Foto – www.andriskozlovskis.lv

96 vēstules, 58 pretendentes – tāda ir žurnāla 36,6 °C vēstuļu konkursa sausā bilance. Emocionālā –
nesalīdzināmi bagātīgāka. Jo tik daudzi atraduši labus vārdus publiskam paldies. Tas silda gan teicējus, gan saņēmējus, gan mūs, vēstuļu lasītājus.

Lasītākie

Kokteilis

Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

Veselam

Liekie kilogrami neatkāpjas ne pa kam? 4 pazīmes, ka jūsu vielmaiņa nedarbojas pareizi

Lasīt citas ziņas

Nu varam atzīt, ka mazliet bažījāmies – savu rūpestu šolaik netrūkst vien retajam un arī vēstuļu rakstīšanas paradums iet mazumā…. Taču lieki, jo tik daudz patiesas, nesamākslotas sirsnības sen nebija nācies izbaudīt.

Paldies jums visiem, kas rakstījāt vēstules! Daža no tām bija kā rūpīgi izstrādāts raksts, kamēr pati lakoniskākā – viena teikuma garumā. Bet arī tajā iekļauta visa esence, kuras dēļ meklēta pildspalva: mums viņa ir vislabākā!

Kokteilis

FOTO. “Pamazām viss iet uz augšu…” Lelde Ceriņa dalās laimē – viņa uzsākusi jaunas attiecības

FOTO. Atklāts labestīgākais namiņš galvaspilsētā – Laimas Labdarības namiņš. Dodies un piepildi bērnu sapņus!

“Šobrīd ir visgrūtākā situācija gandrīz 3 kara gados” – brigādes komandieris uzskaita, ar kādām grūtībām saskaras ukraiņi

Nebija nemaz tik viegli izvēlēties piecas vispārliecinošākās vēstules un līdz ar to – piecas feldšerītes, kuras jau aprīļa nogalē pēc Eiroparlamenta deputātes Ineses Vaideres ielūguma dosies Briseli lūkoties.

Ceļā pošas Elga Druseika, Laima Garklāva, Natālija Ivanova, Ināra Malceniece un Ludmila Raciborska!

Viņa taču ir vistuvāk


Ludmilu Raciborsku (no kreisās) uz 36,6 °C rīkoto vēstuļu konkursu atveda bibliotekāre Valentīna Žeikare. “Tiklīdz izlasīju aicinājumu, tūlīt ķēros rakstīt: nevarētu sev piedot, ja nepastāstītu par mūsu Ļudu!”

“Mūsu pagastā notika aptauja par populārākās sievietes titulu, un to ieguva feldšere Ludmila un vetārste Anatolija. Šīs divas profesijas laukos ir vissvarīgākās, jo abos gadījumos ir runa par dzīvību un dzīves kvalitāti.

Ludmila saviem pacientiem ir pieejama jebkurā laikā, kaut gan alga par darbu feldšerpunktā – valsts tam atvēlējusi tikai 0,25 slodzes – ir niecīga.

Viņas pacientu vidū ir arī dzīves pabērni, kam nodzerts pēdējais lats, bet slimība liek griezties pēc palīdzības. Tad Ludmila aizdod naudu zālēm vai atvēl kādu tableti no saviem krājumiem. Viņas dzīvesbiedrs bieži vien smejas: nu, tu jau tāda māte Terēze.

Meitene no Baltkrievijas ir kļuvusi par Latgales patrioti, iemācījusies latviešu un latgaliešu valodu un nekad nav sūdzējusies par smagu dzīvi,” raksta Valentīna Žeikare.

Latvijā Ludmila nonākusi, kad atbrauca mācīties medicīnas skolā Daugavpilī. Pabeidza to, apprecējās ar vietējo puisi un nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus strādā Ludzas novada Pureņu pagasta Auziņu feldšerpunktā. Pēdējā laikā Ludmilai ir darbiņš vēl sociālās aprūpes pansionātā Ludzā.

