“Paldies, ka mani noķērāt tieši jūs!” Par inspektora ikdienu un ne tikai. Intervija ar medību inspektoru Madaru Zariņu 1
Valsts meža dienesta vecāko medību inspektoru Madaru Zariņu satieku Valmierā. Silts skatiens un stigrs rokas spiediens, un ziemeļvidzemnieku izloksne, kas liek atcerēties bērnību, jo arī manas dzimtas saknes meklējamas tieši šeit, kur Vidzemes pakalnus nomaina Igaunijas pauguri. Madars Zariņš ir tas cilvēks, kurš rūpējas, lai mednieki ievērotu medību noteikumu prasības un medījamo dzīvnieku līdz ar to pietiktu arī nākamajām paaudzēm. Zariņa kungs arī pats ir mednieks. Esam pazīstami, tāpēc iztieku bez oficiālās uzrunas Jūs.
Kuras ir trīs svarīgākās lietas tavā dzīvē?
Ģimene, mežs un īsti draugi! Un, sakot mežs, es te domāju ne tikai mežu kā tādu, bet arī medības, manu darbu. Var teikt, ka tik tieku uz mežu!
Ko tavā dzīvē nozīmē medības?
Savulaik biju kaislīgs četrkājaino mednieks, tagad esmu jaunā līmenī – medīju divkājainos. Taču, ja runājam par medībām to klasiskajā izpratnē, vairs nav tā, ka par varītēm velk uz mežu tieši medībās. Retu reizi patīk pasēdēt medību tornītī, un bieži vien esmu laimīgs, ja neko nenomedīju. Tur jau ir kā: tas mirklis, kad nospiež ieroča mēlīti, protams, ir burvības pilns, taču pēc tam, jā, tas ir smags darbs. Ilgus gadus biju mežsargs, un tad bija iespēja darbu apvienot ar medībām. Mūžīgi gāju kājām pa izcirtumiem un pie viena arī medīt.
Tagad varu medībās aizbraukt kompānijas dēļ. Taču neesmu vairs no tiem, kas skrien uz mežu, piemēram, lai nomedītu kādu zvēru un pagatavotu desas, lai gan jebkurš mednieks zemapziņā vēlas atnest mājās medījumu savai ģimenei. Stāsts par ragiem un nagiem arī, protams, ir skaists.
Un kā pašam ar trofejām pie sienām?
Lielos punktos vērtējamu trofeju man nav. Mani interesē neparastās trofejas. Piemēram, manā kolekcijā ir stirnāža ragi ar astoņiem žuburiem… Uz ko tādu gan es pavilkšos. Kroplīšu kolekcija man ir paliela. Ja ieraudzīšu ko ļoti skaistu, piemēram, alni 5+5, es viņam pakaļ neskriešu. Nekur viņš nepaliks! Pēc gada, diviem viņš būs 6+6. Ja nomedīs kāds cits, lai viņam tiek! Esmu redzējis zālē buku, pareizāk sakot, tā galvu ar zelta ragiem. Nešāvu. Izstāstīju pārējiem, un viņi, loģiski, nomedīja. Bet man nav žēl!
Kurā klubā tu medī?
Pie Rūjienas, mednieku klubā Brandelis.
Kā izdodas apvienot darbu un medības?
Medniekam nepieciešamās iemaņas un zināšanas lieliski noder medību inspektora amatā. Nu, piemēram, tu ieraugi divkājaino medījumu, kurš jāpieķer nelikumībās, bet starp mums ir divi trīs četrkājainie. Vecim jāpielavās tā, lai pa vidu esošie dzīvnieki mani nepamanītu. Jo, ja aizies viņi, arī malumednieks dosies projām un manas pūles pierādījumu trūkuma dēļ būs veltas. Ideāli, ja izdodas apiet un uzlikt pārkāpējam roku no mugurpuses uz pleca… Man tā izdevies vairākas reizes, lai gan reiz gadījās ķibele. Bija informācija par kādu malumednieku, kurš nāk pa meža celiņu un šaudās. Apsēdos tā celiņa malā, trīs alkšņi priekšā. Sāka krēslot. Klausos, tiešām kāds nāk! Knapi var saskatīt. Nostājas man priekšā. Ieslēdzu bateriju un saku: “Labvakar!” Tanī brīdī atskan klusināts izbīļa kliedziens un pa gaisu aizlido divi dzērveņu spaiņi… Atlika tikpat ātri izslēgt lukturi un pazust tumsā…
Kā reaģē mednieki, tevi sastopot mežā?
