Juris Ulmanis. “Palīdzība nedrīkst atslābt, citādi nespēsim ieskatīties izdzīvojušo ukraiņu acīs” 12
Juris Ulmanis, zemessargs, profesors, polārpētnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Karam Ukrainā ievelkoties jau vairāk nekā 300 dienu, Eiropas sabiedrības pagurumu no asiņainā konflikta ir viegli pamanīt. Ziņu pārraidēs informācija par notikumiem frontē izskan krietni retāk nekā pavasarī un arī ikdienas sarunās dominē tēmas par dzīves dārdzību vai labākajā gadījumā Ziemassvētkiem.
Miljoniem cilvēku visā Eirāzijā būtu neizsakāmi laimīgi, ja karš beigtos jau šodien un dzīve atgrieztos vecajās sliedēs. Par to sapņo arī ukraiņi. Taču prāts saka, ka tas viss tik ātri nebeigsies. Un, ja eiropiešiem, arī latviešiem, tas vēl kādu laiku nozīmēs lielākus rēķinus un dārgāku pārtiku, tad ukraiņiem kara ievilkšanās ir dzīve bez pajumtes, bez elektrības, bez ūdensapgādes, bez siltuma un pat bez silta ēdiena. Un ar nemitīgiem draudiem dzīvībai.
Novembra nogalē kārtējo reizi apmeklējot Ukrainu un redzot varonīgās tautas ciešanas, manī vēl vairāk nostiprinājusies pārliecība, ka arī mēs nedrīkstam padoties. Mums ir vienoti jāpārcieš šis grūtais laiks un visiem spēkiem jāpalīdz ukraiņiem uzvarēt netaisnīgajā karā. Ja mēs to nespēsim, ja pieļausim Ukrainas iznīcināšanu, tad visu atlikušo dzīvi nespēsim ieskatīties izdzīvojušo ukraiņu bēgļu acīs. Vismaz es noteikti nespēšu.
Gadiem ilga atjaunošana
Nesenākajā braucienā uz Ukrainu bijām četri vīri – trīs zemessargi un viens profesionālajā dienestā. Mašīnā un mikroautobusā vedām ģeneratorus, siltas drēbes, zābakus, dronus, adītus cimdus un zeķes, gaļas konservus. Aktīvi padarbojāmies Ukrainas austrumos, atbrīvotajās teritorijās.
Krievi ir kā siseņu bars – atnāk, noēd visu un iet uz nākamo vietu. Visur, kur viņi pabijuši, ir izpostīts un izzagts. Vietējie iedzīvotāji patiesi priecājas, ka okupantu te vairs nav. Tomēr nav arī elektrības un ūdensapgādes. Avārijas dienesti steidz novērst postījumus, taču cilvēku un tehnikas trūkst, tādēļ atjaunošana nerit tik ātri, kā gribētos.
Visā valstī tiek laboti ceļi, tilti, kabeļi, mājas, ēkas. Valsts austrumos ceļmalas pilnas ar sašautu krievu tehniku un ik pēc 100 metriem ir zīmes ar uzrakstu “STOP! Mīnas”. Tūkstošiem hektāru platībā nav nokulta kukurūza un novāktas saulespuķes, jo lauki ir mīnēti. Tas nozīmē, ka šajos rajonos vēl desmitiem gadu nebūs droši staigāt pa ceļmalām, mežiem un apstrādāt laukus. Arī pēc kara daudzus gadus ies bojā cilvēki, kas uzkāps uz mīnām. Tādu “dāvanu” Ukrainai sagādājusi Krievija.
Suņi pārtiek no līķiem
Limanas pilsētā palikuši tikai daži desmiti iedzīvotāju no divdesmit tūkstošiem. Pārsvarā šeit redzami ukraiņu karavīri, kuri drupās iekārtojuši atpūtas vietas, lai atvilktu elpu un dotos atpakaļ uz frontes pirmo līniju. Tikāmies ar karavīriem, nodevām siltās drēbes, par ko viņi bija ļoti pateicīgi. Taču karavīri lūdza viņus nebildēt. Katra publiskai apskatei izlikta fotogrāfija šajā karā var kļūt par norādi ienaidnieka artilēristiem, kuri varētu atpazīt vietu un turp raidīt lādiņus.