“Kad strādāju arī ātrajā palīdzībā, divreiz nācās pieņemt dzemdības mājās. Vajadzējis palīdzēt smagās avārijās cietušiem, sadzīviskos kautiņos savainotiem cilvēkiem.”

“Bieži vien tieši brīvdienās un svētkos gadās visādas ligas un nelaimes. Nevaru pasacīt: savu ceturtdaļu slodzes esmu nostrādājusi, netraucējiet. Kas viņam palīdzēs? Feldšere taču ir vistuvāk.”

Ludmila kopā ar dzīvesbiedru uzcēluši māju, izaudzinājuši un izskolojuši divus bērnus – dēls strādā par izmeklētāju Rēzeknē, bet meita ir ātrās palīdzības feldšerīte Rīgā. Ja pietrūkst padoma, kā pareizāk rīkoties, zvanot mammai. Viņa zina!

Dialogā ar Hipokratu

Elgas Druseikas (no labās) aprūpē ir aptuveni tūkstotis Bauskas novada Brunavas pagasta iedzīvotāju. Viņa pieņem pacientus doktorātā, dodas mājas vizītēs. “Savā darbā ieliek tik daudz sirds siltuma, ka bieži vien tas cilvēkiem palīdz vairāk nekā zāles,” raksta Olga Zelmene.

“Elga ir ne vien prasmīga savā arodā, bet arī dziļi cilvēciska, atsaucīga un izpalīdzīga. Hipokrata zvērests ir svarīgs jebkuram mediķim, bet Hipokrats viņai nav licis gandrīz visu nakti sēdēt pie slima bērna un aiziet prom vien tad, kad ir drošība: mazajam viss labi. Hipokrats nav licis viņai pabarot manu suni un izkurināt krāsni, kad hipertonijas krīzes dēļ sazāļota nevarēju celties no gultas.

Nezinu, vai cits svētdienā atstātu nedarītus savus mājas darbus un dotos uz pagasta viņu galu pie cilvēka, kuram piesūkusies ērce vai acī iekritis gruzis. Tie liekas sīkumi, bet tieši no tādiem taču sastāv lielās lietas un labie darbi, kas dara labāku pasauli,” par savu feldšerīti raksta Olga Zelmene.

“Man allaž svarīgi situāciju ieraudzīt savām acīm un tikai tad lemt par turpmāko,” atzīst Elga. “Aizvien vairāk slimību rodas no stresa un bezcerības. Redzot, kā apkārt viss pamazām nīkst – bērni prom, naudiņas dārgām zālēm nepietiek, pilsēta tālu, daudziem nolaižas rokas.

Taču, lai kā pacientiem gribētos pasūroties, vienmēr atgādinu, cik daudz veselības labā varam darīt paši. Pareizāk ēdot, izlīdzinātāk domājot.

Cilvēki ieklausās.”

Izlaid gaisu no vaigiem!


Ināra Malceniece (no labās) kopā ar Zinaidu Supi no Kocēnu novada uz Rīgu tika atvizinātas pagasta automašīnā. Pašas saka: kā īstas kundzes.

“Vaidavā tagad iztiekam bez ārstiem, tāpēc visa atbildība par cilvēku veselību – feldšera ziņā. Taču doktorātu neviens riņķī negāž. Mēnesī nav vairāk par 150 apmeklējumiem, bet tas nozīmē tikai ceturtdaļslodzi. Bet strādāju arī speciālajā internātskolā, tāpat pašvaldība mūs nav vēlējusi bada nāvei. Piemaksā, lai varu saņemt vismaz 150 latus mēnesī. Patiesībā jau nav tik svarīgi, cik nopelna. Galvenais – lai pietiek,” tā par feldšera vietu sabiedrībā pēc 37 nostrādātiem gadiem spriež Ināra Malceniece. Pie viņas pēc veselības miesai un garam dodas jau piektā vaidaviešu paaudze.

