Palīdzības iespējas 0
Mana meita ir 2. grupas invalīde, viņai konstatēta smaga psihiska slimība. Meita saslima pēc augstskolas beigšanas, tāpēc nav darba stāža, viņas pensija ir 45 lati mēnesī, bet mūsu ģimenes kopējie ienākumi pašlaik ir 240 lati uz trim cilvēkiem.
Vietējā sociālajā dienestā paskaidroja, ka mums vairs nevar piešķirt maznodrošinātā statusu (līdz ar to neviens pabalsts nepienākas), jo īpašuma kadastrālā vērtība pārsniedz noteikto summu. Sociālajā dienestā zina, ka reāli 1⁄3 zemes un 1⁄6 mājas pieder māsai, bet šo faktu naudas trūkuma dēļ neesam varējuši oficiāli noformēt. Kad teicu, ka tomēr mēģināšu to nokārtot, man atbildēja, ka varot nesteigties, jo mūsu ģimenes īpašumam, kur dzīvojam un kas pieder vīram, kadastrālā vērtība pārsniedz 20 latus. Mēs neesam tie, kuri dzīvo no pabalstiem, bet šoreiz ļoti gribas palīdzēt meitai: ja viņa saņemtu tos 35 latus, vajadzētu tos atstrādāt, un, kad viņu reiz iesaistīja algotajos darbos uz četriem mēnešiem, veselības stāvoklis uzlabojās. Cilvēkiem ar garīgām problēmām ir ļoti svarīgi piedalīties kādos darbos, bet nopietnus pienākumus viņa nespēj veikt. Ja ģimenē ir invalīds (meitai 30 gadu), vai tiešām nav iespējams iegūt maznodrošinātā statusu, ja cilvēks tam atbilst pēc reāliem ienākumiem, nevis īpašuma kadastrālās vērtības? Pēc kādiem noteikumiem vadās pašvaldība? G. S. Aizkraukles novadā
Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta vecākā referente Maruta Pavasare atgādina, ka “Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā” ir teikts, ka pašvaldībai, kuras teritorijā cilvēks reģistrējis savu pamatdzīvesvietu, ir pienākums nodrošināt viņam iespēju saņemt vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību. Pēc apstākļu izvērtēšanas sociālajam darbiniekam ir jāsniedz cilvēkam vai ģimenei palīdzība un atbalsts sociālo problēmu risināšanā. Tātad vispirms jums jāvēršas pašvaldības sociālajā dienestā un jālūdz konsultācija, ko ir tiesības saņemt bez maksas.
Maznodrošinātas personas statusa noteikšanu regulē pašvaldības dome, nosakot to savos saistošajos noteikumos (atbilstoši likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” un likumā “Par dzīvojamo telpu īri” noteiktajam). Tātad par maznodrošinātu atzīst cilvēku, kura ienākumi un materiālais stāvoklis nepārsniedz šīs pašvaldības domes noteikto līmeni. Tas savukārt nedrīkst būt zemāks par trūcīgas personas ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni – 90 latiem vienam cilvēkam (Ministru kabineta “Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu”). Taču jāatceras, ka ne visās pašvaldībās tiek noteikts maznodrošinātas personas statuss, šim statusam atbilstošais ienākumu un materiālā stāvokļa līmenis katrā var atšķirties, vienīgi tas atbilstoši likumam ir augstāks par trūcīgas personas ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni.
Lai ģimeni vai atsevišķi dzīvojošu personu atzītu par maznodrošinātu, kādam šīs ģimenes loceklim pašvaldības sociālajā dienestā jāiesniedz lūgums izvērtēt ģimenes ienākumus un materiālo situāciju un jāaizpilda noteikta parauga iztikas līdzekļu deklarācija, kur jānorāda visu mājsaimniecības locekļu ienākumi neatkarīgi no to avota
(darba samaksa, pensija, valsts pabalsti, atsevišķi dzīvojoša bērnu vecāka sniegtais materiālais atbalsts, ienākumi no pārdotā īpašuma, kā arī ieņēmumi no saimnieciskās vai profesionālās darbības, subsīdijas lauksaimniecībai un lauku attīstībai, u.tml.).
Pašvaldības sociālā dienesta pienākums ir informēt cilvēku, kas pieprasījis sociālo pakalpojumu vai sociālo palīdzību, par pieņemto lēmumu un atteikuma gadījumā rakstveidā norādīt iemeslus, kā arī lēmuma apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas termiņus un kārtību.
Atgādinām, ka pašvaldība no pamatbudžeta izmaksā šādus sociālās palīdzības pabalstus:
1) pabalstu garantētā minimālā ienākumu (GMI) līmeņa nodrošināšanai, ko aprēķina un piešķir par trūcīgām (šogad tām, kam mēneša ienākumi mazāki par 90 latiem vienai personai ģimenē) atzītām ģimenēm (personām) par periodu, uz kuru noteikta atbilstība šādas ģimenes (personas) statusam – GMI pabalstu aprēķina kā starpību starp Ministru kabineta (no 2013. gada 1. janvāra – 35 lati) vai pašvaldības noteikto (no 35 latiem līdz 90 latiem) GMI līmeni katram ģimenes loceklim un trūcīgas ģimenes (personas) kopējiem ienākumiem;
2) dzīvokļa pabalstu, ko pašvaldība piešķir par trūcīgām un/vai maznodrošinātām atzītām ģimenēm (personām) – tā apmēru, izmaksas kārtību un personas, kuras tiesīgas saņemt šo pabalstu, reglamentē pašvaldības saistošie noteikumi.
Pašvaldība, neizvērtējot ienākumus, var piešķirt arī vienreizēju pabalstu ārkārtas situācijā, ja persona tādā nonākusi iepriekš neparedzamu apstākļu dēļ un nespēj nodrošināt savas un ģimenes locekļu pamatvajadzības.
Turklāt, izvērtējot ģimenes (personas) ienākumus, pašvaldība ir tiesīga izmaksāt vēl arī citus pabalstus (veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai, obligātajai izglītībai u.c.), ja ir apmierināts pamatots pašvaldības iedzīvotāju pieprasījums pēc GMI un dzīvokļa pabalsta.
Pabalstu veidus, apmēru un nosacījumus to saņemšanai katra pašvaldība paredz savos saistošajos noteikumos. Ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem var iepazīties pašvaldībā vai pašvaldības mājas lapā internetā.
