Māris: Pusgadu staigāju ar kruķi, pēc tam vēl gadu kliboju. Sieva to nezināja, bet līdztekus interneta biznesam tirgoju sintētisko kokaīnu. Man bija draugs, no kura to varēju dabūt par 12 latiem gramā. Pārdevu par 30 – tāda bija tirgus cena. Īstais kokaīns, ko iegūst no kokas krūma lapām, tolaik maksāja ap 70. Svešiem netirgoju, tikai saviem čomiem. Man bija daudz draugu un paziņu, kuri staigāja pa klubiem un šņauca. Pats narkotikas nelietoju, pat mēģinājis nebiju. Kādudien, kad man drausmīgi sāpēja, viens draugs teica: “Ko mokies? Ņem un iepūt!” Žargonā tas nozīmē – iešņauc. Sāpes bija tik neciešamas, ka paklausīju. Momentā atlaida. Pat klibot vairs nevajadzēja. Vakarā pēc ilgiem laikiem bez grūtībām aizmigu. Otrā dienā pamodos, sāpes bija atgriezušās. Atkal iešņaucu, un kļuva labāk. Visu dienu varēju normāli strādāt. Pēc tam atkal iešņaucu… 0
Tikai no narkotikām mēnesī nopelnīju 500–600 latu. Daudz? Kamēr pats nešņaucu, tikmēr – jā. Bet, kad darīju to vairākas reizes dienā, ar šo summu bija par maz, lai segtu izdevumus. Sākumā, kad vēl nebiju atkarīgs, šņaucu tikai tad, kad sāpēja. Pēc viena ceļa – tā ir strīpa, ko ar vizītkarti uztaisa no kokaīna, – sāpes atlaida trīs līdz četras stundas. Vēlāk pūtu daudz biežāk. Sāpēja vai nesāpēja, rīts vai vakars – vienkārši gribējās. Tāpat kā pīpētājiem gribas kārtējo cigareti. Drīz vien man vajadzēja vairāk nekā divus gramus dienā. Salīdzinājumam: četriem čaļiem vienai naktij klubā parasti pietiek ar gramu. Mēnesī narkotikām no manas kabatas aizgāja aptuveni 900 latu. Diendienā šņaucu apmēram gadu.
Linda: Tolaik sāku domāt, ka viņš pamazām atlabst. Ievēroju, ka kļūst dzīvīgāks, sāk smaidīt.
Māris: Lietošanas sākumposmā biju eiforijā, ka beidzot esmu atradis veidu, kā tikt vaļā no sāpēm. Jutos kā kings (no angļu val. – karalis), bija daudz enerģijas. Lielākās problēmas sākās, kad ķīmiķi, no kura pirku preci, paņēma ciet un pagrīdes ražotni aizklapēja. Sāku pirkt no cita piegādātāja, kurš sintētiskajam kokaīnam pusi uz pusi jauca klāt amfetamīnu, lai pazeminātu izmaksas. Amfiķim ir divas nejaukas blakusparādības – kad esi lietojis, nav iespējams aizmigt un nestāv krāns, citiem vārdiem, vēlme mīlēties ir, bet varēšanas nav. Pūtu tā, ka bieži negulēju divas vai trīs naktis pēc kārtas.
Linda: Kad naktī gāju pie meitas vai uz tualeti, vienalga, cik bija pulkstenis, viņš sēdēja pie datora. Izskatījās kā zombijs. Kad pārmetu, atcirta: “Es strādāju.”
Māris: Smadzenes no tā visa, protams, vārījās, un man burtiski sāka iet ciet. Aizvien uzmācīgāka kļuva doma, ka sieva mani krāpj. Naktīs, ko pavadīju nomodā, datorā instalēju dažādas spiegošanas programmas, kas kopē katru viņas darbību. Kontrolēju, ar ko viņa sarakstījusies, kādās interneta adresēs gājusi iekšā. Uzzināju visas viņas paroles. Neko sliktu neatradu, taču biju pilnīgi pārņemts ar domu – līdzko izeju no mājām, sievas pirmā doma ir, kā ātrāk nodrāzties ar mīļāko.
