Uldis Šmits: Kremlī Molotova–Ribentropa paktu uzskata par “kolosālu Staļina veiksmi” 21
Ja raugās uz pasauli caur staļiniskas loģikas prizmu, tad, protams, tagadējam Krievijas kultūras ministram Vladimiram Medinskim ir pilnīga taisnība, un Molotova–Ribentropa pakts tiešām uzskatāms par “kolosālu Staļina diplomātijas veiksmi”. Neapšaubāmi, Putinam, kurš nesen preses konferencē Merkeles kompānijā labvēlīgi apcerēja kultūras ministra tēzi, šāds skatījums uz pasauli piemīt.
Taču aplams ir viņa sacītais, ka “Padomju Savienības drošības garantēšanas jēga šajā paktā bija”, jo tas nevienam nekādu drošību nenozīmēja. Pat ne Padomju Savienībai, kas arī gatavojās karam, tiesa, nevis agresijas atvairīšanai, bet karam citu valstu teritorijās. Alkas pēc jauna “darbaļaužu atbrīvošanas” kara izraisīšanās bija jaušamas jau PSRS vadoņu 20. gadu runās, dokumentos un propagandā, kas ir likumsakarīgi, ņemot vērā globālo mērķi izveidot, kā teikts PSRS dibināšanas kongresa deklarācijā, Vispasaules Padomju Sociālistisko Republiku, un ne jau miera ceļā tas bija panākams. Šī teorija noderēja arī praktiķim Staļinam, kurš vairāk pievērsās konkrētiem mērķiem Eiropā, tāpēc 1939. gada 23. augusta pakts viņam noteikti bija “kolosāla veiksme”.
[wrapintext][/wrapintext]
Šoreiz būtiskākais nav vēsture, bet tas, kā Krievijas vadītāji vēsturi interpretē. Preses konferencē Putins norādīja uz Minhenes vienošanos (1938) un uz faktu, ka arī Polija “veica darbības”, lai piesavinātos kādu daļu Čehijas teritorijas, tādēļ – tā bija noprotams pēc sacītā – pati vainīga, ka Molotova–Ribentropa pakta iespaidā tika sadalīta. Viņš nepieminēja ne Somiju, ne Baltijas valstis, kas nekādas “darbības” neveica, tomēr kļuva par PSRS agresijas jeb starptautiska nozieguma upuriem. Protams, Hitlera “nomierināšanas politika” ir apkaunojums Eiropas demokrātiskajām lielvalstīm, ko šodien neviens nenoliedz (tāpat kā Polijas 1938. gada oportūnismu). Taču Minhene nevar kalpot par attaisnojumu 1939. gada 23. augusta paktam, ko slēdza ne jau “nomierināšanas”, bet ietekmes sfēru jeb kara laupījuma dalīšanas nolūkos. Nerunājot par PSRS un nacistiskās Vācijas 1939. gada 28. septembra “draudzības” līgumu, kas bija spēkā līdz pat vērmahta iebrukumam Padomju Savienībā 1941. gada 22. jūnijā un, starp citu, noteica abu totalitāro režīmu represīvo orgānu sadarbību. Sagrābtajās teritorijās tika pastrādāti masu noziegumi, ieskaitot Katiņu, Liteni un masu deportācijas. Arī šajos noziegumos dažs labs mēdz saskatīt, Putina vārdiem, “drošības garantēšanas jēgu”, bet tā katrā ziņā nebija iznīcināto valstu un noslepkavoto cilvēku “drošība”. Komunistu un nacistu sadarbība ir atstājusi pārāk smagas sekas, lai mēs nepievērstu īpašu uzmanību Kremļa nostājai pret 23. augusta paktu, kas ir diezgan mainīga un atkarīga no politiskajiem uzstādījumiem. Savulaik arī Staļins iztēloja notiekošo atbilstoši saviem mērķiem, tāpēc Otrā pasaules kara sākumā paziņoja, ka “nevis Vācija uzbruka Francijai un Anglijai, bet Francija un Anglija uzbruka Vācijai”. Šodien ir līdzīgi – skatoties Kremļa TV kanālus, liekas, ka Ukraina iebrukusi Krievijā. Mērauklas pagātnes un tagadnes notikumu vērtēšanai tomēr pastāv, un svarīgākās no tām ir starptautisko tiesību normas. Staļina–Hitlera paktu nosodījis gan Eiropas Parlaments, piemēram, 2008. gada deklarācijā, ar kuru tika iedibināta staļinisma un nacisma upuru atceres diena, gan EDSO Parlamentārā asambleja, tomēr mums nozīmīgāks atskaites punkts ir “Baltijas ceļš”. Nostāja arvien kalpo kā orientieris. Un Putina prātojumi par 1939. gada noziedzīgo darījumu raksturo Kremļa šodienas attieksmi pret Baltijas valstīm. Bet var teikt arī pretēji – mūsu attieksmi pret Putina režīmu.