Pamestajā pilsētā redzamas nopostītas ēkas, gaužām nepievilcīgas ainas. Vietējie bez saimniekiem palikušie suņi pārtiek no nogalināto krievu karavīru miesas. Kremļa armija savus kritušos nesavāc, bet gan atstāj uz lauka satrūdēt. Viņi negrib sūtīt kritušos tuviniekiem, lai mājās palikušajiem būtu grūtāk apjaust zaudējumu apmērus. Ar krievu līķu savākšanu nodarbojas ukraiņi. Viņi paņem DNS paraugus, uzskaita kritušos un apmaina mirstīgās atliekas pret kritušajiem Ukrainas karavīriem. Parasti apmaiņa notiek apmēram trīs ukraiņi pret vienu krievu, jo “krievi nemirstot”. Šādā veidā ukraiņi arī vāc statistiku par Krievijas puses kritušajiem. Taču, kamēr līķi nav savākti, suņiem ir pārtika.
“Puslatvieši” Ukrainā
Ukrainas Nacionālās gvardes karavīri izveidojuši loģistikas centru, kurā uzglabā, šķiro un izdala vienībām un karā cietušajām ģimenēm Latvijā saziedotās mantas. Viņi ar lepnumu pārvietojas Latvijas militārajās formās un vietējie viņus atpazīst pēc šīm formām. Var novērot, ka kontrolposteņos un, pat tiekoties ar vienībām ierakumos, viņus sveicina, draudzīgi iesmej kā puslatviešus, ar ko viņi paši lepojas.
n šādi viņi darbojas jau kopš 2014. gada. Kad ieradāmies, uzreiz tikām pielikti pie darba, lai palīdzētu piekraut kārtējo automašīnu un nogādātu uz frontes līniju karavīriem siltās jakas, zābakus, cimdus un mugursomas. Pat vienā kaujā apģērbs var tikt saplēsts, apdegt vai pazust dubļos. Tādēļ papildināt krājumus un sūtīt no Latvijas ir nepieciešams katru dienu, nevis vienreiz noziedot un uzskatīt, ka darbs padarīts. Šobrīd vairāk nepieciešams tieši atbalsts frontes pirmajās līnijās esošajiem. Visvairāk trūkst karavīru ekipējuma, ir svarīgi to sarūpēt pēc iespējas ātrāk. Ja karš tiks zaudēts, nekam citam Ukrainā vairs nebūs nozīmes.
Civiliedzīvotājiem ir grūti, bet viņi var paši sev sagādāt siltumu, izmantojot sagrautajās ēkās atrodamos materiālus. Ar pārtikas atbalstu no Ukrainas valdības puses neesot problēmu. Ukrainas veikalos visu var nopirkt, tikai ir augstas cenas dažām visvairāk nepieciešamajām lietām. Tādēļ, ja ir vēlme atbalstīt, vislabāk sūtīt ģeneratorus, apģērbu un citas grūtāk iegūstamas lietas. Šeit cilvēki nesapņo par jaunāko “iPhone” modeli Ziemassvētkos, bet par vilnas zeķēm, segu vai pajumti. Ar ūdeni Ukrainā gan nav problēmu. Tas ir katrā akā, tukšās ūdens pudeles var dabūt uz katra stūra.
Atgriežoties mājās un prātā pārcilājot redzēto, man ir pilnīgi skaidrs, ka Ukrainu nedrīkst atstāt novārtā. Mēs nedrīkstam nogurt, nedrīkstam atslābt! Okupanti tieši to arī grib un ar to rēķinās, ka mēs nogursim un beigsim palīdzēt. Bet mēs nenogursim, jo no savas pagātnes zinām, ko nozīmē nonākšana Krievijas ķetnās.
