“Palīdzi bērnam saprast pasauli, nevis uzskati viņu par muļķi un nemitīgi komandē!” Zane par atšķirībām starp Montesori un klasisko pedagoģiju 3
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zane Baltgaile savulaik dibinājusi bērnudārzu, kas strādā pēc Montesori izglītības principiem, bijusi zinātniskā redaktore šoruden “Latvijas Mediju” izdevniecībā iznākušajai grāmatai ”Montesori mazulis”, kas māca izglītot bērnus tā, it kā pieaugušais būtu rūpīgs dārznieks, bet bērns lolojams stāds.
Kā pati nonācāt līdz Montesori izglītībai?
Z. Baltgaile: Kad gaidīju vecāko meitu, sāku domāt par to, kā vēlos audzināt un izglītot savus bērnus. Secināju, ka mani interesē un uzrunā Montesori pedagoģija. Sāku iet uz kursiem, vēlāk izlēmu, ka vēlos veidot savu bērnudārzu. Tajā gājušas arī manas meitas, bet tagad viņām jau ir 9 un teju 12 gadi, tāpēc nu viņas iet Montesori skolā.
Esmu mācījusies Prāgā Montesori institūtā, kas piedāvā ļoti klasisku izpratni par šo metodi. Tas bija ļoti noderīgi, jo savā bērnudārzā biju novērojusi, ka lietas, ko esmu apguvusi Latvijā, tomēr nestrādā. Institūtā uzzināju, ka tās nemaz nav Montesori metodes, bet kaut kāda interpretācija. Nācās mainīt metodes un pieeju.
Kaut Prāgā trīs gadus apguvu dažādus Montesori pedagoģijas moduļus, Latvijas klasiskajai pedagoģijas izglītībai to nevar pielīdzināt. Esmu uzsākusi studijas pirmsskolas un sākumskolas skolotāju programmā, bet velku garumā… Jāsaņemas, jo, ja gribu iesaistīties, piemēram, valsts akreditētu izglītības programmu veidošanā, ir jābūt vismaz bakalaura grādam pedagoģijā.
Grūtības rodas, jo tas, ko Latvijā māca pedagogiem, ir diezgan lielā pretrunā ar Montesori pedagoģiju. Rakstu studiju darbus, ko no manis sagaida, labi zinot, ka nekad šīs gūtās zināšanas neizmantošu. Tomēr cenšos paņemt labāko, ko varu paņemt arī no klasiskās pedagoģijas studijām. Ja meklējam, jebkuram varam atrast ko noderīgu.
Kādas ir lielākās pretrunas starp klasisko un Montesori pedagoģiju?
Klasiskajā pedagoģijā, neraugoties uz reformām, pedagogs joprojām ir tas, kurš uzliek sevi uz pjedestāla, bet bērnu noliek drusku zemāk. Protams, akadēmisko zināšanu ziņā bērns nav vienā līmenī ar pedagogu, bet te vairāk ir runa par attieksmi. Šodien pati dzirdēju, kā skolotāja sporta stundā nemitīgi velta bērniem skarbus uzbrēcienus, nevis paskaidro, kālab pēc skriešanas nedrīkst uzreiz sēsties.
Palīdzi bērnam saprast pasauli, nevis uzskati viņu par muļķi un nemitīgi komandē! Pret bērnu jāpauž cieņa kā pret personību un cilvēku.
Bieži gan dzirdam, ka tieši pret skolotājiem trūkst cieņas un ka bērniem ir pārāk daudz tiesību.
Alternatīvajām pedagoģijas metodēm bieži pārmet, ka tajās valdot visatļautība. Patiesībā Montesori izglītībā valda ļoti liela disciplīna, taču tā balstīta uz abpusēju cieņu. Paraugs bērniem esam mēs paši. Montesori izglītībā sportu nevar mācīt skolotāja augstpapēžu kurpēs, kas pati nevar paskriet. Taču tā, protams, nav vienīgā atšķirība.
Viss ir atšķirīgs, izņemot to, ka izglītības standarts visām valsts akreditētajām skolām ir vienāds. Tātad bērni iemācās to pašu, tikai dažādos ceļos.
Montesori skolā nav stundu un zvanu. Ir gan noteikti laiki, kad notiek skolotāju prezentācijas kādā mācību priekšmetā. Tur bērni uzzina, kas viņiem jāiemācās. Taču pārējā laikā viņi paši plāno savu dienu un lemj, ko, kad un kā mācīties. Tāpēc arī attālinātajās mācībās lielā meita ļoti labi tika galā pati. Mazajai, kas tad gāja 1. klasē, gan bija klāt jāpasēž, lai viņa koncentrētos mācībām.
