Paldies Paulam un liktenim. Saruna ar Viktoru Lapčenoku 12
Dziedātājs Viktors Lapčenoks gadus neskaita un ir jauneklīga spara pilns. Viņš sadzied ar jaunajiem dziedātājiem, vingrina balsi, slaukot rudens lapas un ir pārliecināts – labākas dziesmas par Raimondu Paulu neviens viņam nav uzrakstījis. Skaistākās R. Paula dziesmas ar šī gada jubilāra Jāņa Petera vārdiem, Viktors dziedās arī jaunajā koncertprogrammā, kurā viņš kopā ar pazīstamiem pašmāju dziedātājiem no 7. novembra uzstāsies Latvijas pilsētās.
Populārāko Raimonda Paula dziesmu izpildītājs Viktors Lapčenoks šogad nosvinēja 67. gadskārtu, tomēr par pienācīgu atpūtu pat nedomā – dziedātājs arvien turpina apburt dažāda vecuma publiku uz lielākām un mazākām skatuvēm.
Viktoru visai možā garā kādā darbdienas vakarā sastopu Rīgas Kongresu namā, kas tovakar pilns zaļoksnas enerģijas – te festivāla „Bildes” saimniece Tija Auziņa savedusi kopā pašmāju populārās mūzikas veterānus un pavisam nepieredzējušus jaunuļus. Viktors pirms koncerta rāmi iebauda divas tases melnas kafijas, jo uzstāšanās kopā ar Rīgas 45. vidusskolas jauniešu grupu „Green Step” paredzama „tā pavēlāk”. „Kafija palīdz uzturēt možu garu labāk nekā grādīgie dzērieni,” viņš smīnot paskaidro. Jaunie muzikanti sadziedāšanai izvēlējušies Raimonda Paula sarakstīto „Undīni”, dziesmu, ko savulaik Viktors iedziedāja kopā Noru Bumbieri. „Man patīk, ka mūs – tos, kas iestaigājuši platus lielceļus uz skatuves – saliek kopā ar tādiem, kam te varbūt ir pirmā reize. Ļauju, lai viņi dara un spēlē tā, kā to jūt, es daudz nejaucos. Labāk, lai bērni ar kaut ko nodarbojas, nevis skraida pa ielām. Viņiem vēl viss ir priekšā.”
Tiesa, vienu gan pieredzējušais dziedātājs mēdzot jaunajiem estrādes censoņiem ieteikt – klausieties visu, kas notiek pasaulē, bet mēģiniet radīt kaut ko savu. „Tas ir galvenais! Lai, ieslēdzot radio, bez domāšanas vari pateikt, kurš dzied. Tādas ne ar ko nesajaucamas balsis bija Norai (Bumbierei), Margaritai Vilcānei, Ojāram Grinbergam, Žoržam Siksnam, Aijai Kukulei, vēlāk – tiem pašiem Igo un Ivo Fominiem. Katram no viņiem ir savs stils, izstrādāts nebeidzamos mēģinājumos.”
Dziedātājs teic, šobrīd starp tiem, kas laužas uz lielās estrādes, neredzot nevienu, kas varētu sevi parādīt arī aiz Latvijas robežām. „Nezinu, kādēļ, bet labāk veicas mūsu akadēmiskās mūzikas dziedātājiem, pianistiem, vijolniekiem, čellistiem. Varbūt vainojama ārkārtīgā konkurence – nav noslēpums, ka šovbizness ir viens no naudīgākajiem, un gribētāju tajā tikt ir milzums. Cik no mūsu dziedātājiem nav mēģinājuši kaut kur aizbraukt, „izsisties”, bet padzied, parādās, un ar to arī parasti viss diemžēl beidzas. Varbūt mums trūkst tādu supertalantu.”
Paulu sapratu līdz dzīlēm
Dziedātājs atzīst, jaunībā pašam estrādes solista karjera nav pat sapņos rādījusies. Tolaik garā auguma dēļ pat apsvēris iespēju sākt basketbolista karjeru, varbūt pat pabeigt Fizkultūras institūtu, kļūt par treneri. Dziesmas gan, pietrinkšķinot ģitāru, labprāt uzdziedājis draugiem un paziņām saviesīgas pasēdēšanas reizēs.
Viktors uz lielās skatuves nokļuvis, nenogaršojot tik daudzu dziedoņu, grupu un muzikantu karjeras sākumposma sūro maizīti – neskaitāmus konkursus, dziedāšanu pašdarbībā un ballēs. „Pateicos Raimondam Paulam un liktenim”, saka dziedātājs, turpinot – „Esmu laimīgs, ka piedzimu tādā laikā, kad liktenis saveda mani kopā ar Raimondu Paulu. Lai kā muku no lielās skatuves, tā mani ievilka.”
