionāļiem, gan pusprofesionāļiem. Diemžēl pie mums pircēji biežāk izvēlas no lētākā gala, nedomājot par barības piemērotību konkrētajiem apstākļiem un tādējādi iegūstot mazāku dzīvsvara pieaugumu, nekā tas būtu iespējams, lietojot kvalitatīvāku un dārgāku barību. Pareizāk būtu zivis piebarot nelielās devās ar dārgāku speciālo granulēto barību (tāda maksā vairāk par latu kilogramā), tā panākot straujāku pieaugumu, bet mazāku barības patēriņu. Ielaižot pavasarī dīķī palijas, kas sver 30 – 50 g, sezonā (aptuveni 8 mēnešos) tās atkarībā no apstākļiem sasniedz vidēji 0,6 – 1,2 kilogramus.
Palijas ir plēsējas. Tāpat kā vēdzeles tās vairāk apdzīvo ūdenskrātuves apakšējos slāņus. Barības ziņā abas šīs sugas nav izvēlīgas, spēj apēst adatainās, mazvērtīgās zivis – stagarus, ķīšus, asarus, kas bieži nonāk makšķernieku lomos. Tomēr vairāk palijas pievilina garšīgāka barība – mazas raudiņas, ruduļi, ezera salakas.
– Savā audzētavā vaislas zivis barojam atbilstoši to prasībām visa gada garumā, jo mums ir svarīgi, lai tās dotu labus pēcnācējus vismaz desmit gadu, – norāda pededzietis. – Pamatā tās saņem kombinēto barību, kā arī ar sliekas un reņģes. Sliekas zivīm vajadzētu dot katru dienu, jo tās ir labs proteīna avots. Labprāt iegādātos vismaz pustonnu Kalifornijas slieku gadā, taču mūsu sliekkopji patlaban vairāk orientējušies uz biohumusa tirdzniecību, nevis uz slieku pavairošanu. Acīmredzot to nosaka pieprasījums…
