– Jā, darba netrūkst. Visu gada nogali spēlējāt Sniegbaltīti mūziklā “Sniegbaltītes skola” un televīzijā vadāt “Dzintara dziesmas”… 15
– Daudzi man jautā – šlāgeris, kur tu esi nokļuvusi!? Bet man tas viss līdz šim ir paticis un neko nenožēloju. Vēl jau man daudz kas jāmācās – pareiza runa, attieksme. Bet prieks, ka producente un režisore man ļauj izpausties, improvizēt. Tas taču ir brīnišķīgi, ka ir daudzas iespējas sevi attīstīt! Esmu ļoti pateicīga režisoram Ivaram Lūsim par galveno lomu muzikālajā izrādē “Sniegbaltītes skola”. Nospēlējām 22 izrādes visā Latvijā. Tik interesanti vērot, kā ģimenes atslēdzas no visiem stresiem un saplūst ar izrādē redzamo. Kad skan pēdējā dziesma, redzu – bērnu vecākiem acīs ir asaras. Varbūt viņi atceras savu bērnību? Lai izrādei būtu daudz gadu!
– Vai meitiņa arī skatījās?
– Jā, viņa zina visas dziesmas no galvas, arī tekstus, dialogus. Gabriela dejo, mācās angļu valodu, apmeklē keramikas pulciņu. Reizēm ņemu uz darbu līdzi, lai redz, kā mamma strādā, lai nedomā, ka nauda krīt no gaisa. Katru vakaru mācu viņai pateikties par visu, kas mums ir. Kad viņa paliek pie tēva vai manas mammas, zvanu un jautāju, vai bija pateicība? Meita nevar vien sagaidīt, kad kāps uz skatuves kopā ar mani.
– Vai pati apzināties, kur ir jūsu lielākais spēks?
– Uz skatuves.
– Vienalga, vai dziedat, spēlējat, piedalāties šovā, vadāt raidījumu…
– Bet skatuve ir visur, tā jau ir arī mūsu ikdiena, mūsu dzīve, kur ejam no punkta A uz punktu B. Taču vislielākais miers un harmonija ir manas mājas. Kad ieeju pa durvīm, vienalga cikos, saku – sveikas, mājas, esmu mājās! Un dzirdu, kā mājas runā ar mani, telpas runā, sveces, drēbes, viss runā, tas ir brīnišķīgākais, kas var būt,– māju sajūta, miers un harmonija.
– Vai tā bija arī bērnības mājās “Sprigulīšos”?
– Tur es augas dienas pavadīju laukā, jo nebija jau ne datora, ne telefona. Kā no rīta izgāju pa durvīm, tā vakarā pārnācu un pastāstīju visu, kas ciemā noticis. Ziņoju kā radiostacija – kura kaimiņiene cik piena nodevusi, kurš kuram naktī bumbierus nočiepis, kurš kuram palīdzējis, kam ciemiņi no Rīgas atbraukuši… Mammai nemaz nebija uz centru jāiet, visu zināja.
– Jā, jūsu lieliskais sabiedriskums…
– Jā, man patīk parunāties ar cilvēkiem. Pirms gada, dienas centra rosināta, aizgāju ciemos pie bezpajumtniekiem. Es tur pavadīju krietnu laiku un man bija ļoti interesanti. Tā diena palikusi atmiņā. Jā, vajadzētu atkal aizbraukt pie viņiem, karaoki sarīkot. Kas ir bagātība? Paskatieties apkārt, cik daudzi skrien pakaļ materiālajām vērtībām – BMW vai dārgiem ceļojumiem, greznai mājai… Bet bagātība ir cilvēka dvēsele, kā viņš sevi pilnveido. Mazliet pārlēcu tēmai.
– Nekas, ļoti labi. Tieši gribēju vaicāt, kā popularitāte ir jūs mainījusi…
– Nekā. Jo popularitāte nekad nav bijusi primārais. Es to neredzu. To redz mani draugi, kad kopā kaut kur ejam.