Ļoti dažādi. Ir tādi, kuri nenervozē nemaz, ir tādi, kuriem pat lūpas uztraukuma dēļ kļūst sausas. Visvairāk šokē tas, ka, dzinējmedību laikā iebraucot jebkura rajona robežās, vīri, mani pamanījuši, ziņo citiem, un ir daļa kolektīvu, kuros pat pārtrauc medības, visi steigšus dodas mājup un tajā dienā vispār vairs nemedī! Vai tiešām šie mednieki nav pārliecināti par to, ka visu dara pareizi? Ja dokumenti ir kārtībā, nav alkohola reibuma, man pretenziju parasti nav. Zinu, neviens man nevar pārmest, ka pārbaudes dēļ esmu pārtraucis mastu.
Lai gan nē, tikai vienu vienīgu reizi bija tāds gadījums. Es piebraucu un mierīgi, klusām pagaidu, lai dzinēji izdzen mastu, medniekus noņem no numuriem, un tad ātri veicu nepieciešamās formalitātes. Varbūt medībās ir mednieks, kurš atbraucis to vienīgo reizi gadā, kad viņš ticis uz mežu…
Arī individuālajās medībās netraucēju. Jā, reizēm gadās, ka uzbrauc virsū un izbojā medības. Taču, ja redzu, ka auto stāv, tātad mednieks medī, un viņš nav lieki jātraucē. Varu mierīgi pagaidīt pie viņa braucamā vai doties tālāk. Neskrienu un nemeklēju mednieku, ja vien nav informācijas, ka tiešām notiek nelikumības.
Kas tevi pašu pamudināja pievērsties medībām?
Ar medībām mani aizrāva tēvocis Broņislavs Dobeles pusē, Bikstos. Toreiz biju pabeidzis septīto klasi un aizbraucis pie viņa uz pāris nedēļām ciemos. Viņš bija mednieks, vecs vīrs. Man patīk gatavot ēdienu, lai gan daru to reti. Tā nu kopā ar viņu Zebrus ezerā tīklus likām, viņš bija izņēmis atļauju. Arī uz medībām braucām, un kādā brīdī tas klikšķis notika, aizgāju mācīties uz Ogres Meža tehnikumu, lai gan rados man neviena mežinieka nav. Biju kā baltais zvirbulis, jo tur lielākoties mācījās mežsargu bērni no mežinieku dinastijām. Tā nu kopš 1990. gada 1. aprīļa biju mežsargs. Sešpadsmit gadus sabiju šajā amatā Rūjienas mežniecībā. Tad Rencēnu mežniecībā biju mežzinis. Kad to likvidēja, Daliņa mežniecībā biju mežziņa vietnieks, īsu brīdi gan. Biju iespiests kantorī pie datora, taču man tur trūka vietas, man vajag meža plašumu. Izveidoja medību inspektoru amatu. Man to piedāvāja, un es nekavējoties piekritu.
Kāds bija pirmais medījums?
Tas bija stirnāzis, ar kuru, var teikt, bija cirks par brīvu. Stirnas bija pasākušas uz bietēm nākt, bet bietes tolaik bija zelta vērtē. Pamanījām āzi, jo pindzele binoklī taču redzama. Uzkāpu tornītī, pēc brīža iznāk kaza. Es nešauju. Nokāpju un eju projām. Veči binoklī skatās – nē, āzis! Pindzele ir. Un tā kādus trīs vakarus. Beigās, ceturtajā vakarā, spiežu nost! Piegāju klāt un apmulsu, nekatra dzimte. Ir mazi radziņi, pindzele un… sievišķie atribūti. Maigi teikts, ka biju izbrīnīts!Kurš gadījums no tavas inspektora prakses atmiņā palicis visspilgtāk? Mani reiz paaicināja uz Lubāna ezeru pastrādāt kopā ar citiem inspektoriem – tur vīri nelikumīgi tīklus liekot zem ledus. Palikām ārpusē automašīnā, citi bija tuvāk notikuma vietai.
