Pakts, kas neapvieno nācijas 1
Pēc astoņpadsmit mēnešus ilgas apspriešanas ANO dalībvalstis, izņemot ASV, vasarā apstiprināja Globālā migrācijas pakta tekstu, ko paredzēts pieņemt nākamās nedēļas sākumā Marrākešā. Taču vienošanās mērogs pa šo laiku ir sarucis un nebūs visaptverošs, jo vairākas valstis nolēma, ka dokumentu tomēr neakceptēs, tāpēc savus pārstāvjus uz Marrākešu nesūtīs.
Atkāpjas pat ārlietu ministrs
Minētais atbirums visai jūtami skāra Eiropas Savienību, kur ANO paktu par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju vispirms noraidīja Ungārija, kurai vēlāk sekoja citas valstis, ieskaitot Eiropas Savienības Padomē prezidējošo Austriju, arī Bulgārija un Slovākija.
Asas domstarpības reizēm iezīmējās pat atsevišķu valdību iekšienē.
Šīs pretrunas visai simboliski iemiesoja Slovākijas ārlietu un Eiropas lietu ministrs Miroslavs Lajčaks, kurš pagājušā mēneša beigās, kad valsts parlaments nobalsoja par nepievienošanos migrācijas paktam, paziņoja par atkāpšanos no amata.
Pakta izstrādes laikā viņš bija ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājs un toreiz pēc panāktās vienošanās izteicās, ka migrācijas problēmas jārisina steidzami un tās nav pārliekamas uz kādu vēlāku periodu vai uz nākamo paaudžu pleciem. Un tā vai citādi, bet valstīm jāsadarbojas, jo migrācija ir pārrobežu process, kas jāregulē kopīgiem spēkiem.
Šaubas arī vecajā Eiropā
Taču šaubas iezagās arī vecajā Eiropā, un šajā sakarā vērts pieminēt diezgan negaidītās un joprojām nerimstošās debates Beļģijā, kur valdošās koalīcijas partija “Jaunā flāmu alianse” jeb N-VA pēkšņi iecirtās, jo laikam atskārta, ka atbalsts paktam var nebūt pa prātam lielai elektorāta daļai, bet jau nākamgad maijā gaidāmas parlamenta un Eiropas Parlamenta vēlēšanas.
Partijas vēlā atmošanās tiek saistīta ar Austrijā, Itālijā un citur pieņemtajiem noraidošajiem lēmumiem,
jo iepriekš N-VA politiķi (ieskaitot partiju federālajā valdībā pārstāvošo Patvēruma un migrācijas lietu valsts sekretāru) nekādus iebildumus neizteica. Līdz iniciēja “pret” kampaņu sociālajos tīklos, kas bija pilnīgā pretrunā ar premjera Šarla Mišela oficiāli pausto nostāju.
Debates izraisījās arī valdībā un federālajā parlamentā un tika atgādināts, ka tieši Beļģija ANO pakta izstrādāšanas procesā bija viena no valstīm, kas panāca, lai dokumentā nebūtu iekļautas nelegālajai imigrācijai pārlieku pretimnākošas idejas vai ierosmes.
Zīmīgi, ka Beļģijai līdzīgas, ja tā var sacīt, pēdējā brīža diskusijas uzplaiksnīja daudzviet, tostarp Baltijas valstīs.
Nelegālā imigrācija ir cilvēktiesības?
Teksta interpretāciju iespaido atšķirīgā attieksme pret migrāciju, kas kļūst arvien izplatītāka. Piemēram, Starptautiskā migrācijas organizācija (OIM) savos skaidrojumos to iztēlo gandrīz vienīgi kā pozitīvu un apsveicamu parādību, kas ir izdevīga gan t. s. izcelsmes valstīm, gan uzņēmējvalstīm.
Tāds pozitīvisms bieži nesakrīt ar uzņēmējvalstīs pastāvošo lielas sabiedrības daļas viedokli un sūro pieredzi. Tāpēc ne velti pakta pretinieki mēdz izmantot OIM pārlieku rožainās tēzes, lai pārliecinātu publiku, ka
visa šā pasākuma mērķis ir, Marinas Lepēnas vārdiem, vēl masveidīgākas imigrācijas organizēšana.
Izskan pārmetumi, ka ANO pakts pielīdzina nelegālo imigrāciju cilvēktiesībām (kaut gan tās attiecas uz ikvienu jebkādā statusā), tiek arī apgalvots, ka pievienošanās paktam padara valsti neaizsargātāku pret politisku spiedienu vai var vājināt valsts pozīcijas zināmu tiesvedību gadījumos.
