Palīdzēs apjēgt neatkarības vērtību. Atklāj rekonstruētā Okupācijas muzeja jauno ekspozīciju 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms aptuveni desmit gadiem ilggadējais Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs, Okupācijas muzeja jaunās ēkas projekta vadītājs Valters Nollendorfs cīņu par “Nākotnes nama” uzbūvēšanu salīdzināja ar kāpšanu “stikla kalnā”, kur paļauties var ne uz vara, ne zelta zirgu, bet tikai uz sevi. Tagad “stikla kalnā” ir uzkāpts – pēc gadiem ilgās rekonstrukcijas vakar Rīgā, Latviešu strēlnieku laukumā 1, ap pussimts goda viesu klātbūtnē tika atklāta Okupācijas muzeja atjaunotā ēka ar “Nākotnes namu” un muzeja jauno ekspozīciju. Sākot no trešdienas, 1. jūnija, tā būs pieejama visiem interesentiem. Muzeja ēkas atjaunošana notika par valsts līdzekļiem, kamēr ekspozīcija tapusi, pateicoties vairāk nekā astoņiem tūkstošiem ziedotāju.
Viedokļa veidotājs
Vakar uz svinīgo atklāšanu bija ieradies Valsts prezidents Egils Levits ar kundzi Andru, agrākie valsts prezidenti Raimonds Vējonis un Valdis Zatlers, kultūras ministrs Nauris Puntulis. “Nākotnes nama” arhitekts Gunārs Birkerts diemžēl tā arī nepiedzīvoja būvniecības uzsākšanu, jo aizgāja aizsaulē 2017. gada 15. augustā.
Vairāki runātāji atklāšanā pieminēja Krievijas šā pavasara iebrukumu Ukrainā kā apstiprinājumu muzeja nepieciešamībai un aktualitātei. Vēstures zināšanu un līdz ar to Okupācijas muzeja, kas atgādina par svešu varu noziegumiem un nodarījumiem Latvijai, loma sabiedrībā ir tikai pieaugusi. “Traģiskā Latvijas valsts iznīcināšana veido daudzu mūsu ģimeņu vēsturi un pieredzi. Šī pieredze ir klātesoša un veido mūsu nacionālo identitāti kā viens no elementiem. Bez izpratnes par Latvijas okupāciju, gan padomju okupāciju, gan nacistiskās Vācijas okupāciju, nevar izprast atgūtās neatkarības vērtību. Bez adekvāta okupācijas nosodījuma nav iespējams apjēgt Latvijas neatkarības atjaunošanas un brīvības saglabāšanas cenu. Šie atskaišu punkti veido mūsu morālo horizontu,” sacīja E. Levits.
Valsts vadītājs muzeja atvēršanu izmantoja, lai mudinātu aktivizēt vēstures komunikāciju sabiedrībā. Levits brīdināja no vēstures ignorēšanas, viedokļa trūkuma par okupācijas periodu, īpaši jauniešu vidū. Stingra viedokļa trūkums padara nāciju neaizsargātu pret ideoloģiskām vēstures manipulācijām, “tāpēc valsts vēstures politikas atbildībā ir neļaut Latvijas iedzīvotājiem iekrist svētlaimīgas ignorances valgos”. Levits tāpat aicināja skolās vairāk strādāt ar krievu skolēniem, “kas vēl aizvien dzīvo melīgos vēstures naratīvos”.
“Ass ierocis”
Par atjaunotā muzeja atgriešanās apritē īpašo aktualitāti tāpat runāja kultūras ministrs Nauris Puntulis: “Tumsas un gaismas cīņa nav tikai spilgta metafora, kas likta Okupācijas muzeja koncepcijas pamatā. Šodien tā diemžēl ir sāpīga realitāte. Padomju okupācijas laika gara ēna nekur nebija un nav pazudusi. [..] Karš Ukrainā ir licis pasaulei beidzot skaidri ieraudzīt, ka fašisms un “rašisms” ir viena koka augļi. Nevērība pret vēstures mācībām, neiedziļināšanās pagātnes pieredzē var prasīt ļoti, ļoti augstu maksu. To mēs šodien nepārprotami redzam.” Ministrs atgādināja, ka “vēsturiskā atmiņa ir būtisks ierocis cīņā par ļaužu prātiem un dvēselēm”. Svarīgi, lai Okupācijas muzeja jaunajā ekspozīcijā “šis ierocis būtu ass un trāpīgs”.
Muzeja jaunās ēkas projekta vadītājs Valters Nollendorfs uzsvēra, ka jaunā ekspozīcija gluži kā greizā spogulī, kaut citās kopsakarībās, tomēr pēc būtības parāda to pašu, ko Krievija šobrīd dara Ukrainā: “Ekspozīciju atveram laikā, kad mūsu vēsturiskais stāsts netālajā kaimiņvalstī šķiet atkārtojamies ar nepiedzīvotu brutalitāti un neslēptu nodomu iznīcināt ne tikai Ukrainas valsti, bet arī ukraiņu tautu. [..] Te pagātne apliecina tagadni, savukārt tagadne apstiprina pagātni.” Nollendorfs atgādināja, ka Rietumi ilgi negribēja ticēt tam, ko PSRS nodarīja Baltijai un Austrumeiropai, negribēja uzklausīt šos stāstus, tomēr “tagad varam sagaidīt, ka mūs uzklausīs”.
