Piepildīties ar siltumu 0
Man patīk pirts. Izperos, un āda tik svaiga, bet pati – tāda viegla. Kārtīgi noberžos ar sāli un medu, attīros, tad karsējos, peros, lecu dīķī. Īpaša sajūta ir ziemā, ja laukā ir bargi mīnusi. Viss apsnidzis, apledojis, sastindzis, bet mēs siltumā, pirtiņā. Tā atrodas lejāk no mājas. Pabeidzu pirts priekus un eju augšā, vēl pārpilna siltuma.
Slotiņas sienu pati vai nopērku, citreiz kāds uzdāvina. Arī tējas vienmēr sažāvēju. Katrs, kurš laukos audzis, zina, kādi augi jāvāc, kādām vainām der.
Man arī tīk uzliet, kā es saku, prieka un veselības tēju – lieku kopā daudzas zālītes, kaltētas dzērvenes vai meža zemenītes. Savulaik Maija Lūsēna mani saukāja par zāļu veceni, mūždien purpināja: ko tu tur atkal iebēri…
Kurt savu pavardu
Citiem tīk skatīties ūdenī, bet man vajag uguni. Vienmēr gribu, lai kuras kamīns, krāsns, ugunskurs. Priecājos, ka mans vīrs nav ar baltām rociņām, bet normāls puisis, kurš māk malku atnest un plīti iekurināt. Pirmais, ko viņam prasīju: vai esi kurinātājs? Ivo smējās: protams, man taču ir māja. Latvietim jābūt kurinātājam, gādātājam. Jāprot dzīvot tā, lai pavards vienmēr kuras.