Eiropa bija un joprojām ir etalons, kam Krievija cenšas līdzināties un sekot. Saruna ar profesoru Vjačeslavu Morozovu 21
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vjačeslavs Morozovs dzimis 1972. gadā Kazahstānā, studējis vēsturi Pēterburgas Valsts universitātē. Kopš 2011. gada dzīvo un strādā Igaunijā, ir Tartu universitātes profesors, Eirāzijas un Krievijas studiju centra direktors. Viņa zinātnisko interešu lokā – Krievija un bijusī Padomju Savienība kā postkoloniālā telpa. Sarakstījis grāmatas “Krievija un Citi: politiskās sabiedrības identitāte un robežas” (2009) un “Krievijas postkoloniālā identitāte: pakļautā impērija eirocentriskajā pasaulē” (2015). Sarunā Vjačeslavs Morozovs parāda, ka arī Krievija kļuvusi par koloniju.
Profesor, jūs jau labu laiku dzīvojat Igaunijā un būsiet ievērojis, ka Baltijas tautas – igauņi, latvieši un lietuvieši – savu identitāti vismaz daļēji būvē uz pēckoloniālu sajūtu bāzes. Latvieši runā par septiņiem simtiem gadu, kas pavadīti zem vācbaltu muižniekiem. Par carisma žņaugiem, padomju un nacistu okupācijām, deportācijām un teroru. Par Latvijas un latviešu tautas atrašanos pakļautas un izmantotas kolonijas statusā. Savukārt jūs savos darbos iztirzājat pirmajā brīdī paradoksālu ideju – ka arī pati Krievija visu savu pastāvēšanas laiku bijusi un joprojām ir Rietumu kolonija. Kā tas iespējams?
V. Morozovs: Pastāv tāds jēdziens “pakļautā” jeb “pakārtotā” impērija, angliski “subaltern empire”, un Krievija ir spilgts šādas impērijas piemērs. Carisma laikos tās augstākās šķiras – eiropeizētā Pēterburgas aristokrātija un ierēdņi, vietējā muižniecība – pret savu zemi un tās tautu izturējās ka Rietumu impēriju koloniālās administrācijas pret pakļautajām tautām. To varētu dēvēt par savdabīgu “iekšējo kolonizāciju”.
Tika apspiestas ne tikai perifērijā esošās teritorijas un tautas kā Centrālāzija, Kaukāzs, Ukraina vai Baltija, bet arī paši krievi.
Vienlaikus Krievijas īpatnība ir tā, ka tās eiropeizētā valdošā šķira uzvedās kā Rietumu ietekmes aģenti.
Formāli viņi bija izteikti eiropieši, kuri bija baudījuši eiropeisku izglītību un runāja vairākās svešvalodās. Eiropa šiem cilvēkiem bija civilizācijas un kultūras centrs, atskaites punkts, gaumes, modes un “labā toņa” noteicēja. Būdami aristokrāti, viņi arī Eiropā baudīja augstu statusu. Vienlaikus tas netraucēja šai eiropeizētajai Krievijas elitei ekspluatēt savu zemi, burtiski izsūkt tās resursus un pārdot Rietumos. Un tā jau ir parādība, kas raksturīga koloniju administrācijām.
Kas tieši no Krievijas tika “izsūkts”?
Izejvielas. Pirms trīssimt gadiem tās bija kažokādas, medus, vasks. 19. gadsimtā šīm eksporta precēm pievienojās kokmateriāli, melnie ikri, labība, lini. Laikā pēc Otrā pasaules kara līdz pat šodienai – metāli, nafta un gāze. Tātad resursi, kas bija un joprojām ir nepieciešami attīstītajiem Rietumiem. Bet šādas ekonomiskās attiecības jau savā būtībā nav vienlīdzīgas, tajās slēpjas ekspluatācija.
Jūs pats savās publikācijās lietojat vārdu “rente”.
Tas ir ekonomisks termins, kas raksturo neproporcionāli lielus ienākumus no dabas resursu izmantošanas. Dažreiz tiek lietots arī vārds “virspeļņa”. Lai izurbtu zemē caurumu un sāktu no tā sūknēt naftu, nav nepieciešamas milzīgas investīcijas. Taču peļņa no šāda biznesa ir neproporcionāli liela. Saprotams, valstij ir milzīgs kārdinājums šo renti atņemt, aplikt ar nodokļiem.
Ir valstis, kur ienākumi no rentes tiek novirzīti kopējam labumam. Piemēram – Norvēģijā. Diemžēl uz vispārējā fona šī valsts drīzāk ir izņēmums.