Linda: Esmu daudz domājusi, kāpēc viņu pārņēma tieši šāda doma. Iespējams, Māris veselības problēmu un narkotiku atkarības dēļ jutās nevērtīgs. Domāja, ka neviena tādu nevar mīlēt.
Māris: Neskaitāmas reizes, kad bija athodņaks, apņēmos, ka vairs nešņaukšu, taču pamazām sāka trīcēt rokas, izsisties sviedri, devu gribējās aizvien vairāk. Daudzkārt stāvēju pie spoguļa vannas istabā un ar riebumu skatījos, kā svīstu. Man pretī raudzījās atbaidošs, izkāmējis narkomāns. No agrākā Māra vairs nekas nebija palicis pāri. Ienīdu sevi un to, ko darīju. Kaut kādā veidā jau biju samierinājies ar domu, ka no tā visa varētu mirt.
Bija pagājis aptuveni pusotrs gads, kad beidzot pārstāja sāpēt kāja, taču narkotikas lietot nebeidzu. Šņaucu divas vai trīs dienas no vietas, naktīs negulēju, pēc tam dažas dienas iepauzēju, atkopos. Kad sākās athodņaks, atlūzu un piecēlos tikai nākamās dienas vakarā. Atkal un atkal sev teicu – viss, šī bija pēdējā reize. Dienu pēc pamošanās bija grūti staigāt, sāpēja visas malas. Gribējās iešņaukt, lai kļūtu vieglāk, tomēr to nedarīju. Otrā un trešā diena bija normāla, it kā viss kārtībā, taču pēc tam viss sākās no gala – bija jābrauc un jāpaņem manta. Vienkārši gribējās. No šņaukšanas nav tik briesmīgas lomkas, kā filmās rāda, ka cilvēks sēž un kratās. Tādas ir tiem, kuri dod pa vēnām, lieto heroīnu. Vienā brīdī baigi gribas, un viss. Kāpēc neuzšņaukt, ja ir tāda iespēja?
Joprojām vai traku padarīja doma, ka sieva mani noteikti krāpj. Vajadzēja viņu pieķert. No rīta brīdināju Lindu, ka jāved klientiem preces uz Ventspili un mājās būšu vēlu. Ap divpadsmitiem pazvanīju un pateicu, ka esmu pārāk noguris, lai brauktu atpakaļ uz Rīgu, tādēļ pārgulēšu pie tēva. Viņš dzīvo netālu no Ventspils. Patiesībā tobrīd jau biju Rīgā, sēdēju noslēpies netālu no mājas, binoklī visu nakti vēroju logus, lai pārbaudītu, ko dara sieva. Pēc tam binokli visu laiku nēsāju līdzi.
Neko, kas liecinātu par neuzticību, nevarēju atrast, bet zināju – viņa, maita, ir baigi gudrā, visas pēdas rūpīgi slēpj. Un viņas mīļākais vispār ir kuces dēls, noteikti zina, ka visu nojaušu. Zina, ka esmu salicis datorā spiegošanas programmas. Viņš ir gudrāks par mani. Nekas, paskatīsimies, kurš kuru pārspēs viltībā! Kad Linda aizbrauca uz darbu, sekoju autobusam ar mašīnu. Kad viņa izkāpa, auto noliku malā un, ieturot distanci, devos pa pēdām. Pat nolīgu privātdetektīvu. Rezultāta nebija. Domāju – sūda detektīvs, nejēdz strādāt.
Linda: Bieži nācās just vīra greizsirdības uzliesmojumus, taču, cik viss ir traģiski, pa īstam apjautu tad, kad viņš nakts vidū man piepeši uzlēca virsū un sāka žņaugt, kaut gan tobrīd mierīgi gulēju. Nesapratu, kas notiek, par ko. Viņš kliedza: “Ak tu, padauza, tu mani krāp!” Skatījās uz mani melnām, naida pilnām acīm. Par laimi, atgriezās pie sajēgas un palaida vaļā.
Māris: Fotoaparātā biju atradis meitas filmētu video, kur fonā sadzirdēju vīrieša balsi. Vienmēr caurskatīju visu, ko mazā mājās fotografējusi vai filmējusi. Pēcāk, skaidrā vēlreiz skatoties video, sapratu, ka runājis televizors.