Paula dziesmu izpildītājs – šo zīmogu, kas viņu pavadījis visu skatuves mūžu, Lapčenoks uzskata par svētību. „Uzskatu, ka līdz dziļumam izpratu Raimonda Paula dziesmas, un mēs arī sapratām viens otru. Kad viņš rādīja dziesmu – parasti tas notika viņa mājās, pie klavierēm – klausījos, kā viņš dungo. Kā izspēlē partijas… Jau tad zināju ne tikai to, kā šī dziesma jādzied, bet arī – kā jāpasniedz. Bija skaidrs, kur pielikt balsi, kur – noņemt, kur ierēkties, kur, ja vajag, nobļauties.”
Viktoram dziesmas rakstījuši daudzi komponisti. Viņš teic, arī pašlaik netrūkstot komponistu, kas piedāvājot dziesmas, bet, dziedātājs neslēpj, viņš atsakot. „Ja meldiņš ir labs, tad teksts neder, vai otrādi.” Tieši tādēļ Viktora Lapčenoka koncertos joprojām skan Paula zelta fonda materiāls. „Ja nevaru parādīt cilvēkiem kaut ko labu, jaunu, labāk dziedu kaut ko pārbaudītu. Tas neapnīk, un cilvēki to arī prasa. Sākot no „Modo” pirmsākumiem, katru gadu veidojām jaunu programmu ar vismaz 20 jaunām dziesmām. Līdz pat astoņdesmito gadu vidum neesmu pazinis repertuāra problēmas, un dziesmu pietiek arī tagad.”
Rudacīte atgriežas
Viena no 70. gadu populārākajām Paula dziesmām ir Viktora un Noras Bumbieres iedziedātā „Manai dzimtenei”, kas par spīti padomju ideoloģijai kļuva par „Mikrofona aptaujas 74” uzvarētāju, bet šajā rudenī likta „Latvijas Radio 2” veidotās jaunās Latvijas jubilejas koncertprogrammas nosaukumā. Viktors teic – tieši šo dziesmu viņš vēlētos veltīt Latvijai svētkos. „Laikam tādēļ, ka šī bija pirmā tāda dziesma tolaik. Esmu pārsteigts, ka pēdējo Dziesmu svētku repertuāra veidotāji no tās atteicās. Manuprāt, jādzied tas, ko grib dzirdēt tauta. Korim, kurā dzied tūkstoši, nevar likt sarežģītās kompozīcijas, jo tik milzīgs sastāvs nevar sabalsot izsmalcinātas partijas, un iznākums ir briesmīgs.”
Dziedātājs priecājas, ka katrā pilsētā, kur piestās koncertturneja, būs iespēja izdziedāt leģendāro „Kurzemi”, ikreiz kopā ar vietējo kori. „Kad Raimonds Pauls uzrakstīja šo dziesmu „Modo”, mēs to dziedājām divatā, bija skaists aranžējums, ar „nervu”,” atceras dziedātājs. Vēlāk „Kurzeme” ieskaņota „Melodijas” skaņuplatē, šoreiz – kopā ar kori „Ave Sol” Maestro Imanta Kokara vadībā. „Atceros „Melodijas” ierakstu studiju Reformātu baznīcā. Es dziedāju aiz „širmīša”, bet atceros, ka, dzirdot kori aiz muguras, šķita, ka paceļos dažus centimetrus virs zemes. To sajūtu nevar izstāstīt.”
Viktors atklāj, ka koncertprogrammā pēc ilgu gadu klusēšanas atgriezīsies arī viņa dziedātā, leģendārā „Rudacīte”, viena no kinofilmas „Dāvana vientuļai sievietei” zelta fonda dziesmām. „Pēdējo reizi to dziedāju kopā ar Noru 1973. gadā. Pēc tam vienkārši nevēlējos to dziedāt kopā ar kādu citu. Šoreiz Baiba (Palkavniece) pielauza, un kopā ar mani to dziedās trīs skaistas piebalsu dziedātājas. Ar katru man tur pa vienam dēlam!”
Dziedātājs atzīst, pašam gan pie sirds vairāk ejot nopietnās dziesmas – par spīti tam, ka tautā tik iemīļotas ir viņa dziedātās joku dziesmas, kā teic pats – „šlāgeri”. „Zinu, ka cilvēki pieprasa tās jautrās, bet, godīgi sakot, pašam mīļākas ir „Dziesmiņa par prieku”, „Es savu dzīvi nevaru”, savā laikā bija arī „Spītība”, „Rigoleto motīvs”, „Lapsenes nāve”. Bet man laikam ir jāsadzīvo ar to, ka no mani gaida „Resno Minnu”, „Pēc simts gadiem Piebalgā” vai „Auto”. Savulaik pat bija žēl, ka „Kamolā tinēju” iedeva Skrastiņam.” Viktors atzīst, gaidāmā koncertturneja būšot neliels pārbaudījums viņa izturībai. „Agrāk pirms garākām tūrēm vienkārši mēdzu sevi noskaņot. Zinu arī, ka nevajag bez vajadzības klaigāt. Bet reizēm, slaukot rudens lapas, uznāk tāds dullums – tad mēdzu kaimiņiem par prieku kārtīgi izvingrināt balsi.”
