Palīdzu sev ar pašhipnozi 0
Vārds hipnoze daudzus dara piesardzīgus: kāds pēc sava prāta maina manu apziņas stāvokli?! Taču speciālisti drošina: apgūstot pašhipnozi, šis kāds vari būt arī tu pats. Māka kontaktēties ar savu zemapziņu ir universāls instruments piekļūšanai paša iekšējiem resursiem, kas palīdz būt fiziski veselākam un emocionāli stabilākam, rast izeju no visdažādākajiem dzīves samezglojumiem.
36,6 °C eksperimentā pārbaudām, vai ar pašhipnozes palīdzību divu nedēļu laikā iespējams mazināt daudzos gados radušos diskomfortu.
“Pašhipnozes pamatā ir amerikāņu psihoterapeita Miltona Eriksona maigās hipnozes teorija. Tā balstīta uz poētiskos tēlos sakņotu pašsuģestiju, kas novēršamo problēmu ļauj tvert kā līdzību stāstu saistībā ar pieredzē iegūlušām pozitīvām emocijām.
Hipnozes laikā, zūdot ķermeņa un laika izjūtai, sākam dzīvot savā iztēlē un iekšējā pulksteņa noteiktajā ritmā, kas nodrošina piekļuvi līdz tam neapjaustiem resursiem.
Zinām, ka lielākajai daļai cilvēku abas smadzeņu puslodes nav vienlīdz aktīvas – katra atbild par savu dzīves izziņas un apguves jomu. Hipnozes laikā tās saslēdzas, ļaujot piekļūt tam būtības līmenim, kurā atrodas visa iepriekšējo pārdzīvojumu pieredze, kopš bērnības apgūtie morāles jēdzieni, jūtas un emocijas, kas nosaka rīcību.
Tāpēc, rodoties diskomfortam – emocionālam vai ķermeniskam –, pašhipnoze var kļūt par visātrāk un ērtāk lietojamo instrumentu situācijas uzlabošanai,” skaidro hipnopsihoterapeite Dace Rolava. Dažādi variēts, šis instruments der ļoti atšķirīgu problēmu risināšanai – piemēram, sāpju un bezmiega gadījumā, lai atslābinātos pēc pārslodzēm.
1. solis – atslābināšanās. Ērti apsēžas uz krēsla vai dīvāna, kam nav rokturu. Mugura taisna (pievērst uzmanību astes kauliņam – tas nedrīkst būt saspiests), kājas ceļos saliektas taisnā leņķī, mazliet izvērstas, pēdas stingri uz zemes, pleci un elkoņi atbrīvoti.
2. solis – ieiešana transā. Šādu izmainītas apziņas stāvokli neapzināti pārdzīvojam ik dienu, kad aizsapņojušies ļaujam domām skriet savus ceļus.
Elkoņos saliektas rokas tur plecu augstumā, pirkstgali satuvināti apmēram kakla rajonā. Tikko jaušami kustina rokas uz augšu un uz leju, mēģinot noskaidrot, cik tālu diskomforts piepildījis ķermeni. Kādā punktā var rasties sajūta, ka uzvilnī siltums, sāk durstīt adatiņas vai manāma vēja pūsma. Tas tverams kā zemapziņas signāls, ka transa stāvoklis sasniegts. Tajā brīdī roku kustības apstājas.
Ja neko sajust neizdodas, atstāj izstieptās plaukstas pret vairogdziedzeri.
Pievērtām acīm domās sāk apcerēt izjūtas plecos, rokās, plaukstās, līdz samana, ka rokas pašas lēni slīgst uz leju. Šķiet, ka šo kustību veic kāds cits. Ļauj tam notikt – lēni un mierīgi, 6 līdz 12 minūtes.
Šajā procesā zemapziņa spiež diskomfortu laukā no ķermeņa, atbrīvojot vietu labsajūtai. Katrs to izjūt savādāk. Vienam kļūst vieglāk elpot, citu pārņem miers, tam, kurš gribējis atbrīvoties no sāpēm, problēmu vieta pēkšņi jūtas labi.
