“Liepājas teātrī ir kolosāla aktieru trupa – spējīga, jaudīga.” Saruna ar aktieri Mārtiņu Kalitu 12
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par tradīciju kļuvušais Liepājas teātra Ziemassvētku koncerts šogad būs citāds nekā “parastie” svētku koncerti, bet ne mazāk jaudīgs – tā sola koncerta režisors, Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita.
Teātra un kino skatuves mākslinieks ar jauniegūtu režisora diplomu kabatā koncertuzvedumā “Ziemas variācijas” aicinās ielūkoties dažādos laiku lokos, kad svinēti svētki, un pamanīt vērtīgo tajos.
Pabeidzis Liepājas teātra Klaipēdas aktieru kursu, Mārtiņš Kalita ir Liepājas teātra aktieris kopš 2012. gada. Talantīgi spēj iejusties visdažādākās amplitūdas lomās kino un teātrī. 2018./2019. gadā saņēmis “Spēlmaņu nakts” nomināciju “Gada aktieris otrā plāna lomā” par veco Sīmani izrādē “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”, šobrīd, piemēram, pārliecinoši spēlē kundzīti Megu aktuālajā Liepājas teātra izrādē “Līnenas skaistumkaraliene”.
Nospēlējis arī galveno, dumpinieka Pelēkā lomu Gata Šmita filmā “1906” (2019. gada “Lielā Kristapa” nominācija “Gada aktieris”) un galveno, Poručika, lomu Nikitas Mihalkova filmā “Saules dūriens”. Kovidlaikā filmējis seriālu bērniem par Puteklīti Patakaļko un izstudējis režiju, kurā šobrīd arvien veiksmīgāk izmēģina spēkus.
Mārtiņ, kāda ir jūsu pirmssvētku sajūta?
M. Kalita: Brīnišķīga. Beidzot Liepājā ir pamatīgs sniegs! No vienas puses, tas kaut ko apgrūtina, bet, no otras, ņemot vērā, ka man ir trīs bērni, tas ļoti iepriecina – var pabaudīt ziemas priekus. Šajās dienās, cītīgi gatavojot koncertu, gan neesmu dižs kamaniņu vilcējs, bet pēc tam atkal varēs.
Liepāja šogad ir patiešām skaisti izpušķota, mums ir brīnišķīgs tramvajs – pati pilsēta jau dod svētku sajūtu.
Atzīstos, šobrīd ir maziņš skrējiens pirms koncerta, tomēr Ziemassvētki, to atmosfēra man ir bijuši tuvi jau kopš bērnības.
Kas ir tas, ko gribētu svinēt šajā laikā, ņemot vērā to, kas notiek tepat netālu pasaulē un ar mums?
Teikt pasaulei vai Latvijai, kas būtu tas, ko tagad svinēt, īsti negribas – tas izklausītos vai nu pēc pavēles, vai pēc kāda vieda vīra piedāvājuma. Man ir sajūta, ka šis ir laiks, kad pati daba nomierinās, dzīvnieki salien pa migām, cilvēki apskata vai izlaiž cauri sev visu iepriekšējo gadu.
Daba savā ziņā uzklāj tādu milzīgu segu pasaulei, lai tā ievelk elpu pēc trakā gada – tiesa, ne šis gads, ne trakums nav beidzies. Arī mūsu koncertā apskatām to, kas ir bijis – tā varam izsijāt vērtīgāko. Meditatīvs laiks.
Jūs esat Liepājas teātra Ziemassvētku koncerta režisors – nākamais likumsakarīgais solis pēc režisora diploma iegūšanas Kultūras akadēmijā?
Šī patiesībā ir jau otrā reize, kad veidoju Ziemassvētku koncertu. Pirmais bija pirms režijas studijām, toreiz ar nosaukumu “Sajūtu stāsts”. Bet viss sākās ar teātra dienas koncertu veidošanu, kad mani uzrunāja Egons (Dombrovskis).
Skaidrs ir tas, ka man patīk lielā skatuve, aktieru ansamblis un svētku koncerta muzikālā puse.
Mūzika man ir ļoti emocionāls izteiksmes līdzeklis, kas stimulē iztēli – tāpēc svētku koncerta formāts ir tas, kas mani patiešām interesē.
Arvien vairāk turpmāk skatīsities režijas, ne aktierspēles virzienā?