Parasti rente nelabvēlīgi iespaido valsts un sabiedrības attīstību, bremzē ekonomiskās un politiskās reformas. Kaut vai tāpēc, ka problēmas uz kādu laiku iespējams aizlāpīt ar naudu. Process, kas beigu beigās ved pie stagnācijas. Paradoksāli, bet dabas resursiem nabadzīgas valstis attīstās straujāk un veiksmīgāk. Spilgts piemērs ir Āzijas valstis – Japāna, Dienvidkoreja, Taivāna, Ķīna un nu jau arī Indija.
Vēl viena rentes īpatnība ir tās ciešā saistība ar korupciju.
Daudzās ar dabas resursiem bagātās valstīs renti piesavinās nelielas izredzēto grupas, un viena no tām ir Krievija.
Pateicoties īpašai tuvībai ar politiķiem un varu, iespējai ietekmēt viņu lēmumus, daži cilvēki ir sarausuši un turpina raust pasakainas bagātības. Sekas – ienākumu nevienlīdzība, lielais dolāru miljardieru skaits.
Jūs pieminējāt, ka cara laikos Krievijas elite uzvedās kā globālā Rietumu kapitālisma aģenti. Vai tas turpinās arī šodien?
Protams! Arī šodien Krievijas ekonomiskā un varas elite gūst personisku labumu no Krievijas resursu izmantošanas un pārdošanas Rietumiem. Par to gan jāmaksā zināmas politiskas nodevas.
Krievijas elite skandina, ka Krievija “nav Rietumi”, ka mēs esam “citādi” un “garīgāki”, ka iestājamies par “tradicionālām vērtībām”. Bet tie ir tikai vārdi bez reāla satura. Viņu nauda atrodas Rietumos, villas – Šveicē, Francijā, Itālijā un Floridā.
Viņu jahtas peld Vidusjūras un Karību ūdeņos. Viņi ārstējas Rietumu klīnikās, bet bērni mācās Rietumu skolās un universitātēs.
Daudzi jau pārvākušies uz pastāvīgu dzīvi Rietumos un uz Krieviju raugās vien kā uz savas peļņas avotu.
Oficiālā Krievijas ideoloģija nemitīgi runā par to, ka valsts atkal “atgūstas no pazemojumiem”, ka tā iet savu “īpašo” attīstības ceļu. Tādu meklēja arī krievu literatūra no Dostojevska līdz pat padomju laiku “lauku prozai”. Bet vai tāds maz ir iespējams?
Kopš Pētera I laikiem Krievijas valsts ideoloģija bijusi vērsta uz Eiropu. To var apstrīdēt un noliegt, bet tieši Eiropa bija un joprojām ir etalons, kam Krievija cenšas līdzināties un sekot. Krievija ir perifērijas lielvara, kas visos laikos centusies panākt bagātos un attīstītos Rietumus.
Pat aukstā kara laikos, 70. un 80. gados, padomju jaunatnes masu kultūras elki atradās Rietumos. Cieņā bija Rietumu patēriņa preces, mode, mūzika, literatūra un kino. Šodien ir tieši tāpat. Krievijas īpašais attīstības ceļš nav atrodams tā vienkāršā iemesla dēļ, ka arī Krievija ir daļa no Eiropas. Citādas, tomēr Eiropas.
Vai Putins ir eiropietis?
Savos pamatprincipos un pamatuzstādījumos viņš orientējas uz Eiropu. Cits jautājums – uz kādu Eiropu. Mērķi, uz kuriem viņš tiecas, vērtības, skats uz pasauli caur ģeopolitikas prizmu – tas viss nācis no klasiskās 19. gadsimta Eiropas politikas. Nav noslēpums, ka viņa ideāli ir Nikolajs I un Aleksandrs III. Turklāt Putins ir izolacionists, bet arī tā ir Eiropā dzimusi ideja.
Tātad Krievija no Eiropas nekur nevar aizbēgt?
Jo visi ceļi ved uz Eiropu – gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē. Eiropā ir tirgus Krievijas resursiem. Uz Eiropu vērsta tās transporta infrastruktūra, ceļi, dzelzceļi un cauruļvadi.
Bet Ķīna?
Šī valsts ir neērts, nepiekāpīgs, pat cinisks partneris. Ķīna labi zina, ka bez Eiropas ir vienīgā reālā Krievijas alternatīva, un nekavējas šo apstākli izmantot savā labā.
Tātad konfrontācija ar Rietumiem, par ko pēdējā laikā tik daudz tiek runāts, nav iespējama?
Cerēsim, ka nav. Jo vērtības, par kurām vismaz pagaidām tiek lauzti šķēpi, ir otršķirīgas. Piemēram – demokrātijas jēdziens. Tagad Eiropas Savienībā par standartu tiek uzskatītas liberālas vērtības. Taču Eiropas izpratne par to, kā tiek pārvaldīta valsts, ir daudz senāka un plašāka.
