Uldis Šmits: Kremļa diplomātijas mēraukla – represiju un noziegumu cildināšana 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kādreiz noklusētā Molotova–Ribentropa pakta tēma nu parādās arī Krievijas publiskajā telpā diezgan regulāri. Parasti pirms 23. augusta un 9. maija vai kādu īpašu apsvērumu sakarā.
Šis gads nav izņēmums, kaut gan koronavīruss ieviesis politiskajā kalendārā zināmas korekcijas.
Pagājušā mēneša nogalē Krievijas Valsts domē reģistrēts “Vienotās Krievijas” frakciju un partiju “Dzimtene” pārstāvošā Alekseja Žuravļova iesniegtais likumprojekts, kas paredz atzīt par spēkā neesošu PSRS Tautas deputātu kongresa 1989. gada 24. decembra rezolūciju “Par 1939. gada padomju–vācu neuzbrukšanas līguma politisko un tiesisko novērtējumu” (respektīvi, nosodījumu).
Likumprojektam pievienotajā skaidrojumā sacīts, ka minētā rezolūcija neatbilst vēsturiskajai patiesībai un tika pieņemta pieaugošas politiskās nestabilitātes un ārēju spēku spiediena apstākļos.
Savukārt pakts apcerēts visnotaļ labvēlīgā garā: slepenie protokoli bijusi ierasta prakse, un tajos nemaz neesot runa par “citu valstu robežu maiņu” jelkādā, tai skaitā militārā veidā.
“Atšķirībā no mūsdienām, kad “demokrātija” tiek eksportēta likumīgo valdību gāšanas ceļā ar “oranžo revolūciju” palīdzību”. Turklāt 1989. gada dokuments rada ilūziju, ka “piebaltijas republiku iziešana no PSRS sastāva ir leģitīma”.
Pat Valsts domes Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Leonīds Sluckis nesen izteicies, ka kolēģa ierosmei piemīt populistisks raksturs, tomēr saskaņā ar pastāvošo kārtību likumprojekts izskatāms komitejās līdz jūnija beigām.
Odiozā Dmitrija Rogozina līdzgaitnieks, t. s. krievu pasaules aktīvists Žuravļovs, nav pirmais, kurš nāk klajā ar iniciatīvu atcelt attiecīgo PSRS Tautas deputātu lēmumu.
Līdzīgs aicinājums izskanēja jau tālajā 2008. gada maijā no diezgan īpatnējas specdienestu paspārnē iekārtojušās Otrā pasaules kara vēsturnieku asociācijas vadības puses.
Šis izmēģinājuma balons un vēl citi līdz Valsts domei īsti nenonāca, jo nebija arī gluži atbilstošs publiski paustajai Kremļa nostājai.
Taču, laikam ritot, Molotova–Ribentropa pakta reabilitācijas darbs strauji gājis uz priekšu līdztekus režīma agresivitātes pieaugumam. Nav gan teikts, ka tagad Kremlis dos komandu virzīt Žuravļova priekšlikumu tālāk par apspriešanu domes komitejās.
Iespējams, pilnīgi pietiek ar Putina sludinātajām nostādnēm un to, ka Staļina politikas slavinājums nepārprotami saskatāms starp dažādu oficiālo tekstu rindām un pavīd arī 1. jūlijā tautas “balsojumam” nodotajā konstitūcijas jaunajā redakcijā, ko režīma nelabvēļi dēvē par konstitucionālu apvērsumu.
Valsts ideoloģijas un propagandas līmenī Molotova–Ribentropa pakts ir ne vien attaisnots, bet iztēlots kā “PSRS diplomātijas triumfs”, ja aizņemamies bijušā kultūras ministra Vladimira Medinska frāzi.
Staļina un Hitlera darījums no kaunīgi slēpjama kļuvis par lepni izrādāmu, tāpēc pakts un slepenie protokoli pērn bija izlikti apskatei Krievijas Valsts arhīva dokumentu izstādē “1939. Otrā pasaules kara sākums”.
Attieksme pret paktu šodien kalpo par Kremļa diplomātijas mērauklu, un, piemēram, viens no nosauktajiem iemesliem, kāpēc Ukrainas prezidents nav ielūgts uz 24. jūnijā Maskavā rīkoto karaspēka parādi (neiedziļinoties jautājumā, vai viņš vispār uzaicinājumu pieņemtu), esot tas, ka Volodimirs Zelenskis, būdams vizītē Polijā, apgalvoja: nacistiskā Vācija un PSRS ir atbildīgas par kara izraisīšanu, un poļi pirmie izjuta abu totalitāro režīmu noziedzīgās vienošanās sekas.
Bet tā ir arī atbildība par Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, ko Maskava noliedz. Atbildība par nogalinātajiem un masu represijām, ko noliegt ir grūti, bet ko var interpretēt kā Padomju Savienībai nepieciešamu drošības pasākumu, un viss, kas bija PSRS ārpolitiskajās interesēs, arvien ir Krievijas interesēs – acīmredzot tāds būs nākamais tematiskais loks, kurš jau sācis iezīmēties.
Kā agrāk mēdza sacīt, pieņemsim zināšanai. Jo pretēji orveliskajam vēstures pārrakstītāju uztieptajam sauklim zināšana tomēr ir spēks.