Tamlīdzīgi argumenti Eiropā rod piekrišanu, jo atbildīgās amatpersonas nav savlaicīgi pievērsušās šīs tēmas pienācīgai izklāstīšanai un tāpat spiestas reaģēt pēdējā brīdī, atgādinot, ka pakts nav juridiski saistošs un tajā ir uzsvērtas valsts prerogatīvas un suverēnās tiesības migrācijas politikas īstenošanā.
Visvairāk ekonomisko migrantu
Daudziem sakārtotas migrācijas jēdziens pārsteidzīgi asociējas ar Eiropas Savienībā karstus strīdus izraisījušajām bēgļu sadales kvotām, lai gan ANO paktā migrācija uzlūkota plašā nozīmē, bet attiecībā uz bēgļiem tiek gatavots īpašs dokuments. Saskaņā ar ANO datiem 2017. gadā par bēgļiem bija atzīstami apmēram 68 miljoni cilvēku galvenokārt no Sīrijas, Afganistānas, Dienvidsudānas, Mjanmas un Somālijas, un 85 procentus bēgļu nākas uzņemt attīstības reģioniem pārsvarā Āzijā.
Bēgļus visvairāk uzņēmušo valstu desmitniekā no Eiropas ir tikai Vācija.
Kopumā ES valstīs pērn reģistrēti 728 470 pieteikumi par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu (2016. gadā gandrīz divreiz vairāk) un apmēram pusmiljons prasītāju to ieguva.
Tomēr pārsvarā emigrē ekonomisku un citu apsvērumu dēļ. Pēc ANO pagājušā gada aplēsēm, par migrantiem uzskatāmi 258 miljoni personu. Šie droši vien diezgan aptuvenie dati aptver gan ārvalstīs apmetušos biznesmeņus, gan tos, kuri, riskēdami ar dzīvību, sagrabējušos peldlīdzekļos šķērso Vidusjūru, bet saprotams, ka ANO pakta izstrādes nepieciešamību noteica tieši masu migrācijas radītie arvien pieaugošie riski.
To mazināšanai ir ieteikts, piemēram, izskaust “strukturālos apstākļus, kas mudina cilvēkus pamest savas izcelsmes valstis”, “nodrošināt, ka visiem migrantiem ir viņu identitāti apliecinoši dokumenti”, vairot “transnacionālo reaģētspēju uz migrantu kontrabandu”, apkarot “cilvēktirdzniecību starptautiskās migrācijas kontekstā”, “pārvaldīt robežas visaptverošā, drošā un koordinētā veidā” un “stiprināt konsulāro aizsardzību, palīdzību un sadarbību visos migrācijas procesa posmos”.
Jāatceras, ka bēgļu krīzes saasinājuma brīdī 2015. gadā Eiropas Savienībā nelegāli atradās 2,2 miljoni ieceļotāju, ko, iespējams, varēja kaut daļēji novērst, ja iepriekš nosauktie ieteikumi tolaik būtu iedzīvināti.
ES tolaik pieprasīja “globālu pieeju” problēmas risināšanā, bet nu izrādās, ka pati nespēj panākt vienotu pieeju un attieksmi pret ANO paktu jeb būtībā – politisku deklarāciju, kas varētu kalpot par pamatu informācijas apmaiņai, stāvokļa periodiskam izvērtējumam un vajadzības gadījumā arī izvērstākai sadarbībai, balstoties uz spēkā esošajiem līgumiem un tiesību aktiem.
Rīkoties – vēlams, saskaņoti – tomēr nāksies, jo to liks darīt nevis dažādos veidos un atkarībā no politiskās konjunktūras interpretējami formulējumi, bet realitāte.
Viedokļi
Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis: “Polija, iespējams, izstāsies no ANO migrācijas kontroles un vadības pakta. Mēs uzskatām, ka suverēnajiem principiem ir absolūta prioritāte.”
Vācijas kanclere Angela Merkele: “Globālais migrācijas līgums varētu sekmēt nelegālās migrācijas ierobežošanu, un tāpēc Vācija turpinās to atbalstīt. Līgumā uzsvērta valstu suverenitāte un noteikts pamats legālajai migrācijai. No manas perspektīvas tas viss ir izskaidrots migrācijas paktā. Tas nav saistošs, un tāpēc Vācija tajā paliks.”
Čehijas premjerministrs Andrejs Babišs: “Man nepatīk šis līgums. Tas nav skaidri interpretēts un var tikt ļaunprātīgi izmantots. Savienotās Valstis ir izstājušās, Ungārija arī, tagad Austrija, un arī Polija debatē par to.”