Labirints tumsā
Bijusī muzeja zāle veidota lielākoties kā labirints, kura sienas klāj cietuma vai soda nometņu restēm un žogiem līdzīgas konstrukcijas, ir improvizēts gulaga sargtornis un deportēto vagonus atgādinoša instalācija. Gaisma valda tikai Latvijas pirmskara neatkarības posma ievaddaļā, kur izvietoti vairāku ģimeņu un personību fotoattēli ar stāstu, kas ar šiem cilvēkiem notika pēc Molotova–Ribentropa jeb Hitlera–Staļina pakta parakstīšanas 1939. gadā. Pārējā zāles daļa, kas attiecas uz vācu un padomju okupācijas laiku, vai nu grimst puskrēslā, vai spocīgi zilā un sarkanā gaismā.
Un tad, izejot ekspozīcijas daļas par Latvijas valsts sagraušanu, iedzīvotāju paverdzināšanu, deportācijām, trimdu, pretestību, padomju rusifikācijas un kolonizācijas laikiem, apmeklētājs nonāk uz balkona – atmodas un Latvijas valsts atjaunošanas periodā, kas atkal ir gaišs. No balkona var paraudzīties uz leju, uz okupācijas laiku – uz pustumsas labirintu starp gaišajiem neatkarības posmiem.
Skiču konkursā par jauno muzeja iekārtojumu uzvarēja dizaina studija “H2E”, kuras koncepcijā “Gaismas ceļš” gaismai, apgaismojumam bija piešķirta svarīga loma, jo arī “Nākotnes nama” arhitekts Gunārs Birkerts balstījās tumsas un gaismas metaforā. “No saules pielietas pirmskara valsts caur okupācijas tumsu uz īstenu, izsāpētu, cieņpilnu šodienas gaismu. Uz šodienu, kur nekas nav beidzies, mēs joprojām jūtam pagātnes ēnu,” tā biroja vadošā dizainere Ingūna Elere.
Salīdzinot ar agrāko ekspozīciju, šajā citstarp ir daudz jaunu eksponātu, deponētu arī no citiem muzejiem. Tā izdara lielāku uzsvaru uz pretošanos, cilvēku pārdzīvoto, audiovizuāli pasniegtiem dzīvesstāstiem, piemiņas lietām, dokumentiem, uz to, ka, par spīti visam, tika saglabāta cerība uz valsts augšāmcelšanos.
No “Nākotnes nama” tapšanas vēstures
2001. gadā arhitektam G. Birkertam radās iecere Okupācijas muzeja “Nākotnes namu” veidot kā metaforu, kur gaišais “Nākotnes nams” kontrastētu ar tumšo 1970. gadā padomju laikā būvēto Latviešu sarkano strēlnieku muzeja ēku.
2007. gada maijā Aigara Kalvīša valdība pieņēma lēmumu “Nākotnes nama” būvi finansēt no VNĪ līdzekļiem. Sākotnējās rekonstrukcijas izmaksas lēsa ap 3,5 miljoniem latu, bet 2018. gadā parakstītā būvniecības līguma vērtība bija jau 5,2 miljoni eiro.
2009. gada jūlijā Rīgas domē sākas Strēlnieku laukuma detālplānojuma ar “Nākotnes namu” un Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriālu ”Vēstures taktīla” publiskā apspriešana.
2014. gads bija sākotnējais muzeja pārbūves un memoriāla uzbūvēšanas termiņš. Celtniecību sākotnēji aizkavēja finanšu un ekonomiskā krīze.
2015./2016. gadā būvi krietni novilcināja arhitektes Zaigas Gailes un arhitektūras vēsturnieka Jāņa Krastiņa iebildumi pret “Nākotnes nama” arhitektūru, aizkavējās būvatļaujas izsniegšana. Situāciju atrisināja nacionālo interešu objekta statusa piešķiršana projektam 2016. gada 8. septembrī.
2018. gada 13. septembrī Latvijas Okupācijas muzeja “Nākotnes nama” pamatos svinīgi iemūrēja kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Būvi pabeidza 2021. gadā kopā ar piemiņas memoriālu “Vēstures taktīla”.
Pirms pārvākšanās uz pagaidu telpām Okupācijas muzeju gadā apmeklēja aptuveni 100 tūkstoši interesentu. Jaunās ekspozīcijas platība ir 867 kvadrātmetri. Tajā ietilpst 106 īpaši dizainētas vitrīnas, 15 videoprojekcijas un 19 displeji ar informāciju.