Pēc pusstundas tie, kuri ezerā, zvana, liek! Divus ieliek, pietiek. Fakts fiksēts. Paņem ciet. Kopā bija deviņi tīkli. Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) inspektori ņem priekšā par tīkliem, raksta protokolu. Taču nekādi nespējām saprast, no kurienes maluzvejnieks parādījās, kājām no krūmiem taču neizlīda! Ejam paskatīties un atrodam automašīnu turpat netālu, bet tajā – plinte. Tad vēl Lauris Arājs bija Valsts policijas Nelikumīgu medību un zvejas apkarošanas grupas vadītājs. DAP inspektori darbu beiguši, Lauris vaicā, kāpēc tā plinte līdzi. Ar plinti var uz medībām, mājām, policiju, ieroču darbnīcu vai šautuvi, bet atbraukts tīklus likt… Tā nu vīrs paskaidro, ko un kā.
Kamēr Lauris raksta protokolu par ieroču aprites pārkāpumu, es ar vienu ausi klausos, ko vīrs stāsta par medībām, precīzi min vietas, kur lapsas medījis, ka viņam tā māja piederot. Es lēnām atveru datoru un skatos, ka medību līguma tur nav un arī māja viņam nepieder… Lauris savu darbu pabeidzis, nolēmu, jāiemēģina arī man roka! Tā nu vīrs sniedz paskaidrojumu arī man, ber kā no grāmatas, taču es galarezultātā viņam uzrakstu protokolu par nelikumīgām medībām. Vajadzēja redzēt tā cilvēka sejas izteiksmi, kad viņš izkāpa no automašīnas un skaļā balsī vaicāja, vai tiešām nav vairāk nevienas iestādes, kas viņu varētu sodīt! Trīs protokoli vienā vakarā!
Nelikumīgās medības viņam beidzās ar ieroča konfiskāciju. Kad mēs, iesaistītie, satiekamies, vienmēr atceramies šo gadījumu.
Vai ir pārkāpēji, kuri pieķerti vairākas reizes?
Protams. Ir tādi, kam ar vienu mācību ir par maz. Kāds vīrs pavasarī bija iedēstījis kartupeļus. Ar mazdēlu aizbrauca pēc desiņām, lai atzīmētu šo jauko notikumu. Atgriežoties pagalmā pamanīja svešu suni. Kā vēlāk pats stāstīja, ieskrējis mājās, paķēris plinti, suns jau patālu, bet viņš tomēr izšāvis suņa virzienā. Tajā brīdī atskanējis skaļš bļāviens un krūmos muguru atliekusi viņa vedekla… Viena bumbiņa viņai trāpījusi tieši mīkstumos. Ar vedeklu viss kārtībā, bet administratīvā lieta vīram gan. Šāviens uz neskaidri redzamu mērķi.
Pēc pusgada turpat, tajā apvidū reidā meža ielokā vakariņojam. Pēkšņi blakus šāviens! Pabeidzam ēst. Atbrauc auto, tad vēl viens. Kad brauca ārā, ņēmām ciet. Pirmais tukšs, otrajā ruksis bez marķiera, skaista jauna sieviete pie stūres un vīrs, kurš vedeklu reiz apskādēja ar plinti. Man grūti novaldīt smaidu. Vaicāju viņam, vai šī, bet viņš, saprotot, kas noticis, klusē. Beidzot teic, ka nē, pie stūres esot mazmeita. Beidzās šis gadījums viņam ļoti bēdīgi, samalām viņu pamatīgi. Taču mācību viņš tik un tā nebija guvis. Nebija pusgads pagājis, kā es viņu vēlreiz noķēru malumedībās, šoreiz tornītī sēžam. Viņš gan mēģināja uz vienu pusi aizmest ieslēgtu lukturi, uz otru karabīni.
Karabīne, starp citu, dēla. Izbrīna, ka ņēmējam krimināllieta, bet devējs izsprūk sveikā. Tā nedrīkstētu būt. Turklāt, šāds gadījums manā praksē nav vienīgais. Triju gadu laikā trīs gadījumi, kas nenoliedzami ir likumpārkāpums. Nedrīkst nodot ieroci, ja ņēmējam papīri nav kārtībā! Dēls nodod tēvam, sieva – vīram. Kolēģis – kolēģim dzinējmedībās. Visi visu zina, bet dara. Viņi taču ir godavīri, bet inspektors sliktais, kurš neko nesaprot. Un tā atkal ir sistēma: mēs jau neko sliktu nedarām…
Un kas notiek, ja saprot savu pārkāpumu?
