“Saņemto dīkstāves pabalstu, manuprāt, ļoti negodīgi VID izkrāpa atpakaļ.” Igo skarbi par valsts rīcību 38
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šobrīd daudzi kultūras jomas ļaudis darbojas izdzīvošanas režīmā un atbalsts viņiem ir izšķirošs, taču radošie cilvēki nepadodas arī tad, ja tas nav saņemts. “Kultūrzīmju” uzrunātas, radošas personības šajā un citos numuros stāstīs par dzīvošanu, izdzīvošanu un radīšanu, ieilgstot pandēmijai.
“Nospļaujos par ziepēm un eju tālāk”
IGO, mūziķis, dzejnieks: “Šobrīd ir liela neticība un cieņas zudums pret Valsts ieņēmumu dienestu, kas tik nejūtīgi izturas pret mākslinieku.
Pavasarī manis saņemto dīkstāves pabalstu, manuprāt, ļoti negodīgi VID izkrāpa atpakaļ, neiedziļinoties lietas būtībā, kaut arī rūpīgi skaidrojām situāciju, mēģinot novērst jebkuras aizdomas par krāpšanu.
Ja arī šobrīd tiek izsludināts kāds jauns atbalsts, es tam vienkārši nekvalificējos. Novembra apgrozījums manā uzņēmumā (SIA “Igo mūzikas menedžments”. – A. K.) neļāva pretendēt uz atbalstu.
Diemžēl pēc savas avārijas esmu invalīds, kurš saņem pabalstu, un mūsu valstī attiecīgajās iestādēs tas tiek uzskatīts par pietiekami lielu ienākumu, lai es nedabūtu neko citu. Es būtu gaidījis atvainošanos un iespēju saņemt kādu atbalstu, tomēr tas nenotiek.
Pēc notikušā gribas nevis vēlreiz mēģināt darīt, gribas nospļauties un pateikt – kā esmu dzīvojis, tā dzīvošu.
Pagājušajā gadā, neraugoties uz visām nesaprašanām, tika ierakstītas septiņas kompozīcijas, no kurām daudzas ir izskanējušas ārkārtīgi veiksmīgi. Jaunāko – kopā ar Jāni Strazdu radīto “Solis, atspēriens” – ierakstījām ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Raugoties uz priekšu, vairāki notikumi Latvijā tiek plānoti saistībā ar Igo mūzikas un mākslas centra “Ceplis” (Mežotnes pagastā) attīstību. Rakstīsim projektus, pieteiksimies atbalstam – ir padomā veidot jaunas darbnīcas “Ceplī”. Lai gan atbildīgo personu vēstījumi par nākotni ir neskaidri, aktīvi plānojam laiku no maija līdzi septembrim.
Paredzams, ka tas būs intensīvs, darbīgs – iecerēti labdarības koncerti “Ceplī”, lai mēs varētu piesaistīt līdzekļus un virzītos uz priekšu. Šobrīd pats apgūstu jaunu pieredzi, veidoju radošas tikšanās “Zoom”, lielākoties tur piedalās Lielbritānijā dzīvojošie latvieši – tās ir radošas darbošanās, kur cilvēki rod ierosmi un pozitīvu sajūtu, gan sarunājoties, gan radot savus darbus.
Pateicoties sabiedrotajiem un lieliskiem “Cepļa” kaimiņiem, nospļaujos par ziepēm un eju tālāk ar optimismu, paļaujoties uz saviem spēkiem.
Šobrīd vēlu mūsu valsts vadītājiem vispirms nolaisties no debesīm un saprast, ka Latvijas pilsoņu lojalitāte, atbildība un vēlme sadarboties ar valsti krītas un aug neapmierinātība, un tas jau ir atkarīgs no katra inteliģences līmeņa, kā viņš savu neapmierinātību izpauž.”
“Māksla dzimst no tā, ka dzīvoju”
IEVA AKURATERE, dziedātāja: “Protams, māksliniekiem šobrīd ir vistrakāk, jo mēs dzīvojam no tā, ka satiekam savu klausītāju klātienē. Pati dzīvoju uz iztikas minimuma robežas, no dienas uz dienu, bet man ir brīnišķīgi draugi, kas palīdz, aizdod, piemēram, mīļš draugs pavārs, kura restorāni tika aizvērti, apdāvināja mani un tuvākos draugus, māksliniekus, ar ēdienu.
Man mūžā ir gājis visvisādi, augšā un lejā, tomēr mākslinieku nevar satriekt vienkāršs aizliegums iziet uz skatuves. Galvenais, lai nenāk virsū depresija no kopīgajām bailēm un paša bailēm.