3. solis – vizualizācija, baudot sasniegto labsajūtu. Zemapziņa komunicē ar apziņu galvenokārt sajūtu un simbolu valodā (tas visspilgtāk atklājas sapņos), tāpēc pie tās visvieglāk vērsties, komfortam atbrīvoto telpu piepildot ar pozitīvā pieredzē sakņotu simbolu raisītām emocijām. Tās katram ir citas – bērni, mīlestība, saskaņa, daba.
Kad rokas noslīgst un saskaras ar kājām, ļauj ķermenim brīdi novērtēt komforta sajūtu, tad – dziļi ieelpo, lēni izelpo.
4. solis – iziešana no transa. Domās skaitot no 1 līdz 10, pakāpeniski atgriežas apzinātā stāvoklī, cenšoties pēc iespējas ilgāk saglabāt komforta sajūtu.
Jārēķinās gan, ka ne visi ir gatavi atzīties nepieciešamībā sevi vērot un izjust. Jo analītiskāks prāts un akadēmiskāka domāšana, jo grūtāk izlauzties cauri iekšējam saspringumam. Arī aizspriedumiem, kas sarežģītām izpausmēm nepieļauj vienkāršu risinājumu.
Ar 6–12 minūtēm pietiek, lai pārliecinātos, ka metodi, kas ļauj dzīvot priecīgāk un atraisītāk, var izmantot katrs.
Eksperimenta norise * Dalībnieki Sandra Rostova un Ēriks Mamajs nodarbībā pie eksperimenta vadītājas Daces Rolavas izstāsta, no kāda diskomforta vēlētos atbrīvoties, raksturo tā līmeni no 10 līdz 100 punktiem un saņem precīzus norādījumus par turpmāk darāmo. * Dalībnieki divas nedēļas patstāvīgi darbojas pēc saņemtajiem ieteikumiem. * Eksperimentam beidzoties, tiekas ar vadītāju, lai novērtētu sasniegto, salīdzinātu diskomforta termometra rādījumus pirms un pēc eksperimenta, precizētu turpmāk veicamo.
|
Es vairs necepos
“Agrāk gandrīz katra saruna ar mazāko meitu izvērtās par emocionālu satricinājumu. Abām. Radi brīnījās – kā var netikt galā ar piecgadīgu bērnu?! Tagad tas laimīgi garām,” atzīst Sandra Rostova. Cer, ka uz visiem laikiem.
Kādēļ Sandra piedalās eksperimentā
– Man ir divi bērni un pamatīgs bars ar dzīvniekiem – divi kaķi, trīs takši. Neviena blēņa, ko tie sastrādā, mani netracina tā, kā bērnu nerātnības. Īpaši mazākās, piecgadīgās. Te viņai drēbes nav labas, te apavi nepiestāv! Izjauc tikko sapītu bizi un sariktē pa savam. Ja tā notiek, kad jāsteidzas uz bērnudārzu, es vienkārši eksplodēju. Visu dienu cepos.
Agrāk emociju dzēšanai skaļi dziedāju, bet tagad tas vairs nelīdz. Eksperimentā gribētu iemācīties, kā tādās uzvilktās situācijās neiet pa gaisu, spēt izturēties mierīgi.
Ko svarīgi saprast
“No situācijas izklāsta nepārprotami skaidrs, ka jūs ar meitu pārstāvat atšķirīgus pasaules uztveres veidus. Vieni informāciju vairāk tver ar dzirdi – tie ir audiāļi, otri ar redzi – vizuāļi, trešie – ar sajūtām – kinestētiķi. Neapzinoties šīs uztveres atšķirības un ar tām nerēķinoties, saprasties ir ļoti grūti,” skaidro eksperimenta vadītāja.
Viņa norāda, ka Sandras jaunākā meita ir tipiska vizuāle, kam piemīt jau šūpulī ielikta gaumes izjūta, mērķtiecība un daudz enerģijas. Jo lielāka augs, jo prasības būs uzstājīgākas. Bet arī darbaspējas vienlaikus vairosies. Līdz rītam nosēdēs, bet uzšūs sev tādu kleitu, kādas nav nevienai klasē. Vai pati sev savērs krāšņas krelles.
