Ļoti ilgi nevarēju pieņemt domu, ka viņš lieto narkotikas. Atradu vannas istabā pulverīšus, taču viņš apgalvoja, ka tie ir medikamenti kājai. Lai cik naivi un muļķīgi, bet es ticēju. Uzgāju informāciju, ka pretsāpju tabletēm, ko vīrs lietoja, blakusparādība var būt šizofrēnijai raksturīgi simptomi. Šķita, pie visa vainīgas ir tās. Pierunāju pārtraukt lietošanu, taču būtisku pārmaiņu nebija, lai gan ļoti iespējams, ka stiprās zāles kombinācijā ar narkotikām viņa saprātu aptumšoja vēl vairāk. 0
Māris: Reiz, kad biju sašņaucies, gājām pastaigāties. Pēkšņi man šķita, ka jūtu lāzera staru sildām galvu – uz mani ir pavērsta snaipera šautene, uz mani mērķē sievas mīļākā nolīgts slepkava. Izjutu nāves bailes. Metos ceļos sievai lūgt piedošanu par rīta strīdā sarunāto, teicu, ka esmu muļķis. Protams, mani virzīja vien doma netikt novāktam, nekādu nožēlu nejutu.
Brīžiem halucinācijas bija pilnīgi crazy (no angļu val. – trakas). Reiz pretējā nama logā skaidri redzēju plikus rūķus – mazas sievietītes un vīrietīšus, kuri nodarbojās ar grupveida seksu. Viens māja ar roku un aicināja pievienoties. Iešņaucu vēlreiz, un halucinācija pazuda. Protams, skaidrā man redzētais šķita smieklīgs, taču, kad biju salietojies, tā bija mana realitāte.
Kādudien pār mani nāca apskaidrība – nevaru noķert mīļāko, jo manā automašīnā noteikti ir ievietota izsekošanas ierīce, viņš zina, kad piebraucu. To meklējot, noplēsu priekšējo paneli un durvju apšuvumus, izrāvu un nodīrāju krēslus, īsāk sakot, pilnīgi izjaucu salonu.
Linda: Skatījos pa logu, kā vīrs vairākas stundas agresīvi demolē mūsu mašīnu. Viņš šķita pilnīgi ārprātīgs. Sapratu – viss, jāšķiras! Todien ciemos atbrauca viņa mamma, kura par dēla problēmām nezināja. Vairs nebija iespējams neko noslēpt, pati visu redzēja. Vīramāte atbalstīja domu šķirties, teica, ka palīdzēs, ja vajadzēs. Māris: Kad biju atgājis, tik skaidri kā vēl nekad sapratu, ka varu zaudēt ģimeni. Zināju, ka bez sievas pilnīgi pazudīšu, jo nebūs vairs, kā dēļ saņemties. Lūdzu piedošanu un solīju, ka narkotikas vairs nelietošu. Viņa man deva otru iespēju.
Tā bija jauka diena, kad iegāju tualetē un pavēros uz savu spoguļattēlu, kā to simtkārt biju darījis, pirms iešņaucu kārtējo devu. Zem spoguļa ir stikla plauktiņš, uz kura parasti taisīju ceļu. Šoreiz to neizdarīju. Kad iznācu laukā, Linda man pieskrēja klāt un apskāva. “Tu jau ilgu laiku neesi ieslēdzies tualetē,” viņa priecīgi teica. Tobrīd apjautu, ka tā tiešām ir. Šis mirklis stiprināja pārliecību, ka tiešām vēlos narkotiku lietošanai pielikt punktu.
Protams, bija grūti, bet brīžos, kad radās nepārvarama vēlme iešņaukt, iedomājos savu skaisto sievu kailu. Viņa vai narkotikas? Izvēle nebija grūta. Vēl trīs reizes tomēr norāvos. Taču tas ikreiz bija tikai vienu dienu, ne vairāk – lai Linda nemana. Slimīgās iedomas par sievas neuzticību pamazām atkāpās, pareizāk sakot, sāku apzināties, ka tās ir muļķīgas, un pats ikreiz tās noslāpēju. Esmu dzirdējis, ka bez ārstēšanās no narkotiku atkarības atbrīvoties nav iespējams. Nezinu, kā, bet man izdevās.
Māris lūdza pievienot piezīmi: “Mīļā, piedod, ka kaut ko tādu spēju nodarīt tev kā cilvēkam un mums kā ģimenei, un pateicos, ka biji tik stipra, ka spēji saglābt nesaglābjamo un sasmelt nesasmeļamo!”