Arī aktieris ir mākslinieks, darba radītājs, kuram ir savas iemaņas, prasmes. Es turpinu būt radošajā procesā un nav tā, ka es nodalītu – tagad būšu viens vai otrs. Viss atkarīgs no tā, kāds sakāmais ir sakrājies. Vai to izteikt kā aktierim vai kā režisoram, tur jau iesaistīti augstāki spēki, kas piedāvā iespējas. Gan vienā, gan otrā veidā var radīt mākslinieciski vērtīgu darbu.
Un tomēr, diriģēt izrādes orķestri kā režisoram ir citādi nekā pašam spēlēt tajā!
Protams! Aktieris atbild par savu darbu – lomu – un nevar ietekmēt visas izrādes konstruktu, bet režisora kontrolē ir vairāk atbildības punktu. Režisors ir tas, kurš redz gala produktu “no malas” – te līdzās emocionālam ir arī konstruktīvais.
Pastāv iespēja, ka aktieris īsto toni un punktus uz “i” atrod pat piecas minūtes pirms izrādes, tad režisoram ļoti laicīgi jābūt visam sakārtotam. Režisors ir cilvēks, kura kalendārā izrāde ir jau ilgi, pat gadu; viņš tiešām taisa ragaviņas jau vasarā un velk tās jau tad, kad sniegs vēl nav uzsnidzis.
Un tad pienāk brīdis, kad to, ko esi kā lietus mākonis krājis ilgu laiku, jāmēģina cilvēciskā valodā izstāstīt pārējiem.
Iznāk, ka lomu maiņa notiek ne tikai uz skatuves, bet arī teātra kolektīvā. Vienubrīd esat aktieru kolēģis, citreiz – jau vadāt procesu. Vai pāreja notiek viegli?
Ir viens rīks, kas ļoti palīdz, – tā ir cilvēcība. Protams, ir jāizpelnās cieņa – režisors nevar ierasties kā balta lapa un gaidīt, ka cilvēki ies viņam līdzi. Skaidrība un pārliecinātība iedrošina aktieri sekot režisora domai.
Tomēr galvenais ir tas, ka Liepājas teātrī ir kolosāla aktieru trupa – fleksibla, spējīga, jaudīga.
Tā ir jau puse no uzvaras. Kolēģi ir profesionāli, un nav grūti pārslēgties režisora lomā.
Jūsu režijas maģistra darbs ir “Noslēpumainās variācijas” (Goda teātris, pēc Ērika Emanuela Šmita lugas). Variāciju tēmu esat iekļāvis arī Ziemassvētku koncertā.
Vārds “variācijas” bija visprecīzākais – atļāvos nočiept šo formulējumu, jo ir ļoti svarīgi, kādā vārdā saucam šo notikumu tā, lai cilvēki saprastu, par ko runājam. Mēs jau varam teikt “svecīte eglītē”, kas varbūt iedod Ziemassvētku noskaņu, bet pilnīgi neko nestāsta par to, ko darām mēs.
Šim koncertuzvedumam nosaukums jau sagatavo skatītāju, un tas šoreiz ir ļoti nepieciešams, lai skatītājs saprastu, ka šis būs kaut kas neierasts – citāds. Nebūs standarta klasikas ar sarkankrūtīti uz apsniguša zara.
Variācijas nozīmē ceļu cauri dažādiem laikiem, satikšanos ar dažādiem cilvēkiem. Gribējās apskatīt to, kāds šis svētku laiks ir bijis kādreiz un kādi šajā laikā esam bijuši mēs.
Kā režisors Liepājas teātrī iestudēsit arī jaunajā gadā?
Jā, pavasarī gaidāma izrāde “Medus garša”, bet pagaidām galva pilna ar šo koncertu. Bet kaut kur abrā jau medus garša rūgst. Paralēli kā aktierim man būs arī jauns darbs ar Džilindžeru – brīnišķīga komēdija, labs, sirsnīgs un cilvēcisks stāsts.
Vai šobrīd filmējaties arī kino? Savulaik visai spilgti kā jaunais aktieris ienācāt kino jomā, spēlējot galveno lomu Ņikitas Mihalkova filmā “Saules dūriens” (2014).
Šobrīd ir pabeigti divi darbi. Viens ir Signes Birkovas filma “Lotus” (stāsts par vācbaltu grāfieni Alisi fon Trotu, kura kļūst par latviešu mēmā kino avangarda filmu veidotāju. – A. K.). Tā kā filma filmēta uz lentes, tai vēl priekšā laikietilpīgs montāžas process.
Filma norisinās kino pasaulē, un tur notiek diezgan liela dauzīšanās ar kino realitāti un paņēmieniem. Mans varonis ir Emīls Keizerlings – manipulators, ne visai tīrs tips, kurš virza galveno varoni viņam vēlamā virzienā. Ļoti interesants tēls, kas vizuāli atgādina klasiskus Holivudas varoņus – reizē komisks un biedējošs. Daudz paņēmu no Signes arī kā režisores.