Turpretī Sandra ir audiālā tipa cilvēks. Viņai svarīgi, ko saka, un dzirdētais ilgi neiziet no prāta.
Viņas enerģētika salīdzinājumā ar meitu vizuāli krietni vājāka, turklāt audiālā tipa prasības un vērtības nesakrīt ar tām, kas svarīgas vizuālajam.
“Vajadzētu nevis bezspēkā dziedāt, bet rast sevī spēku uzslavēt bērnu par to, kas viņam izdevies un ko var vizuāli novērtēt. Liec meitai, lai noslauka putekļus, sakārto atvilktni. Rosini zīmēt. Atrod viņas enerģijai praktisku pielietojumu un par visu, kas labi iznācis, neaizmirsti paslavēt.”
Kā darboties
“Pēc atslābinošas pozas ieņemšanas abas plaukstas pavērs uz augšu, lai tās veido kausiņus. Precīzi noformulē savu diskomfortu, piemēram: “Bieži zaudēju paškontroli, grūti savaldīties situācijās, kad meita ir aktīva.”
Mēģini izjust, kura plauksta šai informācijai atsaucīgāka – viena no tām kaut kādā veidā dos ziņu, ka precīzi izteiktais diskomforts ir tieši tajā.
Bet situācijai vajadzīgs risinājums, mērķis. To vēlams formulēt, izvairoties no nolieguma: “Gribu būt savaldīgāka, pieņemt meitas vēlmi pašapliecināties un līdzsvarot to ar manām prasībām. Vēlos priecāties, ka bērns jau piecu gadu vecumā zina, ko grib.”
Abus plaukstu kausus pasvārsti, mēģinot sajust, ka risinājuma roka ir vieglāka, gaisīgāka.
Tad pavērs elkoņus uz āru, pacel abas plaukstas un domā: “Zinu, ka zemapziņa spēj dot risinājumu arī šim plusu un mīnusu sajaukumam.”
Atbrīvo plecus un ļauj rokām kustēties vienai pret otru, lēni šūpoties, grozīties, gan tuvojoties, gan attālinoties. Ja acis vaļā – vēro, ja ciet – mēģini sajust, kā zemapziņa lūko pēc zelta vidusceļa, liekot abām smadzeņu puslodēm saslēgties. Brīdī, kad tas notiek, rokas tiecas viena pret otru.
Zemapziņa pateiks priekšā, kāda stratēģija vislabākā – vai vērtīgāk ļaut meitai pazīmēt vai lūgt nomazgāt traukus. Galvenais ieguvums ir atklāsmē, ka katrai situācijai iespējams tūkstošiem stratēģiju.
Kad pirksti sakļaujas, var šo sajūtu izbaudīt, dziļi ievelkot elpu un saliekot rokas zem krūtīm – it kā ievietojot risinājumu saules pinumā.
Ja rokas tomēr nesatiekas, saki zemapziņai – kad lēmums tiks pieņemts, lai viena no plaukstām nonāk sākuma stāvoklī.
Tad dziļi ieelpo un lēni izelpo.”
Kā Sandrai veicās eksperimentā
– Šajās divās nedēļās ne reizes neesmu mājās bļaustījusies. Kas agrāk izveda no pacietības, tagad vairs neliekas skaišanās vērts. Pārmaiņas sākās jau pēc pirmās reizes. Piemēram, ieraugu, ka meitenes sasitušas vienu no servīzes krūzēm. Protams, mazā. Agrāk tādā reizē vispirms izšūmētos, tad mēģinātu trauku salīmēt. Arī tagad sāku, bet tad pasmaidīju un atmetu ar roku, kas man nebūt nav raksturīgi. Labāk nekavēt laiku un parunāties ar meitenēm.
