Frontē iestājies lūzums, taču uzvara būs grūta. Ata Klimoviča reportāža no Ukrainas 25
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir saulains un pavēss rīts Harkivā, cilvēki jau devušies uz darbu, citi iegriežas veikalos vai ātrās apkalpošanas kafejnīcās, pa vienu no centrālajām – Puškina ielu – mierīgi brauc mašīnas. Te cits pēc cita nogrand četri spēcīgi sprādzieni. Arī mēs vēl atrodamies nelielās viesnīciņas istabā Puškina ielā.
Spriežam, cik tālu varētu būt krituši šāviņi. Visdrīzāk, vairāku kilometru attālumā. Nedaudz vēlāk uzzinām, ka tās bijušas krievu raķetes S-300, kas paredzētas šaušanai no zemes pa gaisa mērķiem. Taču tās var lietot uzbrukumos arī uz zemes.
Vēlāk mums pastāsta, ka trāpīts bijušajā aviācijas remonta rūpnīcā, arī Puškina ielas tuvumā. Par cietušajiem gan nav nekādu ziņu.
Boriss nav kļūdījies ar prognozēm
Kā jau pagājušajā gadā ierasts, Harkivā tiekamies ar vietējo voluntieri Borisu Redinu. Arī viņš dzīvo Puškina ielā. Nevienu mirkli pēc Krievijas uzsāktā lielā uzbrukuma 24. februārī neesot apsvēris, vai būtu nepieciešams izvest no pilsētas četrus un desmit gadus vecos dēliņus un dzīvesbiedri.
Borisam izrādījusies taisnība, ka viņu mājā neesot iespējams trāpīt tās izvietojuma dēļ. Tāpat viņš neesot kļūdījies ar savām prognozēm, kuras izteicis Rietumu presei neilgi pirms krievu uzbrukuma.
Toreiz stāstījis, ka tāda milzīga pilsēta ar pusotru miljonu iedzīvotāju un vēl pusmiljonu piepilsētās nevarot pakļauties vien pārdesmit tūkstošiem iebrucēju. Tā izrādījusies pilnīga patiesība. Okupanti drīz vien bijuši spiesti atkāpties no pilsētas pievārtes un turpmāk to draudīgi apšaudījuši ar smagajiem ieročiem – ar artilēriju, raķetēm un aviāciju.
Kopš 2014. gada Boriss palīdz ukraiņu karavīriem. Arī tagad viņam visas dienas paiet neskaitāmos darbos, gandrīz nepārtraukti zvana kāds no trim viņa telefoniem. Piebraucam pie divām voluntieru noliktavām, tur Boriss paņem dažādas lietas, kas jāved karavīriem uz fronti.
Diezgan ilgu laiku aizņem balto maskēšanās tīklu piesiešana uz Borisa mašīnas jumta. Līdz ziemas beigām tiek lietoti baltie tīkli, taču jau drīz tos būs jānomaina ar vasaras krāsām atbilstošiem.
Tīkli aizvien ir ļoti nepieciešami, tos sien visai lielos apjomos.
Šī voluntieru organizācija izveidojusi trīsdesmit tīklu pīšanas centrus, desmit no tiem atrodas Harkivā.
Neilgi pirms krēslas iestāšanās aizbraucam uz visvairāk cietušo pilsētas rajonu – Ziemeļu Saltovku. Pērn vairāki tā kvartāli izskatījās tik ļoti nopostīti, īsta apokalipse. Izdeguši dzīvokļi un kāpņu telpas. Šķita neiedomājami, ka tajos iespējama dzīves atgriešanās.
Tagad viss ļoti mainījies – vairs nebija redzamas betona atlūzas, stikla lauskas, armatūras, dažādu vadu un citu gruvešu kaudzes. Tas bija novākts, izsistie logi noslēgti ar skaidu plāksnēm, kādai mājai no jauna uzcelti vairāki augšējie stāvi. Dažas ēkas pat ieguvušas jaunas apšuvuma plāksnes. Kādai sešpadsmit stāvu mājai Tautu draudzības ielā, šķiet, nāksies šķirties vismaz no pusmājas, iespējams, to saārdījusi prāva aviobumba. Boriss skaidro – pa šo rajonu šauts ar visdažādākajiem ieročiem.
“Es raugos uz to visu un nesaprotu viņu ieceri. Šādai civilo objektu iznīcināšanai nav nekādas loģikas, nekāda militārā ieguvuma. Tieši pretēji, tā viņi noskaņo pret sevi pat tos, kas iepriekš bijuši visai neitrāli savos uzskatos par Krieviju,” tā par okupantu rīcību spriež Boriss.
Uzvara nav tik vienkārša
Jau ir satumsis, kad sasniedzam prāvo ciemu aiz Kramatorskas. Mūs sagaida smaidīgais un šķelmīgais karavīrs Andrijs. Viņš un vēl citi karavīri izvietojušies Volodimira mājas divās istabās un vasaras virtuvē. Dzeram kafiju, sirsnīgi sarunājamies. Situācija frontē, ukraiņu karavīru noskaņojums, pretinieka kaujasspējas, Rietumu ieroči – tie ir temati, kurus apspriežam ar karavīriem regulāri.
Atšķirībā no daudziem citiem, ar ko nācies aprunāties, Andrijs runā bez pārspīlētas degsmes. Viņš ir pieredzējis karotājs, piedalījies 2014. gada Maidana revolūcijā Kijivā, tad devies uz fronti Donbasā. “Kad sēdi pozīcijās, kad esi viens pret vienu ar nāves izaicinājumu, tad uzvara nešķiet tik vienkārša, kā raugoties no Kijivas,” saka Andrijs.
