Linda: Katru dienu raudāju. Darbā bija grūti strādāt, jo visu laiku atrados šausmīgā saspringumā. Zināju, ka viņš ir kaut kur tuvumā vai arī visur saspraustas noklausīšanās ierīces. Nekur vairs negāju, ar draugiem netikos, lai tikai nemodinātu vīrā greizsirdību. Man visu laiku rokās bija telefons, rakstīju vīram īsziņas, atskaitoties par katru soli. “Tagad izeju no darba. Tikko iekāpu autobusā.” 0
Māris: Mums bija šausmīgi strīdi…
Linda: Kādi strīdi? Vispār nespēju neko teikt pretī. Labāk klusēju, jo viņš bija neprognozējams un man bija bail.
Māris: Sievas klusēšana tikai pastiprināja aizdomas, ka viņa kaut ko slēpj, tāpēc es viņu situ. Situ sava bērna acu priekšā. Sieva gan man ir kaujinieciska meitene, māk sevi aizstāvēt, tāpēc zilumi un skrāpējumi biežāk bija man. Vienreiz pat ar nazi iedūra kājā, bija jābrauc uz slimnīcu šūt. Gribu uzsvērt, ka drausmīgi nicinu vīriešus, kuri var pacelt roku pret sievieti. Joprojām nespēju sev piedot, ka uz ko tādu, lai arī narkotiku iespaidā, biju spējīgs. Jā, arī meita diemžēl daudz ko redzēja.
Linda: Vienreiz viņš mani aiz matiem ievilka vannā un no dušas lēja virsū aukstu ūdeni… Skaidrs, normāla sieviete ar šādu vīrieti nepaliktu kopā. Droši vien biju līdzatkarīga. Par to, kam gāju cauri, nevienam nestāstīju, izlikos, ka viss kārtībā. Dzīvoju ar pārliecību, ka ģimene ir svēta lieta, kas par katru cenu jāglābj. Nevienam nav jāzina, ka mums ir problēmas. Viss atkal būs labi.
Tikmēr realitātē problēmas tikai samilza. Vīrs uzskatīja par mīļāko te vienu, te otru kaimiņu. Atlika man pieminēt sarunā kāda vīrieša vārdu, kad viņam viss bija skaidrs – mīļākais!
Māris: Bieži devos apgaitā pa tuvāko apkārtni meklēt viņas mīļāko. Biju pārliecināts, ka atradīšu. Atceros, gāju un ieraudzīju – stāv čalis. Viņš uz mani paskatījās. Kāpēc? Droši vien manas sievas mīļākais! Piegāju klāt un sāku izprašņāt. Puisis bija tikko atbraucis no Ukrainas. Ahā, skaidrs, kāpēc tik ilgi nevarēju viņu pieķert! Viņas mīļākais ir ārzemnieks un reti ir Latvijā. Biju gatavs kauties, taču čalis diezgan ātri saprata, ka ar mani kaut kas nav labi, un uz provokācijām neatbildēja.
Linda: Trakākais bija tas, ka Māris bieži pratināja meitu: “Vai mamma kādu pa ceļam satika? Bija atnācis onkulis, vai ne? Viņa ar kādu ilgi runāja pa telefonu?” Meitai bija tikai četri gadi, viņa ļoti uztraucās. Lai nomierinātu, skaidroju, ka tētim kaut kas nav kārtībā ar galviņu.
Māris: Aizgāja tik tālu, ka ieliku datorā programmu, kas, izmantojot vebkameru, 24 stundas ieraksta visu telpā notiekošo. Sludinājumu serverī atradu mininovērošanas kameras, kas izskatās kā pildspalvas, un mājās novietoju neuzkrītošās vietās. Vēl bija vairāki mobilie telefoni, kuros iestatīju filmēšanas vai skaņu ieraksta funkciju. Naktīs, kamēr Linda gulēja, uzmanīgi skatījos un klausījos ierakstus, cerēdams sievu beidzot pieķert.
Kas meklē, tas atrod… Skatoties videomateriālu, pamanīju, ka vienā brīdī attēls it kā pārtrūkst, noraustās. Ahā, viņa pienāca ar speciālu pulti, ko iedevis mīļākais, un uz laiku izrubīja kameru! Skatījos vēlreiz, jau skaidrā, un neko tādu nemanīju.
Sašņaucies klausījos skaņu ierakstus un skaidri dzirdēju – atveras durvis, Linda un viņas mīļākais ienāk, smejas, sačukstas… Kad klausījos to pašu ierakstu skaidrā – klusums, neviena nav bijis mājās. Kādu vakaru, kad binoklī vēroju, ko mājās dara sieva, pamanīju, ka netālu ir pilns ar policistiem. Visiem maskēšanās tērpi zemes un sausas zāles krāsā kā armijniekiem, viens pat pārģērbies par dzērvi. Sapratu – nu ir čau, man mašīnā ir divi grami kokaīna, ieradusies specvienība mani saņemt ciet. Viņi līda klāt no visām pusēm. Vēl pāris reizes iešņaucu un mežonīgā ātrumā skrēju prom.