“Kad iet pavisam traki, vienmēr palīdz Ināriņas teiciens: nu, nu, izlaid gaisu no vaigiem!” vēstulē par viņu raksta Zinaida Supe. “Pat potes dūriens, ja to veic mūsu feldšerīte, nesāp. Viņa prot pateikt vārdus, kas dara katru kaiti vieglāku. Pamēra asinsspiedienu, paklausās sirdi vai vienkārši uzliek roku uz pleca un saka: būs jau labi, un tieši tā notiek. Mēs visi domājam, ka viņai ir īpašas, vieglas rokas. Bet varbūt īpaša, mīloša sirds?”

Inārai aizvien lielāka interese par psiholoģiju.

“Vajag cilvēku pavilkt uz to, lai pats vēlētos atklāt, kas iekšā grauž un moka, tad būs skaidrs, ko pasākt ar asinsspiedienu vai kā tikt vaļā no citas kaites. Man pietiek laika uzklausīt katru, bet esmu iemācījusies sevī šo informāciju neuzņemt, norobežoties.”

“Feldšera ziņā ir uzlikt roku uz pleca un pateikt būs jau labi vai tik traki nemaz nav – tā, lai cilvēkam tiešām kļūtu labāk.

Man gan ir kāds niķis – izklausot sirdi vai plaušas, braukāt ar plaukstu līdzi. Tā esmu atradusi daudzus veidojumus krūtīs. Vienmēr izdevies pārliecināt sievietes nekavējoties doties uz operāciju, bet pēc tam pieteikties uz krūšu rekonstrukciju.

Ja kāds saka, ka nav naudas, iedodu zāles. Viss pagasts pazīst manu rozā maku, no kura spiedīgā situācijā var dabūt tabletīti pret nervu vainām un zobu sāpēm, pret muguras kriku un augstu temperatūru.”

Gaisma Laimītes logā

Vietējie viņu nesauc par feldšerīti. Saka vienkārši un mīļi – mūsu Laimīte. Smiltenes novada Blomes pagasta feldšere Laima Garklāva (no kreisās) jau trīs gadu desmitus rūpējas par vietējo veselību.

No blomēniešu atsūtītajām piecām vēstulēm tieši Ilonas Zandmanes rakstītā ļāva viņu feldšerītei tikt konkursa uzvarētājas godā. Ilona jūtas apmulsusi, jo ikdienā vairāk darbojas ar skaitļiem – ir grāmatvede. Taču uzzinot, ka izsludināts feldšeru konkurss, sasparojusies uzreiz. “Nevarēju par viņu neuzrakstīt – Laima ir to vērta!”

Kad Laima sāka strādāt Blomē, viņai bija tikai 22 gadi. Darba telpas bijušas nemīlīgas, bet blomēnieši – piesardzīgi. Tagad ikviens atradīs siltu vārdu, ko pateikt par savu feldšerīti. Kā vēstulē konkursam raksta Ilona Zandmane:

“Laimas vārdu nosauks ikviens Blomē, ja būs jāatbild uz jautājumu – kurš ir pagasta dvēsele? Pēc viņas iniciatīvas pagasta pašvaldības telpās, kur atrodas feldšerpunkts, izveidota sociālās palīdzības istaba. Tajā var izmazgāt veļu, nomazgāties dušā, iedzert tēju.”

“Līdz ar sociālās istabas atvēršanu uzziedēja arī pati ēka – pie ieejas feldšerīte novietoja krāšņus puķu podus, rosināja pārveidot apstādījumus, un tagad šī pašvaldības ēka ir kā cerību taurenis daudziem.

…Laimas darbalaiks, kā rakstīts uz plāksnītes, sākas pusastoņos, bet jau pirms septiņiem logos deg gaisma, it kā aicinot: nāciet, es jums noteikti palīdzēšu.”

Pagastā ir 1000 iedzīvotāju, gandrīz visiem ir nācies kaut reizi lūgt feldšeres konsultāciju un palīdzību. Novada ģimenes ārsti – visi 14 – ir Smiltenē, bet Laima – tepat līdzās.

