– Nesen dzirdēju interesantu pieņēmumu: iedomājieties pilnīgu demokrātiju (vienlaikus – utopisku ainu), ka cilvēki ar balsojumu datoros izlemtu pilnīgi par visu valsts naudas sadali. Proti, cik dot izglītībai vai veselībai un cik, piemēram, kino. Vai Latvijas iedzīvotāji tādā gadījumā dotu kino vairāk naudas? 0
A. Bērziņa: – Protams, cilvēki vispirms vēlētos atbalstīt veselības aprūpi, uzbūvēt ceļus. Kultūra būtu pēdējā vietā, varbūt izņemot teātri. Bet kino ir svarīgs tāpēc, ka gan reflektē par laiku, kurā dzīvojam, gan dokumentē to nākamajām paaudzēm. Tāpēc jābūt stratēģiskai domāšanai, kā palīdzēt visu nozaru attīstībai. Kino industrija var dot lielu ieguldījumu tautsaimniecībai – kaut vai sniedzot pakalpojumus ārzemju grupām, kuras te brauc filmēt. Tā var piesaistīt naudu no ārzemēm, no ES fondiem. Teātri padomju laikā finansēja Latvijas toreizējā padomju valdība, bet kino – Maskava. Kad padomju impērija sabruka, kino bija jāsāk būvēt pilnīgi no jauna. Mūsu nozare ir jauna, tā lēnām sasniegusi Eiropas līmeni. Pasaulē ceļo gan mūsu dokumentālais kino, gan arī citas filmas. Ņemot vērā, cik to ir maz, ja no trim filmām divas piedalās kādās starptautiski prestižās sacensībās, tas ir ļoti labs rādītājs.
R. Vimba: – Jāņem vērā, ka kino ir ļoti dārgs prieks un ka Latvijā esam samērā maza nācija. Atceros, ka producenti ir aprēķinājuši – ja nācija nesasniedz vismaz četrus miljonus, tad tā nespēj finansēt kino ar ieņēmumiem par biļetēm un noteikti ir vajadzīgs valsts atbalsts.
Bet esmu arī domājis – ja pēkšņi esošā sabiedrības kārtība beigtu pastāvēt, iespējams, vajadzētu pievērsties citam darbam, piemēram, kļūstot par podnieku.
