Palīdzība Āfrikai. Gudrā. Bezjēdzīgā 0
Vai varētu būt tā, ka visefektīvākā palīdzība ir – nepalīdzēt nemaz?
Tamlīdzīgu padomu, aicinot atteikties no bezrezultatīvas glābšanas, dažkārt mēdz dot cilvēkiem, kuru tuvinieki sirgst ar atkarībām.
Taču: varbūt to pašu var attiecināt arī uz valstīm?
Jā, tā uzskata kāda bijušo un esošo ierēdņu, sabiedrisko organizāciju darbinieku, zinātnieku, žurnālistu u. c. visnotaļ prominentu ļaužu grupa Vācijā.
Grupas dalībniekus vieno tas, ka viņiem bijusi darīšana vai joprojām ir cieša saistība ar Āfriku. Piemēram, vēstnieki, kas rezidējuši kādā no šī kontinenta zemēm, reportieri, kas gadiem ilgi par norisēm Āfrikā ziņojuši Eiropas medijiem, kā arī attīstības palīdzības nozares profesionāļi, kas vadījuši starptautisko institūciju finansētas palīdzības programmas.
Jau gadiem ilgi šī grupa, kuras aizsācēji reiz bija vācu žurnālists Ruperts Noideks un profesors Vinfrīds Pingers, iestājas par attīstības palīdzības koncepta maiņu Āfrikai. Aicinājumā, kas nosaukts par “Bonnas uzsaukumu” (Bonner Aufruf) un kuram ar savu parakstu var pievienoties ikviens, viņi uzsver: tā, kā darīts līdz šim, vairs nedrīkst turpināties.
“Apturiet palīdzību!”
“Atsakieties no priekšstata, ka vairāk naudas nozīmē vairāk attīstības,” skan viens no desmit aicinājuma punktiem: “Desmit gadu laikā pārejiet uz attīstības palīdzības naudas piešķiršanu tikai kredītu veidā [atsakoties no klasiskās attīstības palīdzības]. Parūpējieties par to, lai visi cilvēki attīstības valstīs saņem pieeju kredītiem.”
Tāpat arī autori pieprasa pārstāt maksāt jebkādu naudu valstīm, kurās ir augsta korupcija vai netiek ievēroti demokrātiski standarti. Turklāt aicinājuma gars vērsts ne tik daudz uz nepieciešamību taupīgāk apieties ar līdzekļiem pašu maksātāju – Eiropas Savienības un tās dalībvalstu – labā, bet gan pauž pārliecību: palīdzības ierobežošana visvairāk palīdzēšot pašai Āfrikai. Valstis un to vadītāji, palikuši bez atbalsta, būšot spiesti paši vairāk censties, lai to sabiedrība attīstītos.
Pārmetumi par bezjēdzību
Diskusija par to, kā labāk organizējama palīdzība Āfrikai un vai līdzšinējie koncepti nav novecojuši, nav jauna. Tāda notiek jau daudzus gadus.
Viens no biežiem pārmetumiem ir šāds: aiz “palīdzības” vārda bieži slēpjoties nevis patiesa palīdzības vēlme Āfrikas sabiedrībām, bet gan atbalsts Eiropas uzņēmumiem. Tie iegūst jaunus tirgus, pasūtījumus. Tātad: peļņas vārdā turpina noplicināt Āfrikas resursus.
Otrkārt, attīstības palīdzībai pārmet, ka tā nereti esot vienkārši fikcija. Institūciju darbinieki, kas īsteno palīdzības projektus Āfrikai, pirmām kārtām ir ieinteresēti tajā, lai viņiem arī turpmāk būtu darbs, – pat tad, ja paši neredz tam jēgu. “Dzīvoklis vecbūvē (vecā, greznā namā), labā alga, ģimene, draugu atzinība – tas viss viņus attur no izraušanās no “zelta būra”,” tā laikrakstam “FAZ” atklājis kāds attīstības palīdzības darbinieks, kurš nu šo darbu pametis. Vēl cita apsūdzība skan: ar palīdzības naudu pie dzīvības tiekot turētas koruptīvas struktūras vai pat diktatoriski režīmi. Ja skolas, slimnīcas, ceļus viņu valstīs finansē palīdzētgribošie eiropieši, diktatoriem ietaupās nauda, kuru var izlietot, piemēram, iepērkot papildu ieročus.
Āfrika “ir modē”
Taču kopš 2015. gada, kad Eiropa un it sevišķi Vācija pieredzēja milzīgu bēgļu un migrantu pieplūdumu, tostarp no Āfrikas, debates par attīstības palīdzības efektivitāti ir ieguvušas jaunu nozīmi. Palīdzība Āfrikai ar nolūku novērst tā dēvētos bēgšanas cēloņus, ir nonākusi starptautiskās politikas epicentrā. Eiropas valstu vadītāji, tostarp Vācijas kanclere Angela Merkele, arvien biežāk dodas uz vizītēm Āfrikas valstīs. Tiek rīkotas valstu vadītāju tikšanās, apspriedes. Āfrikas problēmas, klātesot pašu Āfrikas valstu vadītājiem, bija svarīga sarunu tēma arī pērn G20 samitā.
