Baiba Rudevska: Pakti, kompakti un latviešu pašapziņa 0
Autore – Baiba Rudevska, Dr.iur., tiesību zinātņu doktore
Šo ceturtdien Saeimai būs jāskata rezolūcijas projekts par nepievienošanos ANO Globālajam kompaktam par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju. Šis dokuments nav starptautisks līgums un ir formāli juridiski nesaistošs, tomēr gan Latvijai, gan citām valstīm laika gaitā no tā var rasties konkrēti un nopietni pienākumi.
Kamēr sabiedrības uzmanība bija pievērsta valdības veidošanas “cirkam”, kompakta parakstīšana tika virzīta un bīdīta klusītiņām, aiz tautas mugurām. Kad šis jautājums pēkšņi nāca gaismā, tad uzvirmoja visai drudžaina aktivitāte.
Un nu dažādi “eksperti” mums izmisīgi stāsta, ka mums šis dokuments esot obligāti jāparaksta.
Tas, lūk, nemaz neesot saistošs, bet sakārtošot migrāciju!
Šī apgalvojuma neloģiskums laikam būs jāatstāj uz “ekspertu” sirdsapziņas: ja šis dokuments nav tiesiski saistošs, tad, pirmkārt, kā gan tas reāli var kaut ko sakārtot, un otrkārt, kādēļ šāda nesaistoša papīra parakstīšana ir tik ārkārtīgi nepieciešama?
Tomēr šeit būtu jāpievērš īpaša uzmanība kādam dīvainam fenomenam, kas pirms pāris gadiem jau ir ticis novērots bēdīgi slavenās Stambulas konvencijas sakarā. Kad daļa politiķu un inteliģences pārstāvju iebilst pret Latvijas pievienošanos kādam starptautiskam līgumam (vai līdzīgam dokumentam), kas var radīt mūsu valstij un tautai potenciālu kaitējumu, presē un sociālajos tīklos saceļas īsta vētra.
Atsevišķi politiķi un ierēdņi uzvedas tā, it kā attiecīgā līguma parakstīšana būtu dzīvības un nāves jautājums,
bet līdzpilsoņu atļaušanos nepiekrist viņi uztver gandrīz vai kā personīgu nāvīgu aizskārumu. Savukārt ideoloģisko grupējumu aktīvisti izvērš visai histērisku oponentu zākāšanas kampaņu. Turklāt agresīva pretreakcija tiek vērsta ne tikai pret ierosinājumu līgumu neakceptēt, bet arī pret vēlmi atlikt tā parakstīšanu, lai varētu demokrātiskā ceļā mierīgi apspriest tā plusus un mīnusus.
Šo reakciju perfekti ilustrē kāda kvēla ANO kompakta atbalstītāja komentārs tviterī, atbildot uz latviešu inteliģences pārstāvju kopīgo aicinājumu nesasteigt pievienošanos šim brīnišķīgajam dokumentam: “Inteliģence? Tumsoņu bariņš! Nokaunieties un lieniet atpakaļ savā alā!”
Trūkst vārdu, lai raksturotu šīs situācijas absurdumu.
Paraudzīsimies uz līgumiem, kurus mēs slēdzam savā privātajā dzīvē un bez kuriem mūsdienu apstākļos nav iespējams iztikt. Pārdodot māju, ņemot kredītu bankā, pērkot auto vai veļas mašīnu, mēs apzināmies, ka esam uzņēmušies noteiktas saistības, un šo saistību neizpildes gadījumā mums būs jārēķinās ar nopietnām sekām.
Tādēļ saprātīgs cilvēks pirms līguma parakstīšanas to rūpīgi izlasa, lai pārliecinātos, ka tajā nav ietvertas kādas “lamatas”.
Ir pilnīgi normāli, ja viena puse lūdz otro pusi atlikt līguma noslēgšanu, lai starplaikā varētu pakonsultēties ar juristu. Savukārt ja otrā puse nervozi rosās un skubina jūs parakstīt līgumu tūlīt pat, neatvēlot jums laiku tā izlasīšanai un apdomāšanai, jūs sapratīsiet, ka kaut kas te nav kārtībā un ka šī otrā puse visdrīzāk cenšas jūs apkrāpt.
Viss nupat teiktais pamatojas elementārajā veselajā saprātā. Taču dīvainā kārtā šie apsvērumi tiek aizmirsti un pilnībā atmesti, kad mūsu varneši visiem spēkiem cenšas uzkraut jaunas starptautiskas saistības – nē, ne jau personīgi sev, bet visai Latvijas valstij kopumā. Tā kā mūsdienu apstākļos starptautiska līguma noslēgšana bieži vien riskē nopietni ietekmēt vienkāršu cilvēku, ģimeņu un uzņēmumu dzīvi, tad lēmējiem it kā būtu jābūt simtkārt modriem un piesardzīgiem.
Tomēr realitāte ir pavisam pretēja. Atbildīgie politiķi un ierēdņi vēlas, lai svarīgi starptautiski dokumenti tiktu valsts vārdā akceptēti ar tādu nevērību un lētticību, kādu viņi paši, veļas mašīnu pērkot, nekad nepieļautu.
Kā lai izskaidro šādu iracionālu kolektīvās uzvedības modeli? Cēlonis būtībā ir viens: nedrošības sajūta.
Latvija nu jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu atkal ir brīva, taču iekšējo brīvības sajūtu diemžēl joprojām neesam atguvuši. Blakus lielajam un neparedzamajam austrumu kaimiņam mēs joprojām baidāmies zaudēt savu neatkarību un tādēļ cenšamies izvairīties no visa, kas varētu atgādināt starptautisku neitralitāti (atcerēsimies, ka daudzu vēsturnieku ieskatā Kārļa Ulmaņa piekoptā neitralitāte bija tā, kas noveda pie 1940. gada katastrofas).
No šejienes rodas šī tendence būt “katrai mucai par spundi”, visur piedalīties, visu parakstīt, visu atbalstīt – protams, kopā ar Eiropas Savienības politisko eliti. Ja mēs nebūsim paklausīgi un izpalīdzīgi teicamnieki un pirmrindnieki, klases biedri neuztvers mūs kā kaut ko vērtīgu un neaizsargās mūs pret kaimiņu klases kaušļiem.
Protams, ka Latvijai ir aktīvi jāpiedalās Eiropas un pasaules norisēs – tomēr tas ir jādara ar prātu un Latvijas tautas interesēs.
Latviešu politiskajai elitei būtu beidzot jāiztaisno muguras un jāsaprot, ka, esot NATO un Eiropas Savienībā, mēs jau esam sasnieguši pietiekamu drošības un labklājības līmeni, lai no vienkāršas cīņas par izdzīvošanu pārietu pie tālāk ejošu mērķu īstenošanas. Satversmes preambulā ir atrodamas ļoti skaidras vadlīnijas, kā jārīkojas.
Pirmkārt, Latvijas valsts ir dibināta, lai “nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību”. Otrkārt, “Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskajā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību”.
Un, ja Latvijas tautas intereses to prasa, mūsu valstij, kā līdzvērtīgai starptautiskās kopienas loceklei, ir jāprot un jāspēj pateikt “nē”.
