Palicējam grūtāk nekā aizbraukušajam. Saruna ar režisoru Renāru Vimbu un producenti Aiju Bērziņu 0
Latvijas kinoteātros no 26. februāra ekrāna dzīvi sāks režisora Renāra Vimbas filma “Es esmu šeit” – aizkustinošs un ievelkošs stāsts par septiņpadsmitgadīgo Raju un viņas brāli Robi, kuri cīnās par izdzīvošanu Latvijas laukos, jo viņu māte devusies peļņā uz Londonu. Īpaša izrāde un radošās komandas tikšanās ar skatītājiem paredzēta Rēzeknē 27. februārī. Savukārt aizvakar, 14. februārī, studijas “Tasse Film” pirmā spēlfilma piedzīvoja pasaules pirmizrādi Berlīnes starptautiskā kinofestivāla konkursa programmā “Generation” – jau iekļaušana tajā bija liels panākums, jo nācās konkurēt ar diviem tūkstošiem filmu.
“Es esmu šeit” ir režisora un scenārija autora Renāra Vimbas pirmā spēlfilma. Arī komponistam Ērikam Ešenvaldam šis bija pirmais skaņu celiņš pilnmetrāžas kinofilmai. Galvenajā lomā debitējusi Kultūras akadēmijas studente Elīna Vaska, un, ja skatītājiem filma patiks, Elīnas nopelns tajā būs ļoti liels. Jo viņa Rajas lomā pārliecina un skatītājs līdzpārdzīvo meitenei, kuras māte ir ārzemēs, bet vecāmāte nomirst. Tad, lai izdzīvotu pati un paēdinātu divpadsmitgadīgo brālīti, Raja cīnās dažādi, arī pārkāpjot vispārpieņemtās robežas.
– Kā radās filmas ideja?
R. Vimba: – Kad rakstīju scenāriju, balstījos konkrētos dzīves faktos, kompilēju. Filma ir vēstījums ar noteiktu attieksmi – par varoni, kura ir gatava cīnīties, nevis žēloties. Iespējams, viņa pieņem apšaubāmus lēmumus, un kāds teiks: “Tā taču nedrīkst! Vajadzēja darīt tā un tā.” Bet man bija svarīgi, ka tas ir cilvēks ar pozīciju, gatavs rīkoties!
– Filma ataino sāpīgus mūsu laika procesus – ļaudis no laukiem aizbraukuši uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos, atstājot bērnus vecmammas gādībā.
– Mani uztrauc, ka Latvijā ir apgabali, kur cilvēki vairs nedzīvo, un šīs vietas pamazām mirst. Tur mīt vairs tikai veci cilvēki… Kad viņi aizies mūžībā, paliks tukši lauki, ko varbūt vienā brīdī nolīdzinās traktors, un īpašums piederēs kādam milzīgam uzņēmumam. Man neliekas pareizas urbanizācijas norises, kad viss lielā mērā koncentrējas ap Rīgu kā tādu ūdensgalvu, un sabiedrība nespēj attīstīties līdzsvaroti arī lauku reģionos.
Ceru – varbūt naivi –, ka, iespējams, kādā brīdī mums vēl nezināmu tehnoloģisku jauninājumu ceļā (piemēram, enerģijai kļūstot ļoti lētai) centralizācijas plūsma var pavērsties pilnīgi pretējā – decentralizācijas – virzienā un pilsētas kļūs tikai kā saimnieciskie un rūpnieciskie centri. Meklējot filmēšanas vietas, divās vasarās apbraukāju Latvijas laukus. Biju pat pārsteigts par ieraudzīto – iebraucu vienās mājās, tur pretī veca sieviņa, otrās – onkulītis. Viņi ļoti grib parunāties, jo, dzīvodami vieni, izsalkuši pēc cilvēciskas saskarsmes. No katras otrās lauku mājas cilvēki ir aizbraukuši uz ārzemēm un vairs nestrādā savā dzimtenē.
Ļoti negribētos, ka mēs savas bagātības – zemi, dabu – iztirgotu, paši nesaprazdami, par kādu vērtību atdodam. Skan banāli, tomēr teikšu – gribētos, lai mēs būtu tie saimnieki un spētu ar iniciatīvu rūpēties par savu zemi, nevis gaidītu, ka atnāks kāds skandināvs vai vācietis, nopirks un tad jau iesim pie viņa strādāt kalpu kārtā.
Esmu audzis Rīgā, bet bērnībā vasarās bieži dzīvoju laukos – ģimenes vasarnīcā Vidzemē netālu no Launkalnes vai arī pie vecāsmātes Suntažu pusē. Tāpēc vispirms skatījos pēc filmēšanas vietas Vidzemē – Raunā, Cēsīs. Bet man vajadzēja mazpilsētu, kur vienlaikus ir gan pienotava, gan vidusskola. Tādu atrast bija grūti, pārsvarā mazo pienotavu vietā ir lielāki uzņēmumi. Izvēlējāmies Latgali – filmējām gan Rēzeknē, gan Kaunatā, un filmā redzamās mājas ir pie Adamovas ezera.