Iedzīvotāju skaits Āfrikas valstīs strauji palielinās, bet ekonomiskā attīstība tam netiek līdzi. Lai gan, kā skaidro Vācijas Attīstības politikas institūta Āfrikas pētniece Kristīne Hakeneša, 80 procenti bēgļu un migrantu Āfrikā, kuri spiesti pamest savas dzīvesvietas vajāšanu vai nabadzības dēļ, pārvietojas starp valstīm turpat Āfrikas iekšienē, un vien 20 procenti domā par nokļūšanu Eiropā, arī tādā gadījumā ir runa par miljoniem cilvēku.
Tādēļ Vācijas attīstības sadarbības lietu ministrs Gerds Millers jau vairākus gadus propagandē ideju, ka esot jāattālinās no klasiskās attīstības palīdzības, tās vietā liekot uzsvaru uz investīcijām.
Viņa aizstāvētā iniciatīva nosaukta par “Māršala plānu Āfrikai”. Tā paredz finanšu palīdzību sasaistīt ar politiskiem nosacījumiem. Proti, papildu naudu vajadzētu dot valstīm, kuras visčaklāk veic Eiropas investoriem labvēlīgas uzņēmējdarbības un demokrātiskas reformas.
Kotdivuārai, Tunisijai un Ganai pērn Vācija jau pērn kā “reformu čempionēm” piešķīrusi katrai pa papildu 100 miljoniem eiro. Tāpat Vācija ar katru gadu arī palielina savu attīstības palīdzības budžetu (2017. gadā: 7,4 miljardi eiro). Turpmākajos gados tam jāsasniedz 0,7 procenti no iekšzemes kopprodukta.
Vēlas 60 miljardus eiro
Nesen savā uzrunā Eiropas Parlamentam ambiciozus plānus Āfrikā izziņoja arī Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers. Eiropas Savienībai esot jāveido jauna alianse ar Āfriku, kas palīdzētu piesaistīt investīcijas un turpmākajos piecos gados kaimiņu kontinentā radītu 10 miljonus jaunu darba vietu.
Vācijas attīstības lietu ministrs Gerds Millers Junkera iniciatīvu apsveica. Tomēr ar to esot par maz: vajagot vairāk naudas. Nākamajā septiņu gadu periodā ES grasās Āfrikai novirzīt 39 miljardus eiro, par miljardu gadā vairāk nekā līdz šim. “54 Āfrikas valstīm tas neko lielu nedos,” uzskata Millers: “Āfrika ir gadsimtu uzdevums. Mums ir jādubulto līdzekļi [Āfrikai] līdz pat 60 miljardiem.”
Jaunas aktivitātes Āfrikā gan ES izvērš jau šobrīd. “Pēdējos gados ES izziņojusi jaunas iniciatīvas, kas saistītas ar migrācijas un bēgšanas tēmu. Starp tām ir iniciatīvas, kuru mērķis ir bēgšanas cēloņu apkarošana, bet arī tādas, kas skar migrācijas plūsmu vadību,” stāsta K. Hakeneša. “Tas nozīmē sadarbību ar Āfrikas valstu drošības dienestiem, policiju, kā arī finansiālus stimulus, lai uzlabotu personu atpakaļnosūtīšanu.”
Bez finansiālajām izmaksām no ES budžeta šīm iniciatīvām gan ir vēl cita cena: cilvēku likteņi un pat dzīvība. “Plūsmu vadība” praktiski nozīmē to, ka patlaban par Eiropas naudu tiek apmācīti un ar Eiropā ražotu tehniku apgādāti ne tikai Āfrikas piekrastes, bet arī migrācijas tranzītvalstu robežsargi un drošības dienesti. Viņi Eiropas uzdevumā gādā, lai bēgļi un migranti tiktu apturēti jau uz Āfrikas iekšējām robežām. Vēlmi pārvietoties gan tas neapslāpē. Drīzāk noved pie tā, ka kontrabandisti cilvēku pārvadāšanai izvēlas arvien bīstamākus apkārtceļus. Ja braucienā gadās šķēršļi, vienkārši pamet savus vedamos tuksnesī, līdzīgi kā tas notiek laivās Vidusjūrā, raidsabiedrībai ZDF atzinis ANO pārstāvis Vincents Kohetels: ”Tagad mums ir daudz vairāk cilvēku, kuri mirst tuksnesī. Iespējams, vairāk nekā noslīkst Vidusjūrā.”
Nebūtu gan taisnīgi visu atbildību par šo situāciju uzvelt Eiropas Savienībai vien, uzskata Kristīne Hakeneša: “Jāuzsver, ka ES pašreizējās iniciatīvas Āfrikā tomēr ir ES dalībvalstu spiediena rezultāts. Nav tā, ka ES veidotu politiku uz savu galvu, savrup no dalībvalstīm.” ES iekšienē sadarbība migrācijas un bēgšanas jomā līdz šim vedusies ļoti grūti. Nav izdevies vienoties par bēgļu un migrantu pārmitināšanu Eiropas iekšienē. Tādēļ nu ES spiesta ķerties pie jebkādiem “ārējiem līdzekļiem”.
