Vilšanās. VDK komisijas ceļi neizdibināmi 8
31. maijā novakarē valdīja pārliecība, ka gadiem gaidītais Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas gala ziņojums par secinājumiem un ieteikumiem, ko tālāk darīt ar “čekas maisiem” un visu nelaimīgo VDK mantojumu, būs uz Ministru kabineta galda ja ne tajā, tad nākamajā dienā noteikti.
Tas bija likumā noteiktais ziņojuma gala termiņš! Uz šā slēdziena pamata varētu sākt izstrādāt noteikumus par VDK dokumentu publicēšanu un visu pārējo. No vēsturnieka Kārļa Kangera vadītās komisijas puses nevienā brīdī nebija mājienu, ka tā izvirzītos noteikumus izprot kā citādi. Šaubīgajiem allaž lika pie sirds: “Ziņojums būs, kā paredzēts.” Izrādījās, ka VDK komisijas ceļi ir neizdibināmi… Aicināts sniegt informāciju Saeimā darba grupai likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” labojumu sagatavošanai, VDK komisijas vadītājs atklāja, ka nekāda ziņojuma nav… Toties LU rektoram Indriķa Muižnieka kungam nosūtīšanai tālāk Izglītības un zinātnes ministrijai iesniegts komisijas izstrādātā “Atklātības likuma” projekts uz 12 lappusēm un zvērinātā advokāta Linarda Muciņa ieteikumi, kurus pati komisija gan nemaz neatbalsta. Klātesošajiem pavērās mute. Kangera kungs paskaidroja, ka “Atklātības likuma” projektā “viss vajadzīgais ir”. Lieki sacīt, ka, VDK komisiju dibinot, šāda “pašdarbība” nebija ierēķināta un valdošā koalīcija vienojās, ka komisijas darbības laiks nav pagarināms. Un tad 8. jūnijā izrādījās, ka no komisijas prasītais 145 lappušu biezais gala ziņojums beidzot ieradies atbilstoši administratīvajai subordinācijai Muižnieka kunga kabinetā. Jautājums, kam tādas spēlītes bija vajadzīgas, ja, kā runā, ziņojums tomēr esot bijis praktiski gatavs noteiktajā termiņā?
