Paliec savā zemē. “LA” vēstuļu apskats 1
Rīdzinieks Pēteris Turķelis raksta: “Visu cieņu Egilam Levitam par intervijā (“LA” 11. februārī) sniegto īstena valstsvīra izvērtējumu par to, kas tagad notiek Latvijas politikā un valdīšanā. Kā arī par pārdomām, kas politiski patiešām nekavējoties visiem būtu jādara, lai dzīve mūsu valstī kļūtu tāda, kādu visi tautas slāņi ir sen pelnījuši.”
Rīdziniece E. Pētersone, izsakoties par Okupācijas muzeja nākotni, spriež, ka “īstā vieta Okupācijas muzejam būtu Stabu ielas Stūra mājas pagrabos, kur čekisti latviešus spīdzināja kā viduslaikos raganas”.
“Ir grūti saprast, uz kurām dzirnavām Ražuka kungs lej ūdeni,” raksta jelgavniece R. Plece. “Piedalīšanās barikādēs bija pienākuma, goda un vienotības lieta, tāpat kā Baltijas ceļā, kas parādīja pasaulei mūsu vienotību un lielās brīvības alkas. Ar naudu vai citu atlīdzību to nevajag “samaitāt”, citādi mēs būtu uzlūkojami par nopērkamiem. Mēs to darījām brīvprātīgi un ar prieku bez jebkādas atlīdzības. Toreiz mēs bijām tuvi un vienoti.”
Valcēnietis Eduards Romulis piemin, ka par 36 darba gadiem saņem vien 200 eiro pensiju, un viņš gan ir par Ražuka priekšlikumu atbalstīt barikāžu dalībniekus. Lasītājs spilgti atminas barikāžu laiku: “Otrās dienas pēcpusdienā pēc notikumiem Lietuvā mēs, apmēram 50 cilvēku, sapulcējāmies Zaķusalā pie televīzijas ēkas. Bija ļoti neomulīgi, jo pa Salu tiltu braukāja bruņumašīnas. Man kabatā bija šņorē pamatīgs āmurs (kā talismans, sagatavots vēl mājās). Stipri vēlāk ar prieka saucieniem sagaidījām pirmo traktoru, kam pilna piekabe ar kūtsmēsliem, tas nostājās uz nobrauktuves no tilta. Vēl pēc kāda laika sāka piebraukt smagās mašīnas un citi traktori. Paklīda baumas, ka gaidāms uzbrukums no Daugavas puses. Tā kā agrāk dzīvoju Zaķusalā, pazinu Zaķusalas piekrasti, tur izvietojām smago tehniku. Vakarā un naktī ļaužu bija, ka biezs.”
Vilis Zariņš atbildē somu žurnālistei Līsai Raitai uz viņas vēstuli (sk. 28. janvāra “LA”) raksta: “Jūs kaunināt latviešus ar tiem, kas šodien emigrē. Kas vainīgs pie šīs emigrācijas?” Viņaprāt, tās ir “vispirms jau Latvijas varas struktūras, kas ar likumiem un attieksmi ir piespiedušas latviešus doties svešumā. Otrkārt, bagātās valstis ar savu migrācijas politiku un pabalstu sistēmu”. Lasītājs uzsver: Somija pārvilina Latvijas mediķus, kuri emigrē, lielākas algas vilināti, un atgādina: “Es esmu Latvijas nodokļu maksātājs, par manu naudu šie mediķi ir mācījušies un izgājuši praksi. Un tagad, kad man vajadzīga viņu palīdzība, viņu nav.”
Vēstuli V. Zariņš nobeidz ar aicinājumu L. Raitai: “Ja esat kristiete, tad es ieteiktu dziļāk un vispusīgāk izprast Bābeles torņa tēmu. (..) Pieminēšu Bībelē latviešu valodas tulkojumā sniegto cilvēku laimes formulu (Psalms 37:3): “Cerē uz to Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu.”
