Pieneņpūka nesaplok šķidrajā materiālā 0
Lai izgatavotu dabas rotu, kur caurspīdīgumā iekļauta kāda lapa vai puķe gluži kā mušiņa dzintarā, nepieciešamas silikona veidnes, biopolimērs un, protams, savāktie augi.
“Diezgan ilgi netiku vaļā no niķa skatīties uz pļavu, mežu, visiem augiem kā uz izejvielu rotām. Arī vīrs, ieraugot ceļmalā zilas puķītes, uzreiz apstājas un pēta, vai tās varētu būt noderīgas. Bērni vienmēr palīdz vākt augus. Tomēr ne jau visas puķes var izmantot, daudzas žāvēšanas laikā izbalo vai maina krāsu. Piemēram, skaistā magones ziedlapa kļūst galīgi neizteiksmīga. Sarkanā krāsa dabā vispār ir cimperlīga. Zilā gan labi saglabājas. Arī izžāvētas un rotā iekausētas sūnas kļūst vēl zaļākas. Tomēr viss kārtīgi jāizžāvē. Reiz rotā ieliku pusžāvētu zemenīti, tā drīz vien sapelēja, kaut gan bija iekausēta.
Katrs augs jāsagatavo citādi. Daļu, līdzīgi kā skolā gatavojot herbāriju, nopresēju. Citus lieku žāvētājā, vēl kādus izklāju uz papīra loksnēm, tāpat kā gatavojot zālītes tējai, vai ieroku smiltīs,” skaidro Dana.
Viņa turpina eksperimentus ar materiāliem. Izmēģinājusi dzintara krikumus, tie skaisti izskatās – kā ieslidināti ūdenī. Jauki ir mazie priedes čiekuriņi. Tos var atrast arī ziemā, reiz ieraudzījusi vētras nogāztas priedes galotnē Lielupes grīvā.
Visiem patīk piekariņi un citi nieciņi no ozolzīlēm. Iespējams, tāpēc, ka atgādina Margaritas Stārastes zīmēto Zīļuku no bērnu grāmatas.
Dana rāda silikona formiņu, kurā vispirms ieliek augu, tad uzmanīgi iepilda valkano izejvielu. Tā top, lejot kopā divus komponentus, un jau pēc mirkļa izveidojas šķidra krējuma konsistence. Tad augs pareizi jāiekārto, lai neuzpeldētu un nenogrimtu, bet glīti iekomponētos rotā. Pēc tam ļauj, lai materiāls diennakti vai ilgāk sacietē.
“Neticēju, ka, piemēram, pieneņpūka nesaplok šķidrajā materiālā. Izrādās, tieši otrādi – tā skaisti izplešas uz visām pusēm! Rotu gatavošanas process līdzinās Lieldienu olu krāsošanai, kad ar lupatiņu pietin klāt augus, mizas vai putraimus un liek vārīt. Pēc tam tin vaļā un trīsošu sirdi gaida, vai iznācis gana skaisti.”
Lai labāk justos
“Bērni ir lielākais impulss, lai dzīvotu dabiskāk, tīrāk. Man nešķiet, ka ģimenes mājā jālieto īpaši līdzekļi poda vai vannas tīrīšanai, pietiek taču kārtīgi iztīrīt ar ziepjūdeni un suku. Vispirms sākām atteikties no sadzīves ķīmijas, pirkām neitrālo veļas pulveri bez piedevām. Tagad spēcīgāk jūtu, ja izmantots parastais līdzeklis – izmazgātās drēbes vēl nedēļu ož pēc veļas pulvera.
Jau esmu ielāgojusi zīmolus, kuri ir labi un der. Taču, ja gadās kaut kas jauns, veikalā pavadu diezgan ilgu laiku, kamēr izburtoju sastāvu, jo tas parasti uzdrukāts neciešami sīkiem burtiņiem. Dažreiz uzzīmēts kāds augs un lieliem burtiem uzrakstīts tā nosaukums, it kā pasludinot, ka līdzeklis ir dabisks, taču, papētot sastāvu, izrādās, ir gana daudz sintētisku piejaukumu, papildvielu.
Izmantojam neitrālās ziepes un ekošampūnu. Pamanīju, ka meitiņai vispār nevajag šampūnu. Izskaloju viņas matiņus ar ūdeni un otrā dienā priecājos, cik tie mirdzoši un tīri. Droši vien tas ir dabas dotais organisma pašattīrīšanās process, kas vēl nav civilizācijas produktu sabojāts, izjaukts. Arī pati mēģināju pāriet uz ekoloģisku galvas mazgāšanu – izmantoju olu, tomēr mati izskatījās netīri. Iespējams, man pietrūka pacietības, varbūt pēc pāris mēnešiem tas nostrādātu,” prāto Dana.
Ģimene gaļu vai pienu un dārzeņus iegādājas no zemnieku saimniecībām. Neesot nekādas vajadzības skriet uz ekoveikalu, kur tas pats dārzenis atvests, piemēram, no Vācijas. Lai gan tam ir ekosertifikāts, tomēr atbaida nesamērīgā dārdzība. Dana un Egils uzskata, ka mazie saimnieki Latvijas laukos arī strādā ar visai dabiskiem līdzekļiem un diez vai izmanto ķimikālijas neprātīgā daudzumā.
Dana un Egils jau labu laiku prāto par dzīvi lauku viensētā. “Tas ir mūsu ģimenes lielais sapnis, uz ko mērķtiecīgi ejam. Prasības nav lielas, meklējam māju un pāris hektāru zemes, lai mežs blakus. Koka māju bez eiroremonta, lamināta un citiem civilizācijas sasniegumiem. Abi ar vīru esam piedzimuši un uzauguši Rīgā, bet mūsos nerimst spēcīgā vilkme doties uz laukiem. Mūs nevar pārliecināt ar argumentiem, ka būs sūri jāstrādā, ka ceļi būs slikti, nāksies kurināt krāsnis un rakt zemi. Esam noguruši no pilsētas.
Dēls arī sapņo, ka viņam laukos darbnīcā būs savs stūrītis. Jau tagad puikam ir darbarīku kaste, viņš zāģē, skrūvē, reizēm paprasa urbjmašīnu, lai sastiprinātu iecerētos koka fragmentus.
Es nezinu, vai vispār ir tādi pilsētas bērni. Dēls pamostas un jau ir tik sparīgs, ka enerģija, šķiet, lien pa abām ausīm. Pilsētas dzīvoklī mazajam to nav kur likt. Tad jāmeklē veidi, kā novirzīt pozitīvā gultnē. Laukos ir daudz vienkāršāk – durvis vaļā, un ej. Vīra vecāki dzīvo Saulkrastu pusē, reizēm aizbraucam pie maniem draugiem uz Latgali, tur redzam, kā bērni atplaukst. Viņiem nevajag pirktās rotaļlietas, visapkārt ir dabas materiāli, ko radoši izmanto rotaļās.”
