– Bet atgriezīsimies vēl pie 4. novembra klikšķa, jūs teicāt, ka sākusies nopietnība, briedums. Tas taču neradās vienā mirklī… 15
– Jau sešus gadus esmu iesaistījusies labdarībā, tikai par to nestāstu, jo tas ir man pašai. Sadarbojos ar labdarības organizāciju “Palīdzēsim.lv”, kuru vada Ilze Skuja. Tie nav tikai koncerti, braucu arī uz nometnēm runāties ar bērniem. Esmu iemīļojusi Gaujienas internātskolas bērnus, jau otro gadu Ziemassvētkos ar savām audzēknēm sniedzam viņiem koncertus. Manas audzēknes mamma Dace Spure uzrakstīja vācu firmai projektu. Daudzu pasaules valstu projektu konkurencē laimēja un saņēma 4000 eiro Gaujienas internātskolai. Direktore bija tik pārsteigta un priecīga. Aizvedīs bērnus uz “Līvu akvaparku”, uztaisīs remontu bērnu guļamistabām. Man jau patiktu, ja iznāktu nauda arī kādam mūzikas instrumentam.
– Jā, lielisks veikums. Kāpēc jums tāda laba sirds?
– Nezinu. Es pati pagājšnedēļ domāju, kāpēc man vajag citiem palīdzēt. Piemēram, iepazīstos ar cilvēku, redzu – viņam grūti. Domāju – ahā, viņam ir veselības problēmas, zvanu dakterim, piesaku vizītē. Vēlme palīdzēt… tas laikam man kopš dzimšanas, no ģimenes, un ne tāpēc, ka tā vajadzētu, bet tas tiešām nāk no sirds. Taču man nepatīk piedalīties pasākumos, kur ir PR kampaņas. Nesen biju šokēta. Mani uzrunāja Bērnu slimnīcā iesaistīties labdarības projektā. Pie bērniem jau nebraukšu tukšām rokām, tālab iepriekšējā vakarā izrotāju šokolādes medaļas un sagatavoju Ziemassvētku kartītes, ko bērniem dāvināt. Bet, kad aizbraucu, redzēju – pilns ar fotogrāfiem, kamerām… Tas neiet kopā ar manu iekšējo vēlmi. Paguvu tikai mazliet padziedāt kopā ar bērniem, parunāties ar vecākiem. Jā, viņiem smagi iet. Ko es varēju novēlēt? Galvenais – pozitīvu domāšanu, kas dzīvē ir visa pamatā.
– Ā! Tad tāpēc jums ir tik daudz enerģijas! Kolēģi jau man lūdza – pajautā, kā Liene sevi uztur formā, lai būtu tik smaidīga un nenogurdināma.
– Man nepatīk žēloties, nepatīk sūkstīties, čīkstēt. Lielākoties jau to vien dzird. Kad kāds draugs atkal sāk čīkstēt, es saku – paldies, piezvani pēc stundas! Vai pagriežos un aizeju. Es negribu dzīvot tādā vidē. Par savu ķermeni rūpējos ar “Figure-line” limfodrenāžas procedūrām un sportošanu. Elpoju svaigu gaisu priežu mežā. Bieži naktīs braucu gar jūru staigāt.
– Viena pati!?
– Jau kuru gadu! Man nepieciešams pabūt vienatnē, lai sakārtotu domas.
– Vai burlaki neuzbrūk?
– Kādas muļķības! Redziet – tā ir mana pozitīvā domāšana, par bīstamību nekad nebiju pat iedomājusies. Priežu mežs, pozitīvi cilvēki, pozitīva mūzika, akmeņu spēks (sākumā neticēju tādām lietām, bet akmeņos tiešām ir nenormāli liels spēks), mērķtiecība, neatlaidība, draugi, bērns, kas iedvesmo. Un galvenais – nelēkt dzīvē atpakaļ. Un zināt, ko patiešām vēlies.
– Un kas tas ir?
– Jā, es to zinu, bet vēl neteikšu, jo tas ir piepildījies par 50%.
