“Paldies, trener!” “Latvijas lepnuma” stāsts par treneri Māri, kurš uzdrīkstējās un nenobijās 0
Rīgas Volejbola skolas treneris Māris Vensbergs dara šo darbu tikai dažus gadus, taču jau izpelnījies vecāku atzinību – atsaucīgs, taču stingrs, iedvesmojošs, bet prasīgs. Treneris pats par saviem nopelniem nav gatavs gari runāt, taču par volejbolu un trenēšanos – lūdzu!
“Kāpēc gribu pieteikt treneri “Latvijas lepnumam”? Jo viņš uzdrīkstējās un nenobijās no tā, ka pie viņa trenēsies mans dēls Maksis, kuram jau desmit gadus ir tikai viena – labā – roka. Maksis prot servēt, celt un atņemt, daudz volejbola elementu. [..]
Treneris atļauj Maksim izpausties laukumā, cilvēki priecājas un atbalsta Maksi, redzot, kā viņš spēlē.
Liels nopelns tajā, ka Maksis spēlē volejbolu, ka vispār spēlē, jo patīk, ir trenerim Mārim. Paldies, trener!” pieteikuma vēstulē raksta Linda Grandberga.
Veidojums kā gaiļa knābis
Linda pastāsta – Maksis zaudējis roku, vēl būdams bērnudārznieks. Nokritis pa trepēm, sasitis roku, tā stipri un ilgi sāpējusi. “Rentgens neko neuzrādīja. Ārsts teica, lai imobilizē un pasmērē ar kādu ziedi.” Sāpes tomēr nav rimušās. Maksis no Salacgrīvas, kur viņi tolaik dzīvojuši, aizvests uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, traumatologs ortopēds Ģirts Salmiņš veicis rentgenu elkoņa locītavai – arī tur nekā.
Sāpes Maksi nav laidušas vaļā. Linda kādudien izdomājusi pamēģināt tautas medicīnas paņēmienu – uzlikusi struteņu uzlējuma kompresi, kamēr mazais gulējis diendusu.
“Pēc divām stundām plecā parādījās baiss veidojums – kā gaiļa knābis. Varbūt strutene izprovocēja, ka audzējs izlīda ārā,” viņa apraksta.
Uzreiz sākta cita veida ārstēšana. Sekojušas ķīmijterapijas, kuru skaits Lindai jau sajucis. Deviņas? Desmit? “Un tad mani sāka gatavot, ka roka būs jāamputē.” Apzinoties, ka tas ir vienīgais veids, kā glābt dēla dzīvību, viņa piekritusi.
Sekojuši vēl daži ķīmijterapijas seansi, kuru smagās blaknes atstājušas ietekmi uz visu Makša organismu. Rehabilitācija par valsts naudu pieejama desmit reizēm. Reālā nepieciešamība – divas reizes nedēļā. Cena par reizi – 20 eiro. To apmaksā Linda pati. Paralēli darbam studē, mācās par rehabilitoloģi. “Lai nav jāgaida, kad valsts palīdzēs.”
“To, ka viņam obligāti jāsporto, ārsts uzreiz pateica,” saka Linda. Viņa pati bijusi volejboliste, ir sporta pedagoģe, piedalījusies projektā “Sporto visa klase!”, tāpēc Maksim fiziskās aktivitātes jau kopš mazotnes bijusi ierasta lieta. Par spīti slimības sekām, viņš iemācījies braukt ar divriteni, slēpot, peldēt, tomēr vismīļākais viņam ir volejbols.
“Tāpēc esmu ļoti pateicīga trenerim Mārim, ka viņš pieņēma Maksi un redz viņā potenciālu,” saka zēna māte.
Ar spēcīgu servi
Volejbols ir specifisks sporta veids, ar to sāk nodarboties samērā vēlu – ir vajadzīgs fizisks spēks, lai varētu kontrolēt bumbu, noturēt to gaisā. Trenēties sāk 10–12 gados, pārnāk no citiem sporta veidiem vai uzsāk no nulles, pastāsta treneris Māris Vensbergs.
“Maksim tā lieta aizgāja – viņš piedalās arī spēlēs,” teic treneris. “Ir elementi, kas viņam padodas ne tik viegli, bet ar citiem veicas ļoti labi. Serve viņam ir ļoti laba – kādā spēlē viņš dabūja astoņus punktus pēc kārtas ar servēm vien. Esošā roka viņam kompensē otras trūkumu, tāpēc viņš servē daudz spēcīgāk nekā citi puiši šajā vecumā.” Vienas rokas trūkums nav liela nelaime. “Daudzi saspēles vadītāji, kuriem ir abas rokas, spēlē izmanto tikai vienu,” piemetina Māris.
Kā Maksi pieņem citi komandas biedri? “Puiši ir pieraduši, neviens vairs nebrīnās,” saka Māris.
“Ja atnāk kāds no malas un uzprasa, kas notika, Maksis izstāsta, un viss. To parasti pieņem. Tas ir svarīgi – ka viņu pieņem un uztver tāpat kā pārējos, nevis kaut kā īpaši izceļ vai saudzē. Treniņos tas diezgan labi sanāk.”
Volejbols asinīs
Rīgas Volejbola skola ir profesionālas ievirzes sporta mācību iestāde. Treniņi ir nopietni, intensīvi, tajos jāizpilda noteikti kritēriji – fiziskie, kā arī par dalību sacensībās.