Bija pat tāds gadījums: jaunākā uzvilkusi zilo džemperi, no kura pirms laika ar troksni atteicās. Kā tad tā, vēl nesen taču tāds tikai puikām piestāvēja? Esot atcerējusies, ko teicu par dabas krāsām, kas piestāv visiem cilvēkiem. Ir taču zilas puķes, tāpēc meiteņu un zēnu krāsās neko vairs neda- līšot…
Meitu šajā situācijā pazinu, bet sevi – ne.
Turklāt katru dienu pašhipnozi nemaz nepraktizēju, tikai pārdienās. Problēmu ieliku kreisajā rokā – to uzreiz jutu kā smagāko; risinājumu – otrā. Noformulēju mērķi saviem vārdiem, lietojot tikai pozitīvus un apliecinošus vārdus. Pulkstenī neskatījos, darbojos pēc izjūtām.
Jau pēc pirmās reizes biju pārsteigta, ka iespējamas tādas pārvērtības. Gan ar mani, gan bērniem. Sākumā problēmu kausā liku tikai to, kas saistīts ar mazo meitu, vēlāk sāku izmēģināt rast risinājumu saskarsmē arī ar vecāko un vīru. Arī māsām šo metodi iemācīju.
Pirms eksperimenta teicu, ka mans diskomforta līmenis atbilst skaitlim 70, tagad tas nokrities līdz vesela cilvēka temperatūrai!
Ko Sandrai ieteica * Pašhipnozes iemaņas diskomforta mazināšanai ir ļoti vajadzīgas – gluži tāpat kā regulāri jātīra zobi. Taču mutes higiēnas ievērošana ne vienmēr garantē, ka zobi būs veseli. Ik pa laikam jāapmeklē arī stomatologs. Tāpat ar psihisko labsajūtu – jāstrādā ar sevi, bet samilzušāku problēmu reizēs vērts konsultēties ar psihologu. * Ja māte jūtas mierīga un iekšēji sakārtota, tāds ir arī bērns, jo atrodas viņas enerģētiskajā laukā. Būtu labi, ja iepriecinošie panākumi pašhipnozes izmantošanā rosinātu apgūt arī citas sevis izziņas un sakārtošanas metodes.
|
Bija 30, tagad – 5
“Man pat prātā nevarēja ienākt, ka tas iespējams – divu nedēļu laikā bez zālēm tikt vaļā no sāpēm mugurā, kas nedeva mieru jau sešus gadus,” atzīst šoferis Ēriks Mamajs.
Kādēļ Ēriks piedalās eksperimentā
– Tiklīdz liecos vai ceļu kaut ko smagu, sāp mugura krustos. Problēma sākās pirms sešiem gadiem. Toreiz pārtraucu sportot, ko pirms tam biju darījis diezgan aktīvi.
Darbs sēdošs – visu dienu pie stūres, bet mājās pie televizora. Ar sāpēm biju gandrīz vai samierinājies. Ja kļuva pavisam slikti, izgāju pa masāžas kursam. Pēc tā kādu laiku atkal jutos tīri labi.
Uzzinājis par iespēju palīdzēt savai mugurai ar pašhipnozi, nolēmu pamēģināt, kaut īpašas ticības veiksmīgam iznākumam nebija. Tad jau visi sen būtu saveduši sevi kārtībā, jo ne jau es viens mokos ar sāpēm.
Kā darboties
Uz jautājumu, kā skalā no 10 līdz 100, kur simts apzīmētu stāvokli, kad sāpju dēļ vairs nevar piecelties, viņš vērtē savu diskomfortu, Ēriks atbild uzreiz – ar skaitli 30.
Dace Rolava, atgādinājusi četrus pamatprincipus, kā veidot saikni ar zemapziņu, piedāvā Ērikam strādāt ar bodum kafijkannas vizualizāciju.
“Domās ieber stikla traukā kafiju, uzlej ūdeni. Savu diskomfortu – muguras sāpes – salīdzini ar kafijas biezumiem, kas šajā kannā jānospiež uz leju. Dziļi ievelc elpu, lēnām izpūt. Novieto saliektās rokas pret kaklu, tad lēniņām virzi uz leju, līdz iztēlē atrod vietu, kur kannā sākas ar biezumiem sajauktais ūdens. Tiklīdz izjūtās samanāma tā pretestība, plaukstas apstāsies.
