Uldis Šmits: Viss tiek reducēts līdz Krievijas un ASV pretstāvei 4
Ziemeļatlantijas alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs pēc NATO un Krievijas padomes sēdes paziņoja: “Sabiedrotajiem un Krievijai ir dziļas un paliekošas domstarpības Ukrainas jautājumā.” Un arī citos.
Krievijas akadēmiķis Aleksejs Arbatovs nesen apliecināja – četri NATO bataljoni, kurus izvietos Baltijas valstīs un Polijā, nav nekāds nopietnais militārais spēks. Tā ir tikai “simboliska klātbūtne”. Tikmēr Krievijas Eiropas daļā, viņš atgādina, “tiek veidotas trīs armijas, kā minimums 60 – 70 tūkstoši cilvēku” un “trīs tūkstoši bruņutehnikas vienību”.
Jāpiezīmē, ka minētais reģions jau tagad ir pārsātināts ar Krievijas kara tehniku un ka Kremlis izlēma to militarizēt ar vēl lielāku vērienu jau pirms tam, kad NATO ierunājās par nepieciešamību pastiprināt austrumu flanga aizsardzības spējas. Protams, personālsastāva skaita un militāro jaudu ziņā šīs NATO pastiprināšanas apmēri ir, Arbatova vārdiem, “smieklīgi”. Piebildīsim – īpaši salīdzinājumā ar to, kas sašķūrēts Kaļiņingradas apgabalā un atrodas aiz Baltijas valstu austrumu robežām. Tas neliedz Maskavas amatpersonām apgalvot, ka NATO kārtējo reizi rada Krievijai tiešus draudus. Bet līdzīgi paziņojumi izskanētu arī tad, ja alianse sūtītu uz Austrumeiropu vienu papildu rotu vai nesūtītu vispār neko.
Krievija un Rietumi raugās uz “problēmu” pilnīgi atšķirīgi: Maskavas uztverē “kaut kādu tur Baltijas valstu” uztraukumi nav uzmanības vērti, un viss tiek reducēts līdz Krievijas un ASV pretstāvei. Respektīvi, no šādas loģikas izriet, ka piesauktie bataljoni jāuzlūko kā amerikāņu “priekšējais ešelons”.
Šis ir arī Latvijā diezgan izplatīts skatījums uz pasauli, saskaņā ar kuru pāris vai dažām lielvarām pienākos tas gods noteikt globālo kārtību un savstarpēji sadalīt ietekmes sfēras, balstoties uz izredzēto t. s. leģitīmajām interesēm. Pārējo intereses ir otršķirīgas (tāpat kā starptautisko tiesību normas) vai neesošas. Jeb diktētas no Vašingtonas, kura savulaik, izmantojot PSRS sairumu, ievilka Ziemeļatlantijas aliansē Austrumeiropu un Baltiju un grib tur iedabūt arī Gruziju un Ukrainu. Lai gan tās ietilpst Maskavas “privileģēto interešu” sfērā, kā tika paskaidrots 2008. gada augustā pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā.
Daudzi Eiropas politiķi tādu Kremļa skatījumu ir gatavi respektēt, taču viņi nevar gluži noliegt gruzīnu un ukraiņu izdarīto ģeopolitisko izvēli (galu galā ES Austrumu partnerība uz to mudina) vai akceptēt Krievijas agresiju Donbasā un tur ierīkotās monstrozās “tautas republikas”. Rietumnieciski orientētas Ukrainas iznīcināšana, iespējams, nozīmētu ko līdzīgu Putina atzinīgi vērtētās Jaltas kārtības atgriešanās sākumam. Par to, protams, nerunā tā dēvētā Normandijas četrinieka (Francija, Vācija, Krievija, Ukraina) apspriedēs, un nerunāja arī 13. jūlija NATO un Krievijas padomes sēdē. Bet tieši tāda ir alianses jeb plašākā izpratnē Rietumu un Krievijas “dziļo un paliekošo” domstarpību būtība Ukrainas jautājumā, kas skar mūs visus.