Savukārt skolā liela nozīme ir videi: visapkārt ir materiāli, ko bērni var izmantot, lai apgūtu mācību vielu. Skolotāja nesēž klāt, bet iet prezentēt jauno vielu citām klasēm. Vairākas klases mācās vienā telpā, tāpēc skolotāja tāpat visu laiku arī mana, kas notiek citās klasēs.
Lielākā daļa bērnu gan pieraduši strādāt paši, jo sevišķi, ja gājuši arī Montesori pirmsskolā. Jau pirmsskolā viņi var brīvi izvēlēties, ko darīs, taču tam jābūt darbiņam, nevar izvēlēties rotēt pa paklāju un urbināt degunu.
Montesori izglītībā, jo sevišķi pirmsskolā, viena no primārajām lietām ir bērna novērošana. Piemēram, ja pedagogs redz, ka bērns visu tausta, tātad viņam ir sensitīvais periods, lai zināšanas apgūtu caur tausti, un pedagogs uzreiz var domāt, kādus mācību materiālus bērnam piedāvāt. Ja pedagogs piedāvā to, kas bērnam tieši šobrīd interesē, viņš arī ļoti disciplinēti ar to strādās.
Bet, ja kāds tomēr noslinkojis, vai sekas ir slikta atzīme?
Atzīmes Montesori izglītībā ikdienā nav, kaut uz liecības tomēr tās parādās. Svarīgākā atgriezeniskā saite ir sarunas ar vecākiem par to, kā bērnam sokas mācībās.
Šādas sarunas mācību gada laikā ir divreiz. Pirms šīm sarunām skolotājs runā ar bērnu, un skolēns arī pats izvērtē, kā viņam veicies mācībās. Vecākie bērni arī piedalās skolotāja sarunā ar vecākiem. Turklāt bērniem pašiem jāizvirza mācību mērķi un jātiecas tos piepildīt, bet skolotājs šo procesu vada.
Vai tādu sistēmu varētu īstenot arī skolās, kur klasē 30 bērnu?
Montesori skolā, kur mācās manas meitas, ir 43 bērni sešās klasēs. Tomēr neredzu iemeslu, kāpēc Montesori metodes nevarētu ieviest lielās skolās un klasēs. Tās palīdzētu diferencēt mācību vielu atkarībā no tā, kāda līmeņa uzdevumi katram piemēroti.
Jā, lielās skolās nevarētu likt vienā telpā dažādu klašu bērnus. Par to žēl, jo Montesori skolā mazākie daudz mācās no vecākajiem bērniem, bet vecākie attīsta līderības un paskaidrošanas spējas, atbildības sajūtu, empātiju.
Vai jaunais izglītības saturs varētu tuvināt parastās skolas Montesori pedagoģijas principiem?
Pilnīgi noteikti. Vismaz teorijā. Redzēsim, kā veiksies praksē. Izglītības reformām ir ļoti skaisti mērķi un idejas. Taču jautājums – vai pedagogi spēs to ieviest. Būs ļoti grūti no līdzšinējās sistēmas pārslēgties uz jauno pieeju.
Un skolotājus nevarēs par to vainot, jo viņi mācījās strādāt un strādājuši līdzšinējā sistēmā: paņēmuši mācību grāmatas un nodaļu pēc nodaļas mēģinājuši ieliet skolēnos kā tukšos traukos. Vienmēr vieglāk turpināt ierasto ceļu nekā sākt ko jaunu. Manuprāt, reālas pārmaiņas skolās būs tad, kad kāda pedagogu paaudze būs nomainījusies.
Diemžēl, kamēr metodes nemainīsies, bērni nesapratīs, kāpēc viņiem jāmācās tas vai šis. Arī es skolā bieži vien nesapratu, kur man šīs vai citas zināšanas būs vajadzīgas. Vēl vairāk: liela daļa skolā apgūtā tiešām arī nenoderēja.
Tāpēc man bija svarīgi, lai mani bērni mācās cita veida skolā, kur iegūst prasmes pašvadībā, plānošanā, organizēšanā, sadarbībā. Prasmes vadīt dzīvi un uzņemties par to atbildību tiešām noderēs visu mūžu, kamēr iekaltas zināšanas mums bieži vien noder tikai atzīmju pelnīšanai. Standarta izglītības sistēma veido izpildītājus: tev pasaka, tu izdari, tev iedod cepumu (labu atzīmi).
Reformas to novērsīšot.
Kā jau teicu, kaut nu tas nepaliktu tikai uz papīra.