Iztēlojies, ka rīkojies ar blīvīti, kas biezumus – muguras sāpju radīto diskomfortu – lēni spiež uz leju un bīda laukā, izbrīvējot vietu komfortam. Loģiski, ka krustu rajonā, kur problēma izteiktākā, rokas var kustēties lēnāk, pat apstāties, jo enerģētiskais sabiezinājums parasti rada bloku. Iztēlē seko spiedītei, iedomājoties, kā diskomforts tiek izspiests no tevis pavisam, bet atbrīvotā vieta pildās ar visu, kas vērtīgs.” Uz jautājumu, kas tas varētu būt, Ēriks atbild: mīlestība.
Dace Rolava turpina: “Jo spēcīgāk tavas rokas spiež ārā diskomfortu, jo brāzmaināk radušos vietu aizņem mīlestība un viss, kas ar to asociējas: siltums, maigums, vieglums.
Drīz jutīsi, kā rokas pieskaras kājām. To it kā izdarījis kāds cits, nevis tu pats. Kad abas plaukstas gulēs uz ceļiem, dziļi ievelc gaisu – kopā ar mīlestības smaržu un vieglumu. Un lēni izpūt. Ar visu, no kā bija jāatbrīvojas.”
Ko Ēriks guva eksperimentā
– Visu darīju tieši tā, kā bija norādīts. Katru vakaru pirms gulētiešanas lūdzu mājiniekiem mani netraucēt, apsēdos virtuvē uz ķeblīša un, turēdams rokas pret zodu, sēdēju apmēram 10 minūtes. Aizvērto acu priekšā kafijas trauks, domās lēni bīdīju spiedīti uz leju. Kas notiek ar rokām, nesekoju, bet beigās tās vienmēr atradās uz kājām.
Eksperimentu sākot, bija kārtīgs atkusnis. Mazliet raizējos – ja nu nebūs tādu darbu, kas ļauj pārliecināties, vai šī spiešana nākusi par labu.
Bet gan kupenas saradās, gan kastes vajadzēja nest, gan sniegu šķūrēt. Taču mugura nejuta ne mazāko diskomfortu! Agrāk pat pirms nelielas fiziskas slodzes sākās iekšēja trauksme: tūlīt krika būs klāt, tagad – nekādu emociju.
Uz tik pārliecinošu efektu tiešām nebiju cerējis. Ja, eksperimentu sākot, savu diskomforta līmeni vērtēju ar skaitli 30, tagad uzskatu, ka tas nokrities līdz 5.
Ļoti ceru, ka tās nebija tikai iedomas un noskaņošanās, placebo efekts. Divas nedēļas salīdzinājumā ar sešiem gadiem tomēr ir ļoti neilgs laika sprīdis, lai izdarītu negrozāmus secinājumus. Vai pārmaiņas saglabāsies uz ilgu laiku, to tikai vēlāk redzēšu.
Ko Ērikam ieteica
* Šī metode var būt ātrā pašpalīdzība gan tad, ja mugura kādreiz vēl iesāpētos, gan jebkura cita diskomforta mazināšanai – visos gadījumos, kad jāatbrīvojas no traucējošā, sevī vēršot to pretmetā justajam.
* Vizualizācijas tēlam nebūt nav jāpaliek tikai un vienīgi kafijkanniņai. Iedomāties var jebko, kas simbolizē nevajadzīgā izspiešanu, lai atbrīvotu vietu vēlamajam.
* Smadzenēs ir divējādi lauki, kas atbild par sāpēm – viens signalizē par to esamību, otrs iedarbina centrus, kas sāpes nomāc. Spēju tos aktivēt vajag izmantot ļoti prātīgi, atceroties, ka bieži vien sāpes, īpaši akūtas, nedrīkst ignorēt, tās var liecināt par problēmām, kuru risināšanā noteikti jāvēršas pie ārsta.