“Feldšeri ir tie dinozauri, kas laukos vēl palikuši,” smejas Laima. “Gudras ir tās pašvaldības, kas saprot, ka feldšerpunkts ir ļoti nepieciešams.” Viņa ir Smiltenes novada domes deputāte. Divu dēlu un divu meitu māte, sagaidījusi jau divus mazbērnus. Kad brīvs brīdis, Laimai patīk adīt un audzēt puķes.

Zvaigznēs rakstīts darbs


“Kad skolā pateicu, ka mūsu feldšerīte uzvarējusi, visi trešklasnieki leca gaisā un kliedza urrā! Jo arī bērni piedalījās vēstules tapšanā,” saka vēstules autore Ruta Jankovska. Viņas cildināmā – Jaunjelgavas novada Daudzeses pagasta feldšere Natālija Ivanova (no kreisās).

No Rutas rakstītā: “Mēs Daudzesē un Daudzevā feldšerītes darbu uztveram kā pašsaprotamu – viņa mūs pie savām rūpēm ir pieradinājusi. Ar gaišu smaidu viņa tā viltīgi piedabū izmērīt asinsspiedienu un nodot analīzes arī to cilvēku, kurš ambulancē tikai garāmejot degunu pabāzis. Pat nemanīsi, kā būsi jau holesterīna skaitli uzzinājis un rekomendācijas saņēmis!

Gadās dzirdēt, ka cilvēks brīnās: “Man zvanīja feldšerīte, ka laiks revakcinācijai. Nez, kur viņa dabūjusi manu telefona numuru?””

Ruta Jankovska ir Daudzeses pamatskolas bibliotekāre. Lai tapinātu vēstuli konkursam, aptaujājusi vietējos ļaudis, kolēģes un pat skolēnus.

Skolotāja Lana Ķirse atminas, ka reiz no Rīgas atbrauca viņas māsa ar mazuli, kuram gadījās saslimt. Māsa ļoti uztraukusies, taču Lana mierinājusi – mūsu Natālija noteikti palīdzēs. Rīdzinieki brīnījušies, ka tā patiesi noticis.

Trešās klases skolniece Megija stāsta: “Natālija ir mīļa, kad baidījos no potes, viņa noskaitīja dzejolīti un padziedāja, es smējos un vairs nebaidījos. Viņai atvilktnē allaž ir saldumi, ja kāds sāk raudāt.”

Skolēni augstu vērtējot, ka Natālija pazīst pilnīgi visus audzēkņus, turklāt nekad nesajauc viņu vārdus. Viņai pašai ir divi bērni – Deniss studē Vidzemes augstskolā, Viktorijai pēdējais gads Skrīveru vidusskolā.

Feldšerīte bieži dara to, kas nav viņas tiešajos pienākumos – sazvana pilsētas ārstus, sarunā konsultācijas, iedod pacientam pat autobusa un vilciena sarakstu. Vai naudiņu, lai bērns tiktu pie speciālista, ja mammai nav līdzekļu ceļam.

Natālija strādā tandēmā ar ģimenes ārsti Intu Ziediņu. Aprūpē vairāk nekā tūkstots pacientu. Kā raksta Ruta: “Viņas būtība ir feldšeres darbs, kas, izskatās, ir zvaigznēs rakstīts.”

Dienu pirms šī žurnāla numura nodošanas tipogrāfijai saņēmām vēstulīti.

Sveicināti!

Mīļš paldies par sirsnīgo pasākumu, kurā tika godinātas lauku feldšerītes un paldies teikts vēstuļu rakstītājām! Mums likās, ka ar katru no jums esam jau tikušās, esam pazīstamas, jo atmosfēra bija ļoti sirsnīga un brīnišķīga.

Lai putni jūsu acis paceļ debesīs, lai pumpuru dullums dod jums sparu turpmākajās gaitās un pūpolu sudrabaini pelēkais maigums atgādina, ka pēc tumsas (ziemas) vienmēr nāk gaisma!

Visu labu vēlot – Laima un Ilona Blomē