Palēkties un ar roku mākoņus aizskart. Saruna ar Elīnu Garanču 0
Pēc divdesmit diviem koncertiem Rīgā un astoņiem novados šodien izskan “Latvijas koncertu” rīkotais “Rīgas festivāls”. Tā krāšņais beigu akords Dzintaru koncertzālē būs Džuzepes Verdi “Rekviēms”, kura atskaņošanai Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Karels Marks Šišons izvēlējies izcilu kvartetu – mecosoprānu Elīnu Garanču,
ASV soprānu Mišelu Kraideri, tenora partiju dziedās Berlīnes Vācu operas solists Joseps Kans, bet basu – Latvijas Nacionālās operas solists Rihards Mačanovskis. Kopā ar LNSO muzicēs Verdi lieldarba pieredzējušie interpreti – Latvijas Radio koris un Valsts akadēmiskais koris “Latvija”.
Elīna Garanča, kurai vēl nekad nav piedāvāts dziedāt Verdi “Rekviēmu”, skaņdarba atskaņojumu sauc par ilgi lolotu sapni un pakāpienu jaunam repertuāram. Viņa saka: “Vienmēr esmu jutusi lielu distanci pret šo skaņdarbu, neesmu bijusi pārliecināta par savu spēju to izpildīt un ar savu balsi nodziedāt atbilstoši mecosoprāna partijas ideālam skanējumam manis pašas ausīs.” Dziedātāja arī atzīst, ka “Rekviēma” atskaņojums Rīgā būs ģenerālmēģinājums pirms uzstāšanās Zalcburgas festivālā.
– Elīna, sakiet, kur patlaban ir jūsu mājas?
E. Garanča: – Kad Latvijā ziemā paliek par aukstu, bēgam uz Spāniju, kur esam iegādājušies māju, paņēmuši milzu kredītu, kuru maksāsim vēl daudzus gadus. Kad dienvidu zemi piemeklē pamatīgs karstums, braucam atveldzēties uz Rīgu. Taču mājās pabūt sanāk labi ja divus mēnešus gadā. Pārējais laiks darbā uz dažādu valstu skatuvēm un svešu pilsētu hoteļos.
– Nupat esat iekarojusi visas slavenākās opermākslas skatuves. Vai nav bijusi vēlēšanās kādā no tām saistīties uz noteiktu laiku?
– Savulaik Vīnes teātrī nodziedāju divarpus gadus, pirms tam Frankfurtē. Taču, ja vēlies pati noteikt savu dzīvi, visizdevīgāk būt brīvmāksliniecei. Esot štatā, jādzied viss, ko liek – vienu vakaru lielā partija, nākamajā dienā jāaizstāj sasirdzis kolēģis, trešajā dienā – trešā plāna lomiņa un ceturtajā – atkal liels solo. Ja tev ir piedāvājums no ārzemju teātra, jāprasa atvaļinājums un jāpārvar visādi šķēršļi. Jā, štatā ir zināma stabilitāte – sociālie maksājumi, veselības apdrošināšana… Tagad tas viss, tāpat kā pensiju fonda izvēle, gulstas uz pašas pleciem. Bet, kamēr jūtamies jauni, bērns vēl neiet skolā, mēģinām būt brīvmākslinieki.
– Vai mātes loma mainījusi arī jūsu skatuvisko domāšanu?
– Varbūt esmu palikusi cilvēciski atbrīvotāka, taču par to vislabāk varēs spriest klausītāji. Nekad neesmu dzīvojusi tikai un vienīgi skatuvei. Pēc Katrīnes Luīzes piedzimšanas no skatuves biju prom astoņus mēnešus un jutos lieliski. Sagādāja prieku redzēt, kā mazā skaņuplatē klausās manis iedziedātās dziesmiņas, izjūt nakts mūziku un izbrīnā ausās ielu muzikantos. Sakārtoju plakātus, fotogrāfijas, žurnālos publicētās kritikas, kaut gan vienīgie vērtētāji, kam uzticos, esmu es pati, mans pedagogs, mans vīrs (Karels Marks Šišons – V. K.) un mana mamma (Anita Garanča, Latvijas Nacionālās operas vokālā pedagoģe – V. K.).
