Uldis Šmits: Pakts izlikts apskatei. Kādam velnam? 1
Nesen tika publicēts Krievijas Ārlietu ministrijas arhīvā tagad glabātais Molotova–Ribentropa pakta oriģināls. To varētu uzskatīt par savdabīgu žestu pirms šogad daudzās valstīs paredzētajiem piemiņas pasākumiem sakarā ar Otrā pasaules kara sākuma atceri un “Baltijas ceļa” jubileju. Publikācija neko jaunu neatklāj, jo dokumenta saturs ir pārāk labi zināms.
Tomēr, uzlūkojot apskatei izliktās mašīnraksta lappuses, nevilšus nāk prātā, ka to eksistenci Padomju Savienība noliedza līdz pat 1989. gada decembrim, kad PSRS Tautas deputātu kongress atzina 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līgumam ar Vāciju pievienotā slepenā papildu protokola esamību.
Taču eksemplārs, kuram vajadzēja atrasties Kremlī, arvien skaitījās kaut kur noklīdis. To “uzgāja” pēc PSRS sairuma.
Kopš tā laika, kā apgalvo pētnieki, PSRS totalitārā režīma politiku atspoguļojošo slepeno dokumentu apjoms Krievijā nav samazinājies, bet pieaudzis. Šī problēma attiecas arī uz Latviju. Jau toreiz, kad Krievija iesniedza pieteikumu, lai stātos Eiropas Padomē, viens no izvirzītajiem un apspriestajiem nosacījumiem bija no Baltijas valstīm izvesto tām pienākošos arhīvu atdošana vai pieejamība, un jautājums, kā zināms, tika iztirzāts arī vēlāk. Bez īpašiem rezultātiem. Kaut gan PSRS vēsture lielā mērā ir arī Baltijas valstu okupācijas posma vēsture.
Krievijas vara okupācijas faktu noliedz, bet noliegt 23. augusta darījumu vairs nav jēgas. Toties to var pa savam interpretēt.
Kremli apkalpojošo ekspertu prātojumi aptuveni atgādina vecos padomju tekstus, protams, ar to atšķirību, ka tolaik drīkstēja piesaukt vienīgi PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līgumu. Nevis slepeno papildu protokolu. Arī mūsdienās tas tiek apcerēts diezgan izvairīgi, bet uzsvars ir likts uz vēstures staļiniskās versijas vienkāršotajām tēzēm un galvenokārt uz to, ka neuzbrukšanas līgums ļāvis PSRS vēl divus gadus baudīt mieru un stiprināt valsts aizsardzības spējas.
Īstenībā šis miers bija visnotaļ orvelisks, jo Staļina uzsāktajā Ziemas karā pret Somiju sarkanarmija cieta prāvus zaudējumus – simtiem tūkstošu kritušo un ievainoto. Tomēr PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas militāri stratēģiskās partnerības jeb draudzības periods (nepiemirsīsim 1939. gada 28. septembra līgumu “par draudzību un robežām”) izvērtās samērā auglīgs.
Abi režīmi nepilnos divos gados Eiropā pakļāva agresijai duci valstu, un puse no tām, tajā skaitā Baltijas valstis, bija PSRS agresijas upuri. Polija tika saplosīta kopīgiem spēkiem, un par saskaņotu operāciju var uzskatīt arī gestapo un čekas izvērsto Polijas elites aprindu iznīcināšanas kampaņu. Viena no tās epizodēm iegājusi vēsturē ar vārdu “Katiņa”, un ne velti pēc kara atbildību par šo NKVD izdarīto masu slepkavību Maskava uzvēla nacistiem. Noslēpt patiesību bija grūti, taču to vajadzēja noliegt (līdz Gorbačova atklātumam), jo tik nepatīkama realitāte neiederējās padomju melu stāstā.
Stāsta pamatsižets nav ticis pārveidots, bet pielāgots politiskajai situācijai. 2009. gadā parādījās versija, turklāt Krievijas Aizsardzības ministrijas mājaslapā, ka Otrā pasaules kara izraisīšanā vainojama arī pati Polija, kura nav piekritusi vāciešu mērenajām prasībām. Putins togad bija uzaicināts uz atceres pasākumiem Varšavā, tāpēc pacentās “Gazeta Wyborcza” nogludināt asumus gan Katiņas, gan 1939. gada pakta sakarā, taču atkārtoja jau ierasto, ka tas bijis Padomju Savienībai piespiedu solis, jo rietumvalstu gadu iepriekš iniciētā Minhenes vienošanās esot iznīcinājusi visas cerības radīt “vienotu fronti pret fašismu”.
Pēc Putina atgriešanās prezidenta krēslā vēstījumi ieguva jau citādu pieskaņu. Kultūras ministrs Medinskis iztēloja paktu par Staļina diplomātijas izcilu sasniegumu un “kolosālu veiksmi”. Putins tādu nostāju nav kritizējis, drīzāk atbalstījis, piemēram, 2015. gadā rīkotajā preses konferencē līdzās Merkelei, kura vāri iebilda, atgādinādama par pakta prettiesisko raksturu.
Mums pazīstamais vēsturnieks Boriss Sokolovs “grani.ru” vērš uzmanību uz Krievijas ārpolitisko pētījumu un iniciatīvu institūta nesen izdoto rakstu krājumu “Antihitleriskā koalīcija 1939: izgāšanās formula” (tajā iekļautas arī pakta oriģināla skenētās lappuses), bet īpaši uz krājuma priekšvārdu, ko sacerējusi institūta direktore Veronika Krašeņiņņikova. Arī viņa ir Latvijā iepazīta, jo uzstājusies Maskavas nostādņu izplatīšanas platformas – t. s. mediju kluba “Formāts A3” – pasākumā.
Grāmatas ievadā Kremļa politoloģe liek noprast, ka Rietumi, kas savulaik pienācīgi nenovērtēja Staļina “gigantiskos pūliņus” kolektīvās drošības sistēmas izveidē, neesot ielāgojuši pagātnes mācību. Respektīvi, rietumnieki arī tagad vēsi izturas pret Krievijas centieniem gādāt par Eiropas drošību, un tas, tā teikt, pie laba gala nevedīs. Sokolovs saskata šajos prātojumos ko līdzīgu kārtējam šantāžas mēģinājumam, un pakta bildes tam kalpo par ilustrāciju. Iespējams, bet tāpat jūtama nostalģija pēc Jaltas kārtības, kura arī balstījās uz ietekmes sfēru sadali, neņemot vērā nāciju gribu. Bet tā, kā izrādījās, tomēr prot izlauzt sev ceļu.