“Vai tad mēs neceram uz uzvaru, vai tad mēs neuzvarēsim?” viņam vaicā voluntiere Natalka Pozņaka-Homenko. “Bet ja nu mēs neuzvarēsim? Protams, es ceru uz uzvaru. Taču tā ir jānodrošina, pie tās jāstrādā, jāmācās rīkoties ar ieročiem, vadīt tehniku, lidot ar lidmašīnām,” teic Andrijs.
Par armijas apgādi nenākoties gausties, tomēr mūsu atvesto viņš pieņem ar lielu prieku. Tie ir maskēšanās tīkli, ierakumu sveces no Kijivas un Harkivas, no Latvijas atvestie roku un kāju ķīmiskie sildītāji, arī segas.
“Tad abus notvēra lode…”
Netālu no Slovjanskas satiekam Teritoriālās aizsardzības 111. Lisičanskas brigādes seržantu ar segvārdu Skits, kas ar pārtraukumiem karo kopš 2014. gada. “Jūs nu gan izvēlējāties atbilstošu datumu, kad atbraukt – tieši pirmajā gadadienā, kopš sākās visaptverošais uzbrukums Ukrainai! Vēl nesen te gāja gaisā kaut kāds liels ierocis, artilērija tā nebija – pārāk tālu,” stāsta Skits.
Viņa paaugstinātās nervozitātes iemeslu zinājām, pirms dažām dienām bija kritis viens viņa karavīrs, bet otrs ievainots. Iepriekšējā dienā seržantam bija jākārto dažādas formalitātes, kas saistītas ar kritušo kareivi. Nāve, Skita vērtējumā, bieži ir saistīta ar karavīru nepietiekamu apmācību, ar disciplīnas neievērošanu. Tā bijis arī šoreiz. Abi karavīri tikuši nomainīti novērošanas postenī, tā vietā, lai, lokus mezdami, skriešus dotos atpakaļ, stāvējuši un sarunājušies. “Tad abus notvēra lode. Tas bija precīzs šāviens no piecsimt metru attāluma. Drīzāk tie bija divi labi profesionāļi,” teica Skits.
Dodamies uz Limānas pilsētu, kas reiz bijusi nozīmīgs dzelzceļa mezgls. Tagad stacija vienās drupās. Redzamas vairākas mājas, no kurām pāri palikuši vien sienu fragmenti. Braucam tālāk uz vairākiem ciemiem tuvāk nosacītajai frontes līnijai. Realitātē jau tādas līnijas neesot, tā esot visai nosacīta. No abām pusēm atrodas novērošanas posteņi, nelielas pozīcijas un tukša teritorija starp tām. Tā ir vieta, pa kuru pretinieka aizmugurē var nokļūt izlūku grupas. Skits skaidro, ka tagad pretinieks esot izsūtījis daudzas izlūku diversantu grupas. Turklāt tās mēdzot pārģērbt ukraiņu formās.
Sasniedzam Jampolivkas ciemu. Daļa māju sagrautas. Vietējo iedzīvotāju palicis pavisam maz. Viņu vietā tagad tur apmetušies karavīri. Tās ir dažādas vienības. Ir kājnieki, desantnieki, sapieri, inženieri, teritoriālās aizsardzības bataljonu karavīri. Frontes un ienaidnieka tuvums ir jūtams. Tāpat arī uz ceļiem. Lielākoties ar mašīnām brauc karavīri. Daudzas no tām ir apvidus automašīnas. Arī Skits stūrē “Nissan” pikapu, kas pagājušajā vasarā viņa vienībai tika atvests no Latvijas.
Situācija frontē smaga
Aleksijevo Družkivkas 72 gadus vecais iedzīvotājs un voluntieris Anatolijs Vodolazskis piekrīt mūs aizvest pie centīgas voluntieres, pamatskolas vēstures skolotājas Natašas Vasiļenko. Šajā privātmāju rajonā ielas ir dubļainas un grambainas, lai gan pašas mājas gana kārtīgas. No šejienes līdz Bahmutai esot apmēram trīsdesmit kilometru, skaidro Nataša.
Ja strādā smagie ieroči, tad sajūtas esot mierīgākas. Ja šauj strēlnieku ieroči, tas ir daudz nepatīkamāk, tātad viss norisinās tuvāk. To zina visi kauju tuvumā dzīvojošie.
Rajonā tagad daudz karavīru. Atnākuši no frontes noguruši, netīri, kontuzēti. Nataša smaidot stāsta, ka strādājot trijās maiņās. Naktīs gatavojot skolai dažādus projektus, pildot citus darbus, dienas pirmajā pusē vadot attālinātās mācības, bet pārējā laikā mazgājot ierakumos sasmērētās karavīru formas. Jāpalīdz karavīriem, kā vien var.
Anatolijs cenšas norādīt, ka šajā rajonā nemaz neesot tik patriotiski noskaņoti iedzīvotāji. Nataša tam nepiekrīt. Viņa pastiepj roku un saka: “Tajā virzienā ir desmit mājas – no tām uz karu aizgājuši trīs vīri.”
Anatolijs bieži tiekas ar karavīriem, viņu tie labi pazīst, tādēļ viņam ir labs priekšstats par situāciju frontē. Tā esot smaga – apstiprinājums tam esot ātrās palīdzības automašīnu biežā steigšanās ar ievainotajiem karavīriem. Anatolijs atzina, ka karavīru sejas, kad viņi atgriežas no frontes, ievērojami atšķiras no tā, kādas tās bijušas pirms došanās uz fronti. Tas gan nenozīmē, ka ukraiņi varētu zaudēt. Drīzāk frontē esot iestājies lūzums, un krievi vairs neesot spējīgi gūt panākumus.