Atnāk un pasaka paldies, kad viss ir beidzies. Kādā ceļa malā bija pasākts bērt kāpostu lapas, uz kurām nāca buki. Un viens viņus šāva. Divas nedēļas vaktējām, kamēr noķērām. Malumednieks, kreisais ierocis – pārtaisīta mazkalibrene ar optiku un klusinātāju, baigais aparāts – viss kā pēc grāmatas. Prasu par kāpostiem. Viņš nesaka. Ne man, ne izmeklētājai. Vietējiem lūdzu, lai pavēro. Izrādās, kāda tante, kura ar busu uz lielveikalu ved kāpostus, lapas izmet uz lauka. Viņai patīkot skatīties, kā stirnas ēd. Ar malumednieku viņai nekādas saistības. Kad viss pasākums beidzās, vīrs atnāca pie manis, paspieda roku un pateica: “Paldies, Madar, ka tas biji tu, ka viss notika, kā tas likumā paredzēts.” Un šis nav vienīgais gadījums.
Kas aktuāls medību pārkāpumu jomā ir šobrīd?
Tiesa būs! Es nezinu, cik ļoti šajā lietā iesaistīts ir viss mednieku kolektīvs, taču iesaistīts noteikti ir.
Stāsts par to, ka ar vienu medību atļauju šauj divus, trīs un četrus zvērus. Tas gan nav jaunums, taču līdz šim nebija tā pa īstam uzpeldējis. Taču šajā gadījumā medījums tika pārdots uzpircējiem Igaunijā.
Piemēram, ar vienu un to pašu numuru pārdod 1. septembrī, 20. septembrī un 3. oktobrī. Uzpircējs pirkuma brīdī nevar pārbaudīt, vai nomedīšanas atļauja jau reiz nav izmantota. Taču Igaunijā arī ir inspektori un viņi, analizējot situāciju pašu mājās, konstatēja problēmu pie mums.
Tāpat tika konstatēti gadījumi, kad norādītajā atļaujas numurā ir četri cipari, lai gan jābūt sešiem. Pārdošanas brīdī savilcēja klāt vairs nav, ir trešais pielikums. Tā ir milzīga slimība, informācija par to iet no mutes mutē, un katrs grib kaut ko nopelnīt. Šobrīd lieta nodota tiesā, ir konkrētas aizdomās turamās personas. Taču viņas pagaidām klusē.
Kas būtu jāmaina, lai šāda situācija nevarētu notikt?
Jāmaina sistēma un jāatbrīvojas no trešā pielikuma, kas ir nenumurēta veidlapa, ko ikviens vēlamajā daudzumā var izdrukāt ar printeri. Pašlaik tiek mēģināts izstrādāt elektronisku nomedīšanas fiksācijas kārtību, kad apliek savilcēju, nofotografē to un nosūta uz konkrētu datubāzi vai fiksē lietotnē. Pārmaiņu pretinieku argumenti, ka ne visiem ir moderni tālruņi un ne visur tīkla pārklājums, neiztur kritiku.
Kādam no medniekiem konkrētajās medībās tāds tālrunis noteikti ir, un, ja dod komandu attēlu augšupielādēt, tā izpildās, kad tālrunis sameklē zonu. Un, ja pienāk inspektors, attēlam ir tā uzņemšanas laiks, un, ja ieslēgta vietas noteikšana, arī attēla uzņemšanas vietas GPS koordinātas. Un par to ir stāsts.
Šādus papīrus – aizdomīgus trešos pielikumus – esmu redzējis daudz. Vienu uzraksta pārdošanai, tādu pašu ar citu datumu raksta, lai atnestu uz mežniecību. Šādu gadījumu ir simtiem. Situācija, kāda šobrīd ir ar savilcējiem, ir līdzīgi tai, kad bija viena papīra dežūrlicence, ko deva no rokas rokā, un, pasarg Dievs, tu to norakstīsi! Tā ir slimība, jo šobrīd bieži vien mednieku rīcībā ir vairāk nomedīšanas atļauju, nekā viņi spēj izmantot, īpaši attiecībā uz briežiem. Tāpat ir gadījumi, kad izmanto pagājušā gada savilcējus, kas mums datubāzē reģistrēti kā nenomedīti.