Patlaban Krievija ir autoritāra, centralizēta valsts. Līdzīga Prūsijai, tikai mazāk efektīva, bez vācu disciplīnas un kārtības.
Nekas ārkārtējs, Eiropā tādas valstis ir bijušas un būs.
Bet Krimas aneksija?
Uzskatāms piemērs, ka vērtības tomēr var atšķirties. Modernajā Eiropā eksistē uzvedības normas, kuras Krievija šajā gadījumā rupji pārkāpusi. Krievijas argumentiem bija ģeopolitisks raksturs. Piemēram, tautiešu interešu aizstāvēšana. Mēs tikai reaģējam, cenšamies apturēt Rietumu ekspansiju. Nevēlamies, lai no Sevastopoles tiktu padzīta Krievijas flote, negribam tur redzēt NATO karakuģus. Tā bija neproporcionāla reakcija uz Maidana revolūcijas notikumiem.
Kā jūs domājat, kur cara impērijā un Padomju Savienībā visspilgtāk izpaudās šo valstu koloniālais raksturs?
Centrālāzijā. Tur dzīvoja kulturāli pilnīgi atšķirīgas tautas, pa daļai iekarotas, pa daļai pakļautas ar nevienlīdzīgiem līgumiem. Cara laikos ekspansijas iemesls bija ģeopolitika, jo turpat blakus atradās britu pakļautā Afganistāna.
Bet demogrāfiski šis reģions strauji attīstījās…
Un Krievijas lielpilsētas šodien ir pilnas ar iebraucējiem no Centrālāzijas. Impērija dod atbildes triecienu! Tas pats notiek Lielbritānijā un Francijā.
Ja tu pakļauj un kolonizē reģionu, kas atrodas tālā impērijas perifērijā, jārēķinās, ka ar laiku tas kļūs par daļu no impērijas centra.
Notikumi, kas patlaban risinās Afganistānā, Talibana nākšana pie varas, iespaidos arī Centrālāziju. Tātad netieši arī Krieviju.
Daudzus uztrauc iespēja, ka Krievija varētu anektēt Baltkrieviju.
Tas, ka baltkrievu tautas vairākums ikdienā runā krieviski, vēl nepavisam nenozīmē, ka tā ir daļa no Krievijas. Baltkrievu nacionālā identitāte ir izveidojusies jau sen, un trīsdesmit neatkarības gadi to nostiprināja vēl vairāk.
Šai tautai ir pašai sava pašapziņa, sava mentalitāte, un to labi saprot un atzīst paši krievi.
Īpaši tie, kuri apmeklējuši Baltkrievijas mazpilsētas un laukus. Viss tīrs, sakopts, labiekārtots. Milzīga atšķirība no Krievijas provinces. Baltkrieviem ir vēl lielāka tieksme uz Eiropu nekā krieviem, kas pa daļai skaidrojuma ar tās ģeogrāfisko novietojumu.
Šorīt [mūsu saruna notika 26. augustā] Tartu jau varēja sajust 1. septembra tuvošanos. Visur manāmi jauni cilvēki, skan dažādas valodas. Cik noprotams, studenti pamazām sāk atgriezties pilsētā. Ko pilsētai nozīmē universitāte?
Tartu un universitāte – šie vārdi jau sen kļuvuši par sinonīmiem. Kopš neatkarības atgūšanas Baltijas valstis savā attīstībā ir spērušas milzīgus soļus, kļuvušas par Rietumu pasaules daļu. Man šķiet, ka šo valstu sabiedrības jau ir pietiekami spēcīgas, lai sāktu atbrīvoties no pagātnes kompleksiem. Tas nozīmē arī spēju saskatīt to pozitīvo, ko šeit atstājušas svešas varas.\
Kas tad būtu Tartu bez universitātes? Vien mazpazīstama Igaunijas provinces pilsēta. Šodien, pateicoties universitātei, Tartu ir viens no Ziemeļeiropas kultūras un zinātnes centriem. Bet kas tad dibināja šo mācību iestādi, kas kopa tās īpašo garīgo auru? Zviedri, vietējie vācbaltieši, vēlāk arī mācību spēki no Krievijas impērijas.
Pilsēta atradās uz robežas starp Rietumiem un Austrumiem, ģeopolitisko ietekmes sfēru krustpunktā. Notika cīņa par ietekmi, kurā Krievijas impērija vēlējās nostiprināties tolaik vēl izteikti vāciskajās Baltijas provincēs. Tartu universitāte vismaz daļēji ir impēriju atstāts mantojums, un no tā nevajag kaunēties. Īpaši jau šodien.
