Paldies asarām un deguna gļotām! Kā Flemings pirms 140 gadiem radīja antibiotikas 5
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 140 gadiem fermera ģimenē Airšīras grāfistē Skotijā piedzima viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta mikrobiologiem, Nobela prēmijas laureāts un pirmās medicīnas praksē plaši lietotās antibiotikas penicilīna atklājējs Aleksandrs Flemings.
Izmācījies par ārstu, Flemings Pirmā pasaules kara laikā strādāja kara hospitālī Rietumu frontē Francijā. Tur viņš ikdienā sastapās ar situācijām, kad pat viegli ievainoti karavīri jo bieži nomira asinssaindēšanās, gangrēnas dēļ.
Tolaik plaši praktizētā brūču ārējā apstrāde ar antiseptiķiem nelīdzēja un pat pasliktināja pacienta stāvokli.
Vajadzēja kaut ko, kas spētu nomākt kaitīgos mikroorganismus inficētā cilvēka organismā. Arī pēc kara, strādājot Sv. Marijas hospitālī Londonā, Flemings turpināja eksperimentēt, meklējot antibaktericīdus līdzekļus.
1921. gada beigās, apskatot trauciņus ar baktēriju kultūru audzēšanai paredzētajām agara barotnēm, mikrobiologs ievēroja, ka vienā no tiem iekļuvis gaiss, tā vairs nav sterila.
Flemings, kuram tobrīd bija iesnas, pievienoja trauciņa saturam gļotas no deguna. Liels bija viņa pārsteigums, kad dažas dienas vēlāk izrādījās, ka baktēriju kultūra ap gļotām ir iznīkusi. Līdzīgu efektu deva asaras.
Flemings saprata, ka vielas ar antibakteriālu iedarbību – šajā gadījumā lizocīms – dabiski atrodams visos dzīvajos organismos. Vajadzēja tikai atrast efektīvāko.
Tāds 1928. gadā izrādījās pelējuma sēnīšu izdalītais penicilīns. Tiesa, vēl bija vajadzīgi daudzi gadi, lai citi zinātnieki izstrādātu metodi tā izdalīšanai kristāliskā veidā. Šo problēmu atrisināja 40. gadu sākumā.
