Mācība. Baro cik gribi, tāpat uz “Saskaņu” skatās 8
Šis ir pamācošs stāsts tiem runasvīriem, kas parasti nosoda partijas, ka tās nepietiekami piesaista krievu izcelsmes politiķus, veicinot to, ka šajā jomā monopols faktiski pieder “Saskaņai”. Šī izvēle esot ačgārna, jo iznāk, ka cilvēki partijas izvēlas nevis pēc politiskās pārliecības un ideoloģijas, bet pēc etniskās piederības.
Nevarētu teikt, ka ekonomistam Vjačeslavam Dombrovskim, kurš vienmēr pozicionējies kā labēju uzskatu paudējs, nebūtu bijusi iespēja izpausties citās partijās. Politikā viņš mēģināja iesaistīties 2009. gadā kā nu jau piemirstās partijas “Jaunlatvija” dibinātājs (partiju vadīja tagadējais Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents Didzis Šmits). Otrais piegājiens bija Zatlera Reformu partija, no kuras Dombrovskis nokļuva Saeimā, tur vadīja Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisiju, vēlāk bija izglītības un zinātnes ministrs, ekonomikas ministrs. Viņš bija arī Reformu partijas priekšsēdētājs tās norietā, taču neatraidīja “Vienotības” piedāvājumu kandidēt šīs partijas sarakstā un pēc ievēlēšanas kādu laiku darbojās tās frakcijā.
Kā gan pēc visiem šiem politiskajiem klejojumiem Vjačeslavs Dombrovskis tagad nonācis “Saskaņā”? Droši vien te ir vairāki apstākļi. Gan vecā draudzība ar Nilu Ušakovu (par spīti abu apgalvojumiem par atšķirīgajiem politiskajiem uzskatiem), gan tas, ka pēc “ABLV bankas” nedienām draudēja strauji apsīkt finansējums Dombrovska vadītajai domnīcai “Certus”. Tomēr šķiet, ka diezgan liela nozīme bijusi arī etniskajai piederībai. Zinātāji norāda, ka simpātijas “Saskaņai” neesot nemaz tik liels pārsteigums, vienkārši atsevišķus uzskatus viņš savulaik neesot afišējis, bet pēdējā laikā to vairs nevairījās darīt. Piemēram, aktīvi uzstāties pret krievu skolu pāreju uz mācībām valsts valodā. Nu atklājas arī Dombrovska ārpolitiskie uzskati. Ar ierakstu interneta sociālajā tīklā “Twitter” viņš dod mājienu, ka Latvijai vajadzētu vairāk skatīties Krievijas virzienā: “Ja pēc WW3 kaut kas paliks pāri, vēsturē paliks fakts, ka Baltijas valstis ne tikai neizpildīja vēstures un ģeogrāfijas piešķirto mandātu samazināt saspīlējumu starp kaimiņu lielvalstīm, bet pielēja eļļu kara ugunsgrēkam.”
