Izdzīvot palīdzēja optimisms 0
Sākot skanēt “Dievs, svētī Latviju!”, neraugoties uz sāpošajām kājām, noņemot cepures no sirmajām galvām un drebošās balsīs izdziedot valsts himnas vārdus, Latvijas politiski represētie izrādīja cieņu šai valstij. Viņas dēļ 1941. gadā ceļu uz Sibīriju mēroja vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku, bet 1949. gadā – vairāk nekā 43 tūkstoši.
Sestdien Ikšķiles estrādē uz ikgadējo Latvijas politiski represēto salidojumu, lai satiktu likteņa biedrus, atcerētos piedzīvoto, bija pulcējušies vairs tikai daži simti izsūtīto, viņu draugu un radinieku.
Gadi iet, un paliek arvien mazāk cilvēku, kam izdevās atgriezties pēc izsūtījuma Latvijā. Šobrīd Latvijas Politiski represēto apvienībā ir 55 reģionālās nodaļas, kas apvieno nedaudz vairāk par 11 tūkstošiem no komunistiskā režīma cietušo. Kopš iepriekšējā salidojuma mūžībā aizgājuši apmēram 800 izsūtīto, kurus pieminēja ar klusuma brīdi.
Intas kundze no Balviem, kuru 1949. gadā astoņu gadu vecumā kopā ar ģimeni izsūtīja uz Omsku no Pededzes, teic, ka katru gadu kādu pavadot. “Šodien no Balviem esam atbraukuši divpadsmit. Tas ir ļoti maz. Pamazām viens pēc otra aizejam aizsaulē,” viņa secina un, atceroties piedzīvoto, saka krieviski – bija hrenova. Kā mārrutkos, viņa piebilst ar smaidu.
Arī atgriežoties Latvijā, viegli nav klājies. Uzreiz darbs kolhozā – govis, cūkas, un no tām tik viegli vaļā netiksi. Bet mazpamazām dzīve sakārtojusies. Tagad Intas kundze katru gadu brauc uz Ikšķili, lai satiktu senos draugus. “Agrāk, kad nebija galdiņu, sēdējām pļaviņā kā dziesmu svētkos, saklājuši paklājiņus, tagad jau lepni.”
Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis, uzrunājot sanākušos, uzsvēra: “Mēs, dzīvi palikušie, represēto ģimeņu bērni, augstu novērtējam mūsu vecāku rūpes un pašaizliedzību, domājot par mums, bērniem, lai mēs nenomirtu badā, nenosaltu, tiktu skoloti. Tas notika uz vecāku pašuzupurēšanās rēķina.”
Viņa teiktajam piekrita arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, kas atcerējās vecāku stāstīto par dzīvības došanu otro reizi. “Mana vecmamma ar trīs bērniem arī bija deportēta, dzīvoja Krasnojarskā. Visi bērni bija smagi slimi, dienā ārstu dabūt nevarēja, nevarēja izlūgties ne zirgu, ne brīvo laiku, lai nokļūtu 20 km attālajā medicīnas punktā, kur, iespējams, varētu dabūt zāles. Kādā naktī, aizņēmusies šauteni no kaimiņa, lai atkautos no vilkiem, ziemā pa sniegu viņa brida uz kaimiņciemu un dabūja zāles. Tā mātes Sibīrijā glāba bērnus desmitiem reižu. Šie stāsti ir tik smagi, ka saprotams, kāpēc jūs vēlējāties manu paaudzi no tiem pasargāt,” sacīja I. Mūrniece.
Politiski represēto salidojumā klāt bija gan Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, gan eksprezidents Raimonds Vējonis. E. Levits norādīja uz politiski represēto cilvēku spēju nodot ticību Latvijai nākamajām paaudzēm, jo pretējā gadījumā tā būtu izzudusi.
“Ir ārkārtīgi svarīgi arī tas, ka jaunā paaudze ieklausās jūsu stāstos.” Prezidents uzsvēra arī eiroparlamentāriešu lomu, īpaši Sandras Kalnietes, lai šī vēstures lapaspuse, kas mūsu tautai ir svarīga, iekļūtu arī Eiropas kopējās vēstures atmiņā. “Līdz šim ir zināms nelīdzsvars starp mūsu vēstures pieredzi, kas Eiropas kopējā vēsturē nav ieguvusi tik svarīgu vietu, kā tai vajadzētu būt. Tāpēc mums visiem ir jārūpējas par to, lai Eiropas kopējā vēsture ietvertu arī Latvijas vēsturi, tajā skaitā arī šo traģisko lapaspusi, kuru esat piedzīvojuši jūs.”
Valsts prezidents uzsvēra, ka Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana bija saistīta ar vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu, taču arī 30 gadu pēc neatkarības atjaunošanas sabiedrības nostāja šajos jautājumos bieži vien ir tuvāka tam, lai izrādītu izpratni tiem, kas sadarbojās ar okupācijas varu, un ne tik daudz okupācijas varas upuriem. “Tādēļ ir jāstrādā, lai mūsu vēstures redzējums atbilstu Satversmē noteiktajam, ka Latvijas tauta godina savus upurus, tā nosoda okupācijas režīmu, un tādai ir jābūt arī sabiedrības valdošajai nostājai, izvērtējot okupācijas režīmu.” Šie vārdi tika uztverti ar aplausiem.
Foto no pasākuma skatiet šeit.
