Rolands Repša: Pieņemot, ka diktatora Lukašenko dienas ir skaitītas 7
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pieņemot, ka diktatora Lukašenko dienas ir skaitītas un Baltkrievijai priekšā ir milzīgs pilnīgi jaunas valsts veidošanas process, Latvijai vajadzētu domāt, kā mēs varētu šajā darbā mūsu kaimiņiem palīdzēt. Jo mēs esam vitāli ieinteresēti, lai Baltkrievija veidojas par demokrātisku eiropeiski orientētu un ekonomiski plaukstošu valsti, nevis kļūst par laupījumu kādiem saviem jaunizceptiem oligarhiem vai ārējiem spēkiem.
Mēs labi redzam, cik trausla ir pašreizējā protesta kustība, kuras spēks balstās tikai uz masu enerģiju un vēlmi sākt jaunu dzīvi, kā arī Svetlanas Tihanovskas pašaizliedzīgo nostāšanos kustības galvgalī bez jebkādas iepriekšējas politiskās pieredzes.
Diemžēl protesta spēkiem pagaidām nav nekādas nopietnas organizācijas vai tālākās darbības programmas. Ja Baltkrievijā, cerams, notiks atkārtotas prezidenta un parlamenta vēlēšanas, tad var prognozēt, ka valsts politiskajā vadībā strauji ieplūdīs liels skaits jaunu, bet ļoti nepieredzējušu cilvēku. Līdzīgi, kā tas notika Latvijā 1990. gadā. Ar ko konkrēti mēs varētu palīdzēt?
Pats galvenais, jāapzinās, ka mūsu palīdzība nedrīkst būt iejaukšanās suverēnas valsts iekšējās lietās. Mēs nekādā ziņā nedrīkstam ietekmēt gaidāmās atkārtotās vēlēšanas un to rezultātus.
Tas viss ir pašu baltkrievu ziņā, tāpat kā valsts ārējās un iekšējās drošības garantēšana nestabilajā pārejas periodā. Pēc tam kad jaunās varas struktūras pārņems varu un sāks domāt, ko darīt tālāk, lūk, tur jau mūsu palīdzība tām varētu lieti noderēt, jo mēs uz savas ādas esam pilnā mērā izbaudījuši, ko nozīmē pāreja no diktatūras uz demokrātiju un brīvā tirgus ekonomiku.
Vecākā paaudze labi atceras, kā mūsu vēl pavisam zaļajai valsts pārvaldei 90. gados palīdzēja Rietumu valstis. Katrā ministrijā bija Rietumu ekspertu komandas, kas skaidroja ministriju uzbūves struktūru, kā tā funkcionē, kā tiek veidota politika, pieņemti lēmumi un nodrošināta to īstenošana.
Arī mūsu pašu emigrācijas latvieši ar saviem padomiem bija klāt gan valdībā, gan parlamentā, gan blakus Valsts prezidentam. Brīžiem strīdi starp ministriju cilvēkiem un Rietumu konsultantiem gāja vaļā ļoti augstos toņos, kad sadūrās mūsu vēl iesīkstējusī sovjetiskā domāšana ar rietumnieku vēlmi pēc straujām un rezultatīvām reformām.
Ne viss izdevās, kā gribētos, bet nekļūdīšos, apgalvojot, ka kopumā šī tā saucamā Rietumu tehniskā palīdzība mums ļoti palīdzēja ātri nostāties uz kājām.
Tagad mēs paši visās valsts struktūrās esam pietiekami stipri, lai līdzīgā veidā ar ekspertiem palīdzētu baltkrieviem. Daži teiks, ka tās ir muļķības, ka Baltkrievija ir pietiekami labi attīstīta un tās valsts pārvaldes amatpersonas tāpat ir izbraukājušās pa pasauli un visu labi zina. Ne jau gluži mucā dzīvojuši visā šajā Lukašenko periodā.
Bet viena lieta ir braukāt pa pasauli un pasīvi uztvert semināros sniegto un pilnīgi cita, to īstenot dzīvē, turklāt vēl pilnīgi jaunos apstākļos. It īpaši, ja tu arī pats esi jauns savā postenī, bez jebkādas iepriekšējas pieredzes. Un vai vispār diktatūrā iegūtā augsto amatu pieredze ir kaut kam derīga?
Latvija līdz šim nav izcēlusies ar vērā ņemamu starptautiskās palīdzības darbu, kāds raksturīgs ne tikai lielām ekonomiski spēcīgām valstīm, bet arī tādām mazām, bet ņiprām kā Zviedrija vai Somija.
Palīdzot Baltkrievijai, varam to sākt, protams, koordinējot ar Igauniju un it īpaši ar Lietuvu, kura varētu just arī vēsturisku saikni ar kaimiņu tautu un valsti.