Viņas darbā ir liela brīvība un atraušanās no mākslas darba radīšanas klišejām, robežu jaukšana kino radīšanā – galu galā ieraudzīju, ka nav vienu pareizu noteikumu, kā veidot izrādes, filmas, koncertus, lai arī mēs nereti darām tā, kā ir drošāk.
Arī es gribētu vairāk rotaļīgo, aizraujošo. Gribētu palauzīt teātra rāmīšus.
Šobrīd paralēli turpinu strādāt ar režisoriem Leldi un Vladu Kovaļoviem – iepriekš filmējos viņu seriālā “Bezvēsts pazudušās”, bet janvārī iznāks mūsu jaunākais kopdarbs “Nelūgtie viesi”. Te esmu operatīvais darbinieks, vīrs, par kuru nevar saprast, vai viņš ir labais vai sliktais.
Un ir vēl viens kino projekts…
Jā! Decembrī platformā “Amazon Prime” iznāk seriāla “Jack Ryan” trešā sezona. Man iekrita loma vēsturisku atmiņu uzplaiksnījuma epizodē – esmu padomju kapteinis, nepavisam ne pozitīvais tēls. Filmēšana notika Budapeštā, kādreizējā atomelektrostacijā.
Savulaik loma Ņikitas Mihalkova filmā “Saules dūriens” (2014), ko tolaik Krievija virzīja “Oskaram”, jums pavēra ceļu Krievijas kino, kas nu ir slēgts. Vai tagad Eiropā kinoaktiera ceļš jāsāk no jauna?
Nejūtu, ka kāds Eiropā mani pēc “Saules dūriena” īpaši zinātu, tomēr latviešu aktierim nokļūt Eiropas kino šobrīd ir diezgan liela iespēja.
Eiropas kino pašlaik interese ir par aktieriem Otrā pasaules kara stāstos, turklāt Krievijas kontingents tam vairs netiek izmantots.
Kā jūs pats tagad vērtējat to posmu, kad strādājāt ar Putina atbalstītāju Mihalkovu?
Man tas bija pamats, kā apguvu kino profesiju – skola, kas ilga vismaz gadu. Man tas bija galvenokārt darbs ar operatoriem, komandu. Saprotams, tolaik ar režisoru biju ikdienā tuvāk nekā citi, tāpēc tagad, lasot par viņu, man jautājumu gūzma un neizpratne ir lielāka nekā citiem.
Jāatzīst, ka sarunās ar režisoru – skaļu, lielu vārdu – toreiz man, jaunam puisim, nenāca prātā cilāt citus jautājumus, izņemot tos, kas attiecas uz aktierspēli.
Pļāpāt par ko citu tobrīd šķita neprofesionāli, mēģināju tikai darīt savu darbu, jo zināju, ka mani var nomainīt jebkurā brīdī – tā bija noticis ar daudziem. Tagad saprotu, ka jau tad viņš bija saiknē ar Putinu, taču es, jauns puisis no Latvijas, toreiz to nejutu.
Kas šobrīd ir sirdij tuvāks no visa – teātra, kino, režijas, aktierspēles? Kā trīs bērnu tēvs varbūt domājat par izrādi bērniem?
Tāpat kā bērni ir visi mīļi, tā tuvs arī viss, ko daru – katrs sava iemesla dēļ. Režija ir vairāk vientuļnieka stāsts, kur krāsas ir biezākas, bet aktiera profesijā ir vairāk čupošanās, kas arī ir ļoti barojoši.
Un, protams, kaut kas bērniem ir plānā. Ir jāizmanto šis brīdis, kad bērni ir mazi, un man ir paraugs, kur smelt, tāpat arī pieejama sava, uzticama publika (smejas).
Jābrīnās, kā mazās trijotnes audzināšanu savienojat ar radošiem uzdevumiem.
To var izdarīt tikai tāpēc, ka man blakus ir brīnišķīgs cilvēks, mana sieva Anna Kalita. Viņa bieži ir tas spraislītis, ko izmantoju, lai apturētu laika zobratu griešanos un spētu izdarīt lietas, kas man ir jādara – bez tā ir skaidrs, ka samals. Milzīgākais paldies manai sievai.
Ko jūs vēlētu mums visiem šajā laikā?
Lai ceļi, kur braucam, neaizputinās! Pārējo cilvēki paši sastrādās. Lai mierīgi.
