Agris Liepiņš: Koru kari pret “Mentu kariem” 9
Daudz tiek runāts par to, cik bērnu noģībuši Dziesmu svētku ģenerālmēģinājumā, bet man liekas, ka aiz kokiem neredzam mežu. Gribu pateikt lielu paldies skolēnu Dziesmu un deju svētku diriģentiem un organizatoriem, kuru pārziņā bija repertuāra izvēle. Lielkoncertā koristi izpildīja vienīgi latviešu dziesmas un latviešu komponistu skaņdarbus.
Atceros padomju laiku Dziesmu svētkus un mūsu diriģentu izmisīgo cīņu par latviska dziesmu repertuāra saglabāšanu šajā mūsu tautas gaviļu dienā. Ievērojot padomju funkcionāru kategoriskas prasības, svētku repertuārā iekļāva zināmu skaitu citu tautu dziesmas un dažbrīd likās, ka dzirdu brālīgo padomju republiku dziesmu popuriju. Pamatoja to ar parasto demagoģiju – iepazīstoties ar citu tautu kultūru, cilvēks kļūst dvēselē bagātāks. It kā kāds šo vispārzināmo patiesību noliegtu. Nesalūst koru vadītājiem palīdzēja latviešu tautas nedalītais atbalsts latviskumam, latviešu komponistu dziesmām. Toreiz domāju – kad mēs savā Dzimtenē paši savos Dziesmu svētkos droši varēsim dziedāt savas dziesmas? Nevis citus nicinot, bet gan ar sevi lepojoties!
Tāpat atceros vienus no pirmajiem valsts svētkiem atjaunotajā Latvijas Republikā. Par godu astoņpadsmitajam novembrim uz svinīgo pasākumu Operas namā bija pulcējušies mūsu valdības vīri un citu valstu diplomāti. Valsts proklamēšanas gadadienas svinības kuplināja simfoniskā orķestra priekšnesums, atskaņoja pasaulē pazīstamu klasiķu darbus – Džuzepi Verdi, Pēteri Čaikovski, Ludvigu van Bēthovenu, bet nevienu latviešu komponista skaņdarbu! Pasākuma organizatoriem laikam likās, ka tādējādi mēs ārzemju diplomātiem parādīsim, ka neesam aizkrāsnē auguši, ka pazīstam pasaules dižgarus un mūsu mūziķi var teicami viņus atskaņot. Ne sliktāk par Vīnes vai Ņujorkas Metropolitēna simfoniskajiem orķestriem! Vēlāk gan tika norādīts – katra sevi cienoša valsts savas valsts proklamēšanas pasākumā atskaņo savu komponistu skaņdarbus. Nevis citus noliedzot, bet sevi cienot!
Un lūk – skolēnu Dziesmu un deju svētkos jaunieši izpildīja vienīgi latviešu komponistu sacerētu mūziku! Ar mirdzošām acīm un brīvām sirdīm, ar lepnumu par savu valsti! Jo tie ir mūsu Dziesmu svētki un mūsu vēlme savā Tēvzemē brīvi dziedāt pašiem savas dziesmas. Jo tie vārdi no manas tautas un dziesma ir arī no tās. Paldies repertuāra veidotājiem, prieks par to, ka viņi ir atbrīvojušies no kalpa bailēm un vēlmes klanīties visiem, lai tik kāds neiedomātos ko sliktu! Citu tautu dziesmas dziedāsim citu reizi, bet šoreiz savējās. Nevis tāpēc, ka citu sliktākas, bet tamdēļ, ka lepojamies ar savām un tās mums visdārgākās.
Sevi cienot, mēs iegūstam citu cieņu. Kaut nelielā skaitā, bet Dziesmu svētkos piedalījās arī skolēni no mazākumtautību skolām. Ar labiem panākumiem koru karos izcēlās Rīgas Rīnūžu vidusskola, kas ir krievu skola. Tomēr Dziesmu svētki parādīja arī patieso Latvijas sabiedrības sašķeltību. Grūti iedomāties, ka sliktā latviešu valodā runājošs un padomju tradīcijās audzis skolotājs savā mazākumtautības skolā izveidos latviešu valodā dziedošu kori un piedalīsies koru karos. Tā vietā viņš labprātāk skatīsies Krievijas seriālu “Mentu kari” vai tamlīdzīgu. Izglītības ministrijas ierēdņiem vajadzētu apjēgt, ka, uzturot divkopienu valstij raksturīgu divu valodu izglītības sistēmu, to mazākumtautību jauniešu skaits, kuri piedalās Dziesmu svētkos, kuplāks nekļūs. Visiem bērniem jāmācās kopā, jādzied un jādejo kopā, tikai tad viņi no sirds varēs saprast, kāpēc latviešiem šie svētki tik svarīgi. Un arī mazākumtautību skolēniem tie kļūs svarīgi. Ja beidzot ieviestu izglītību vienīgi valsts valodā, nākamajos Dziesmu svētkos mazākumtautību skolu kolektīvu būtu vairāk un veidotos pilsoņu kopums, kuri neatkarīgi no savas tautības Latvijā balstītos uz latviešu tautas kultūras vērtībām.