Elektronisku sistēmu apiet būs teju neiespējami, būs nomedīšanas atļaujas, vietas, nomedītā dzīvnieka un laika fiksācija vienlaikus. Bet pašlaik ir mednieks ar trešo pielikumu un smaidu līdz ausīm.
Kur marķieris? Mežā kaut kur izmetu, jo sākām vēdināt. Ir bijis, ka braucam atpakaļ, meklējam, taču nekad neesam atraduši. Var tikai minēt, kāpēc. Ir arī pozitīvie piemēri, kad mednieki jau pašlaik apliek medījumam marķieri un nofotografē to kopā dzīvnieku. Tā var pasargāt sevi no nepatikšanām, ja vilkšanas laikā marķieris notrūkst.
Tāpat bildi var tūlīt aizsūtīt koordinatoram, jo par nomedīto dzīvnieku atbildīgā persona jāinformē diennakts laikā.
Un kā ar staigāšanu pa medību platībām, kur nav līguma?
Arī tā ir problēma. Domāju, jau sen vajadzēja noteikt klubu platības pa ārējām robežām. Beigtos daudzi strīdi un ķildas, medību objektu drumstalošana.
Ziemeļvidzeme, paldies Dievam, šajā ziņā ir mierīga. Ja kādam saimniekam nepatīk, ka pie viņa medī, viņš par to informē mežniecību, savukārt tā medniekus. Viss. Ir daži īpašumi, kur nemedī, kurus visi zina. Ir gadījumi, kad veči noslēguši tikai pusi no līgumiem, bet medī visās platībās. Interesanti, ka pēc viena manis sastādīta protokola pēc mēneša jau noslēgti 80 procenti no līgumiem, pēc diviem mēnešiem – 90 procenti.
Bet kas kavēja to paveikt pirms tam, bez protokola? Iedvesmas trūkums? Un kā justies viesmedniekam, kuru noliek uz numura vietā, kur līguma nav? Vietējais, iespējams, zina, kur nedrīkst stāvēt, bet klusē. Savukārt man spēles noteikumi vienādi visiem… Vēl ir interesanti pavērot, kā rīkojas tie, kuri sit kulaku uz galda un vicina dakšas mednieku virzienā: “Jūs pie manis nemedīsiet, es mīlu dzīvniekus!” Īpaši siltos vasaras vakaros pirms Jāņiem. Kurš lavās ar plinti gar laukmalu, mīlēdams dzīvniekus?
Ko domā par termotēmēkļu lietošanu malumedībās?
Tā ir kārtējā sērga, un medību uzraudzības vēsturē Latvijā, var teikt, ir atvērta jauna lappuse. Oktobrī Madonas pusē kopā ar Valsts policijas Nelikumīgu medību un zvejas apkarošanas vienības inspektoru Juri Veispalu noķērām pirmo mednieku ar šādu aprīkojumu. Pēc mēneša Kurzemē tika pieķerts vēl viens. Ir jāsaprot, ja nedrīkst, tad nedrīkst! Es vispār neatbalstu nakts medības. Nedrīkst novest zvēru līdz situācijai, ka viņš tikai nakts melnumā atļaujas iznākt no biezokņa!
Ikdienā bieži tiecies ar medniekiem. Kā tu vērtē vidējo mednieku?
Es domāju, viņš noteikti nav žuļiks. Nepatikšanās viņš mēdz nokļūt tāpēc, ka nav lasījis likumus un noteikumus vai traktējis tos pēc sava prāta. Visgrūtāk ir ar vecajiem vīriem. Bet lielākajā daļā nemaz nav tik traki. Un arī to protokolu nav tik daudz.
Kāds varbūt domā – kā braucam, tā kādam protokols. Tā nav. Kāda neizpildīta sīka nianse varbūt ir katram divdesmitajam medniekam individuālajās medībās, katram četrsimtajam dzinējmedībās. Un arī tad varbūt. Vidējais mednieks ir likumpaklausīgs cilvēks, kurš necenšas iekulties nepatikšanās.
Ko tu novēlētu medniekiem jaunajā gadā?
Ne pūkas, ne spalvas, protams! Un vēl – dzīvot tā, lai, mums satiekoties, varētu paspiest viens otram roku bez uztraukuma!
Vairāk lasiet žurnālā Medības