“Piedalāmies Latvijas čempionātos, braucam arī uz ārzemēm,” stāsta treneris. “Ar Makša vienaudžiem spēlējām Lietuvā, bet nupat bijām aizbraukuši arī uz Krieviju. Esam piedalījušies arī spēlēs Polijā.” Kaut arī starptautiskajās spēlēs pagaidām Māra trenētie bērni nav tikuši pie godalgām, viņš to uzskata par ļoti vērtīgu pieredzi: braucieni puišus saliedē, kas komandu sporta veidos ir ļoti būtiski. Var arī iepazīt citu valstu komandu spēles stilu, analizēt atšķirīgo, vērtēt savas kļūdas un stiprās puses.
Par sevi Māris teic, ka vēl nejūtoties kā īsts treneris – dara šo darbu tikai četrus gadus, nav vēl redzējis nevienu sportistu paaudzi uzaugam.
“Lieku lietā savu pieredzi, kolēģu pieredzi, ārzemju pieredzi.” Līdzīgi kā Maksis, arī viņš volejbolu spēlējis, cik vien sevi atceras. Viņa tēvs izmācījies Murjāņos par volejbola treneri un izveidojis treniņgrupas Puzes pagastā. Tur dzimis, uzaudzis un trenējies gan Māris, gan viņa brālis Armīns. Likumsakarīgi, ka arī abi brāļi mācījās Murjāņos un turpināja karjeru volejbolā. Armīns ir viens no pirmajiem titulētajiem pludmales volejbolistiem Latvijā. Tagad viņš dzīvo Jaunzēlandē, kur trenē jauniešus. Māris palicis pie klasiskā volejbola, spēlējis Latvijas izlasē un kādu laiku arī ārzemēs. Arī viņa vecākais dēls ir volejbolists un jau guvis ievērojamus panākumus.
Spēlē un spēlējas
“Karjera kādreiz ir jābeidz. Volejbolā arī nevar tik daudz nopelnīt kā, piemēram, basketbolā,” Māris labsirdīgi smaida. Pieņēmis lēmumu kļūt par treneri. “Patlaban man ir divas grupas, kurās kopā ir 33 audzēkņi,” viņš rēķina. “Un nāk vēl klāt. Es labprāt pieņemu. Ja sanāk, tad paliek.”
Pusaudži, kuri jau sajutuši spēles garšu, trenējas ar prieku. Ar mazākajiem treneris vairāk laika velta arī spēlēm.
“Datorspēles ir interesantākas. Kad liek spēlēt kādu spēli vai skriet stafetes, sākumā viņi jautā – kas tas tāds ir?” novērojis Māris.
“Kad iesāk, tad aizraujas, jo rotaļās jāpiedalās gan ar rokām, gan kājām, nevis tikai ar īkšķīšiem. Pārņem azarts.”
Jaunākā grupa arī apņēmusies līdz gada beigām iemācīties žonglēt ar trim tenisa bumbiņām – pieņēmusi trenera izaicinājumu, kurā paslēpts mērķis attīstīt kustību koordināciju. “No sākuma viņi teica – ko? Žonglēt?! Kāpēc?! Bet tad tas, kurš visvairāk čīkstēja, visvairāk aizrāvās un viscentīgāk mācās, un viņam arī vislabāk sanāk.”
Daudz spēlē arī citas sporta spēles – basketbolu, futbolu, florbolu. Māris Vensbergs uzskata, ka volejbols ir viens no sarežģītākajiem sporta veidiem. Augstāku sagatavotību tam iespējams iegūt, ja ir iemaņas arī citos.
Nometne, kas pārveido
Vai vasarā, kad daudzi spēlē volejbolu atpūšoties, arī Māris uzsit pa bumbu tāpat vien, pludmalē? “Pludmalē labāk gan vienkārši paguļu,” atbild treneris un piebilst – daudz gulēt neiznāk, jo jāorganizē audzēkņiem sporta nometnes. Bērni visvairāk iemīļojuši divu nedēļu nometni sporta bāzē Koknesē – to pieteikuma vēstulē piemin arī Linda Grandberga.
“Tur ir darbs 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā – puišiem ir divi treniņi dienā un vēl baseins. Mēdzu teikt, ka tur viņi kļūst par cilvēkiem,” teic Māris. Nometnē kopumā ir 60–70 bērni, gan zēni, gan meitenes. Septiņos no rīta – rītarosme; ja kāds nav ievērojis noteikumus par nakts mieru, jāsāk vingrot jau sešos. Vēl viens noteikums – nedrīkst izmantot mobilos telefonus (tikai brīdi vakarā, lai sazinātos ar vecākiem). Tā vietā jāsarunājas, ārā jāspēlē volejbols vai komandu spēles, vai līdzpaņemtās galda spēles – katram jābūt līdzi vismaz vienai. Tā gan neesot viņa ideja, arī daudzās citās nometnēs praktizē telefona aizliegumu.
“Viņiem patīk,” vērtē Māris. “Un tad viņi arī ēd, ko viņiem dod. Pirmās dienas šķobās, bet tad nogurst un ņem pretī visu – organismam taču jāatjaunojas.” Pēc divām nedēļām vecāki savus bērnus vairs nepazīstot – dažs turpina ieradumu ik rītu skriet, cits uz labo pusi mainījies raksturā.