Emocionāli tagad gribas dziedāt kaut ko nedaudz grūtāku, dramatiskāku. Lielas, pazīstamas ārijas, kuras esmu iecerējusi atskaņot arī Ziemassvētku koncertā Rīgā. Septembrī nāks klajā jauns disks ar dažām no tām.
– LNSO diriģents un jūsu dzīvesbiedrs Karels Marks Šišons sacīja, ka viņam Verdi “Rekviēmā” īpaši pievilcīga liekas komponista attieksme pret cilvēka un Dieva attiecībām. Itāliešiem atšķirībā no vāciešiem un britiem šīs attiecības ir ļoti tiešas. Vai dziedātājas karjerā jūs kādreiz ir pārņēmuši dusmu brīži uz Augstāko?
– Mēģinu dusmas pasaulē nevairot. Nelāgs izspļauts vārds nav atpakaļ mutē notverams. Īsti pukoties nav bijis par ko. Paveicies. Varbūt dažreiz esmu sadusmojusies uz kādu režisoru, kurš savu ambīciju dēļ mēģina skatuvisko darbību risināt, manuprāt, pilnīgi nepareizā virzienā. Citreiz pieņemu to kā nelabojamu faktu un paturu sevī, bet kādreiz tiešām pārņem sašutums – vai tiešām, piemēram, joprojām jāļaujas stereotipam, ka Karmenai jābūt dziedātājai ar mazu ķermeņa uzbūvi, tumšiem matiem un brūnām acīm? Vai patiesi viena blondīne no ziemeļiem nevar ar šo lomu tikt galā? Mēģini stāstīt, ka arī Spānijas ziemeļos ir blondi cilvēki un daudziem zilas acis. Ir publika, kura iepriekš afišā redzēto manu attēlu un uz skatuves parūkā nogrimēto Karmenu tik un tā nevar apziņā savienot. Pēc tam gan daudzi nāk, slavē, brīnās: kā šī loma tev tā padevās? Saku – labi, ka ir pārsteigums.
– Vai jūs pasaulē uztver kā dziedātāju no Latvijas?
– Visās afišās un pro-grammās raksta, ka esmu no Latvijas. Kad pirmoreiz braucām uz Metropolitēnu, stāstīju par Latviju, mūsu valodu, kultūru. Tomēr bieži vien vārds “Garanča” asociējas ar Spāniju un skanējuma dēļ ar oranžu apelsīnu. Taču esmu piedzīvojusi, ka teātrī pie manas ģērbtuves pielīmētā izdrukātā lapiņā ar roku virs burta “c” manā uzvārdā pievilkts umlautiņš. Esmu pat redzējusi, ka cilvēki izrāžu programmiņās virs burta “c” manā uzvārdā pievelk šo kāsīti. Kļūst tā silti.
Pasaulē pazīstamos Latvijas dziedātājus īpaši pamana tādēļ, ka nākam no mazas zemes. Tieši tādēļ mūs uztver savādāk nekā lielo nāciju pārstāvjus. Jo Latvija operas attīstībā vēl nav ieguvusi tādu gadsimtiem vai gadu desmitiem ilgu tradīciju, kā, piemēram, Itālija vai Bulgārija ar saviem paaudzēm slavenajiem basiem.
Ja pēc mūsu paaudzes opermūzikas pasaulē ienāks vēl divi vai trīs latviešu dziedātāju viļņi, varēs runāt – re, Latvija rada izcilības.
– Runājot par izcilībām – vai, jūsuprāt, mazajai Latvijai vajag atļauties izcilu operu?
– Klasiskā mūzika vienmēr maksājusi naudu. Skumji, ka Latvijā kultūra ar tik dziļām saknēm un bagātām iespējām ielikta spīlēs. Bēdīgi, ka cilvēkam jāizvēlas – aiziet ar bērniem uz izrādi vai nopirkt kurpju pāri. Pasaulē līdzekļu grūtībās spriež – ja vienā pilsētā ir četri orķestri, varbūt pietiks ar trim. Bet jebkurā valstī cilvēki cīnās par savu kultūru. Jo intelektuālā vide ir vienīgais, kas globālajā pasaulē mūs padara īpašus un atšķirīgus. Eiropas globalizācija ir ieguvums vieglai bezvīzu ceļošanai, bet cilvēki zaudē savu identitāti. Mazām valstīm – kā Latvijai – tas ir visdrausmīgākais – zaudēt to, ar ko sevi varam pārstāvēt.