Labi, ka mana māksla rodas bez lieliem tehniskiem ieguldījumiem, tā dzimst vienkārši no tā, ka dzīvoju. Šajā laikā tiek rakstīts Haralda Sīmaņa lielās jubilejas albums kopā ar Ilzi Grunti, Zani Šmiti, Arti Orubu, un esam tajā iesaistīti ar lielāko māksliniecisko iedvesmu.
Paldies Dievam, šajā laikā bija dažādas kultūras atbalsta iespējas, saņēmu atbalstu VKKF Radošo personu nodarbinātības programmā. Bija iecerēts ārkārtīgi ražīgs gads, tomēr tas viss nenotika.
Kopējais vēstījums no valdības gan ir mazliet nesaprotams – rodas iespaids, ka saistībā ar finansējumu galvenais ir notvert katru, kurš slinko vai kārtīgi nestrādā un tāpēc varētu izmantot kaut kādas privilēģijas, kas viņam nepienākas.
Skaidrs, ka tādi viltnieki vienmēr būs, taču tā mazumiņa dēļ nevajadzētu likt ciest godīgi strādājošiem…
Mūsu laikos iesaku nevis doties ielās un kaut ko sludināt, kā mēs to darījām padomju laikā, kad protestu pret melu industriju bija maz un kad katrs patiesības grauds bija milzīgs notikums, bet, ja gribi kaut ko mainīt, apvienoties organizācijās, kuras spēj ietekmēt valdības lēmumus, grozīt kaut ko un aizstāvēt savas tiesības.
Man ir prieks, ka šis laiks mums, mūziķiem, ir licis nodibināt Pašnodarbināto mūziķu biedrību – tas nozīmē, ka mums ir atbalsta komanda, kas jau pusgadu dodas pie valdības un skaidro viņiem, kas īsti ir pašnodarbināts mūziķis, mākslinieks – līdz šim valdībai bija visai attālināta nojauta par to, kas mēs esam.”
“Atgriešanās brīdis nebūs viegls”
INDRA ROGA, režisore, Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa pedagoģe: “Manā gadījumā darbs ar studentiem, topošajiem aktieriem, Kultūras akadēmijā nav apstājies – notiek sesija, lai arī viss ir pārcelts attālināti. Februārī jāsāk aktīvi mēģināt, bet, vai tas notiks, atkarīgs no situācijas.
Šobrīd lielākās grūtības piedzīvo man zināmie pašnodarbinātie mākslinieki. Lai arī ir atbalsta programmas, taču tās nenosedz visu, kas ir vajadzīgs.
Emocionāli šobrīd visu laiku šaujam tukšumā. Pirmajā pusgadā ar aktieru kursu paspējām uztaisīt trīs diplomdarba izrādes, kuras tā īsti neviens, izņemot mūs pašus un dažus cilvēkus no akadēmijas, neredzēja. Tā ir emocionāli grūta situācija. Viens diplomdarbs, “Mans nabaga Marats”, vispār palika zem sitiena un apstājās pavisam. Tomēr jaunajiem aktieriem kā ēst ir nepieciešams tas, lai režisori un teātri viņus redz, jo no tā atkarīgas viņu nākotnes darba iespējas.
Protams, spēlējām, strādājām mazās grupiņās, tomēr spēlēt nosacītu pirmizrādi bez skatītājiem – tā ir tāda katakombu sajūta. Arī virtuālā saziņa ir nogurdinoša, jo dzīvu kontaktu nevar aizstāt.
No mūsu valdības vairāk gaidu skaidru vakcinācijas atrisinājumu, lai mēs pēc iespējas drīzāk tiktu atpakaļ dzīvē, nevis plikus iedvesmas vārdus. Neziņa ir psiholoģiski grūta – sākt jau ceturto piekto darbu, nezinot, vai to varēs rādīt, ir problēma.
Spēku dod atbildība pret jauniešiem, kuriem šāds sitiens ir pirmoreiz mūžā. Man ir vieglāk, jo esmu piedzīvojusi gan Padomju Savienības sabrukumu, gan barikādes, gan trīskāršu naudas maiņu. Skaidrs, ka šobrīd pasaule mainās, taču kā – vēl nezinām. Pirmajā vilnī šķita, ka mūs labvēlīgi piebremzēs, taču tas bija mīts – darba izrādījās vairāk nekā iepriekš.
Lai arī darbakārtība šobrīd ir it kā brīvāka, šis nav atvaļinājums, jo visam pāri karājas aizliegumi un neziņa. Domāju, ka no krīzes mēs visi iziesim stipri noguruši. Un tad visi gribēs reizē parādīt un pārdot visu, ko sakrājuši. Atgriešanās brīdis nebūs viegls, bet, galvenais, lai tas notiek.”