Montesori skolās bērni ļoti daudz iet ārā, paši izplāno maršrutu, kur ies, ko darīs. Un arī kopumā bērni iemācās plānot un arī paveikt plānoto. Tā var nonākt pat līdz kurioziem: reiz jaunākā meita atnāk no skolas un saka, ka mūsu ģimenei jāaizved visa klase uz teātri, jo matemātikā esot dots tāds uzdevums.
Izrādās, uzdevumā tiešām teikts: “Izplāno, kā jūs ar klasi ejat uz teātri.” Un tad jāveic matemātiski aprēķini, cik maksās biļetes atkarībā no cilvēku skaita. Bērnam iestājas “errors” smadzenēs, ja kaut kas ir jāizplāno, bet nav reāli jādara. Jo Montesori sistēmā aug darītāji, nevis tie, kuri tikai plāno. Nav faila: izplānot teātri, bet neaiziet.
Vēl atšķirība no citām skolām ir tāda, ka Montesori skolā nav mājasdarbu: skolā strādā gana intensīvi, lai visu pabeigtu.
Kā var saprast no grāmatas “Montesori mazulis”, katram bērnam kādā brīdī parādās interese par katru no jomām: valodu, matemātiku, dabu. Vai tiešām neviens nepaliek kādā jomā neieinteresēts?
Interese tiešām vienmēr parādās. Tikai varbūt ne tad, kad no viņa to sagaida. Tas ir ļoti svarīgi: pamanīt, kurā brīdī kaut kas ir kļuvis bērnam aktuāls. Potenciāls ir visos.
Piemēram, interese par valodu ietver arī lasīšanu. Taču patiesa interese par lasīšanu bērnam parasti nav ne piecos, ne septiņos gados. Mehāniski iemācīties lasīt, protams, var agrāk. Taču lasītprasme ar teksta izpratni ir ļoti sarežģīts process.
Lai to veiktu, jābūt attīstītai abstraktajai domāšanai. Patiesa interese par lasīšanu vidēji var rasties astoņos, deviņos vai pat desmit gados. Tāpēc Montesori pedagoģijā sāk ar rakstīšanas apguvi: jo tā ir vieglāka. Rakstot pamazām iemācās arī lasīt.
Diemžēl mūsdienās grāmata kā izklaidētāja zaudē konkurences cīņā ar digitālajiem produktiem. Tomēr vecākiem būtu jācenšas ieviest lasīšanas laiku, pašiem gan tajā laikā nevajadzētu “skrollēt” “facebook”. Lai bērns lasāmo vieglāk uztvertu, svarīgs arī viņa paša vārdu krājums, un, lai to veidotu, vecākiem daudz jārunā ar saviem bērniem.
Grāmatā ”Montesori mazulis” pārsteidza ieteikums jau pavisam maziem bērniem uzticēt gana nopietnus pienākumus. Piemēram, trīsgadniekam šķirot atkritumus, barot mājdzīvniekus.
Svarīgi, lai bērns to sāk darīt pēc iespējas agrāk. Varbūt sākumā darīs nekvalitatīvi, bet kļūs aizvien labāk, un vēlāk jau bērnam būs pašsaprotami tas, ka arī viņam mājās ir pienākumi.
Bērni līdz sešu gadu vecumam adaptējas vidē, kurā dzīvo. Ja viņš apgūst, ka visu izdara mamma, tētis vai vēl kāds cits, bērns pielāgojas pasaulei, kur viņam nekas nav jādara. Kad pieaugušajiem šķiet, ka nu bērns ir liels un var palīdzēt mājasdarbos, bērnam nākas pārveidot jau izstrādājušos neironu savienojumus.
Ja bērns pieradis, ka ar putekļusūcēju strādā mamma, bet nu to liek darīt viņam pašam, smadzenēs zvana zvaniņš, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa personība jau izveidojusies tā, ka nekas nav jādara.
Montesori skolā bērni paši klāj galdus, paši novāc, paši gatavo uzkodas. Arī telpas bērni paši tīra.
Vai Montesori skolā var iet līdz pat vidusskolai?
Montesori skola Latvijā pagaidām ir līdz 6. klasei. Cik zinu, visiem, kas tālāk aiziet uz parastajām skolām, nav grūtību pielāgoties.
Taču pasaulē ir arī Montesori skolas bērniem no 12 gadu vecuma. Darba dienās dzīvo komūnā, un viņiem ir savs rūpals, piemēram, ferma, kurā bērni rūpējas par dzīvniekiem un iegūto produkciju pārdod.
Paši plāno komūnas budžetu. Mācību vielu apgūst caur darbu, lai nerodas jautājums: kāpēc tas vajadzīgs. Piemēram, ceļot cūkām jaunu kūti, paši projektē, tādējādi apgūstot ģeometriju, fiziku.