– Vai uz pasaules skatuvēm esat satikusies ar citiem latviešu solistiem?
– Ar Egilu Siliņu esam muzicējuši kopā Rīgā, ārzemēs nav sanācis. Ar Marinu Rebeku dziedājām kopā “Karmenu” Valensijā. Man bija uzticēta titulloma, viņai Mihaila. Kamēr viņa dziedāja savu āriju, es garderobē pārģērbos. Duetu attiecību laiks vēl priekšā.
– Vai kādreiz nācies režisoram pateikt arī “nē”?
– Neviens vēl nav pieprasījis, lai kaut ko uz skatuves daru pusplika vai kaila (iesmejas), bet man patīk izaicinājumi un uzdevumi, kas sākumā šķiet neiespējami. Tas ir dzinulis strādāt ar sevi. Esmu sarežģīta persona mēģinājumu procesā, jo visām darbībām man vajadzīgs paskaidrojums un attaisnojums tēla psiholoģijā. Pirms diviem gadiem Ņujorkas Metropolitēnā bija iestudējums ar ārkārtīgi daudzām dejām. Mēģinājumu sākumā likās – pēc pirmā panta vienkārši nokritīšu zemē bezsamaņā. Nevarēju paelpot, par dziedāšanu nerunājot. Bet režisors palika pie sava, būs jāstrādā. Ikdiena – katru dienu stunda sporta studijā, pēcpusdienā divas trīs stundas ar horeogrāfu. Varbūt daudzi pateiktu “nē”, bet man ir interesanti piespiesties un atklāt savu spēju robežu. Es arī neizprotu izteikumus radošā vidē par citu personu – viņš man sabojāja visu dzīvi…
Ja iekšēji jūti, ka kaut kas nav kārtībā, ja tava būtība kādai rīcībai laužas pretim kā pret spalvu glaudītam kaķim, kāpēc to paciest? Ne vienreiz vien esmu atteikusi dziedāt lomas, ja man bijusi priekšnojauta – piekrītot, daudzi teātri un gadiem ilgi aicinās dziedāt tikai šo tēlu.
– Nupat Anglijas karaliene Elizabete II piešķīrusi LNSO mākslinieciskajam vadītājam Karelam Markam Šišonam Britu impērijas virsnieka ordeņa pakāpi par ieguldījumu pasaules mūzikā. Jūsu dzīvesbiedrs sacīja – ir jābūt britam, lai saprastu, ko šis ordenis nozīmē. Bet ko šis fakts nozīmē jums?
– Katru rītu, kā smejies, sveicināšu viņu ar kniksi… Ja nopietni, protams, priecājos. Iedomājieties, Anglija, impērija ar miljoniem iedzīvotāju… Iegūt tādu atzinību tik jaunam cilvēkam ir liels pagodinājums.
– Šogad Austrijā piekto reizi pēc kārtas notiks festivāls “Garanča un draugi”. Kā radās šāda ideja?
– Festivālu ierosināja viena no lielākajām Austrijas bankām. Tās galvenais menedžeris ir liels operas fans, bija apmeklējis vairākas izrādes arī ar manu piedalīšanos. Pirms diviem gadiem koncertos uzstājās arī ģitāristi, vijolnieki, citi solisti. Tagad publika pati nobalsoja, kurus dziedātājus no iepriekšējos četros gados dzirdētajiem vēlas baudīt šogad. Koncerts notiks Lincā, klosterī lielā pagalmā, vietā ar emocionāli ļoti spēcīgu auru. Jūlija beigās, kad sākas atvaļinājums, vienmēr aizbraucu turp izbaudīt klusumu. Uzbraucu augšā milzu kalna cepurē un jūtos tik tuvu kam augstākam, lai kas tur debesīs būtu. Palēkties un ar roku mākoņus aizskart…
– Vai kādreiz esat dziedājusi Dzintaru koncertzālē?
– (Mirkli padomā.) Varbūt sen, kā saka – tik sen, ka vairs nav taisnība.
