Pakāpeniski atsakās no gaisa sildīšanas 2
Citiem ES iedzīvotājiem ap Baltijas jūru ir priekšrocības siltumenerģijas taupīšanā salīdzinājumā ar mums.
Rietumeiropā domā centrālapkuri
Patlaban Spānijā, Lielbritānijā, Itālijā un Francijā vērtē, kā palielināt centralizētās siltumapgādes infrastruktūru. Vairākās šo valstu pilsētās centralizētā siltuma patēriņu ir iecerēts palielināt pat desmitkārt. Lielbritānijā, piemēram, nav centralizētās siltumapgādes, tur to ir gatavi būvēt no jauna. Būvniecību sāk ar vēstījumu sabiedrībai, ka centralizētā siltumapgāde ir pakalpojums, kam var ticēt, tam ir prognozējama cena.
“ES regulējums un Latvijas regulējums varētu rosināt centralizētām siltumapgādes saimniecībām izaugsmi, rast sapratni pie patērētāja, ka tas nav nekas vecs un stagnējošs, vecmodīgs, dārgs un slikts, bet var būt videi draudzīgs – nav 400 skursteņi katrā pilsētā, ir viens liels skurstenis, un tas, vēlams, atrodas pilsētas nostūrī,” attieksmi pret nozari citās valstīs un vēlamo Latvijā raksturo Ginta Cimdiņa, SIA “Fortum” valdes priekšsēdētāja.
Svarīga īpašuma forma
Tas lielākoties atkarīgs no daudzdzīvokļu ēku īpašuma formas. Latvijā lielākā daļa cilvēku savā dzīvoklī nevar un, visticamāk, arī pārredzamā nākotnē nevarēs regulēt siltuma padevi. Tātad daudzdzīvokļu mājās nevar nodrošināt godīgu siltumenerģijas sadali pa dzīvokļiem, uzskata Ginta Cimdiņa. “Iemesls ir zināms – visi mājas iedzīvotāji nevar vienoties par centralizētās siltumapgādes (CSA) sistēmas modernizāciju. Vajag 50 plus vienu balsi lēmumam par ēkas rekonstrukciju.”
Grūti atrast vēl kādu Eiropas valsti, kur daudzdzīvokļu mājā katrs dzīvoklis ir privātīpašums ar savām tiesībām lemt par jautājumiem, kas saistīti ar īpašumu. “Līdz ar to siltumvadu pārbūve un modernizācija daudzdzīvokļu mājās Latvijā ir ļoti sarežģīta tikai tāpēc, ka visiem individuālajiem dzīvokļu īpašniekiem ir jāpieņem vienāds lēmums. Ja būtu daudzdzīvokļu māju īpašumu forma kā citās Eiropas valstīs, kur ikviens mājā īrē atsevišķu dzīvokļa daļu vai māja ir kā juridiska vienība, kur katrs dzīvokļa īpašnieks ir juridiskās daļas (nevis dzīvokļa) īpašnieks šajā ēkā kā Somijā un Zviedrijā. Līdzīgi kā ir SIA ar daudziem īpašniekiem, tā katra ēka ir kā biedrība ar daudziem dalībniekiem. Tad visus jautājumus ir vieglāk risināt, jo katrai ēkai ir juridiskās personas statuss. Mums ir daudzie dzīvokļu īpašnieki, gribam, lai visus viņu sarežģītos jautājumus risina pārvaldnieki. Tiem ir pienākumi un pilnvaras tik, cik ir. Ja vēlamies pa vecam darboties, tad sistēma der, līdzko vēlamies kaut ko mainīt, renovēt, tad tas ir diezgan sarežģīti. Piemēram, siltuma temperatūras regulēšana katrā dzīvoklī prasa iekšējās sistēmas pārbūvi, prasa modernizāciju, vismaz regulatoru uzstādīšanu uz katra radiatora, lai ikviens var dabūt sev tīkamu temperatūru,” problēmas iemeslus iezīmē Cimdiņa. Turpretim Lietuvā daudzdzīvokļu ēkas nav juridisku personu biedrība, tāpēc parādi par siltumu ir nesamērīgi lielāki nekā Latvijā. Kaimiņvalstī visu pakalpojumu piegādātāji slēdz līgumu ar katru dzīvokli, tiek veikti tiešie norēķini par pakalpojumu, kurus nesen ieviesa arī Latvijā – tos var izmantot pēc brīvprātības principa. Kopš šāda regulējuma apstiprināšanas Lietuvā aizvien vēl nav noslēgti līgumi starp pakalpojumu piegādātājiem un pircējiem.
Jātaupa iepirktie resursi
Enerģijas, tostarp siltumenerģijas taupīšanu, uzdod arī ES Energoefektivitātes direktīva, kuru patlaban nav ieviesušas pavisam 20 ES dalībvalstis, tostarp arī Latvija. Mūsu valstij direktīvas nosacījumi nacionālajā likumdošanā bija jāievieš līdz 2014. gada 14. jūnijam.
Energoefektivitātes Direktīva paredz enerģijas taupīšanu gala patērētājam. Patlaban ir jau Eiropas tiesas spriedumi par neko nedarīšanu direktīvas ieviešanā Ungārijai un Grieķijai, pret Latviju sākta pārkāpuma procedūra, teic Ekonomikas ministrijas Atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes departamenta direktore Aija Timofejeva. Latvijā nav Energoefektivitātes likuma, kuru liek Direktīva un kuru valsts gan Eiropas komisijai ir apsolījusi līdz šā gada beigām apstiprināt, viņa skaidro. “Komisija mēģina piespiest enerģijas mazumtirgotājus efektīvāk veikt uzņēmējdarbību. Piemēram, ar mazākiem zudumiem piegādāt enerģiju gala patērētājam. Mūsu siltumenerģijas ražošanas uzņēmumi jau vairākkārt saņēma triecienu savai peļņai. Viņi sola celt tarifus, ja uzliks papildu nodokli vai ja samazināsies siltumenerģijas patēriņš,” problēmu iezīmē A. Timofejeva.
Latvijai līdz 2020. gadam ir jāietaupa 9000 GWh enerģijas. Ir iespējams izmantot divas taupīšanas shēmas, tostarp pienākuma shēmu un alternatīvo pasākumu shēmu. Alternatīvā shēma paredz mērķtiecīgu valsts un pašvaldību, tostarp ES māju siltināšanas programmu īstenošanu. Savukārt pienākuma shēma paredz ar dažādiem administratīvajiem pasākumiem, piemēram, ar nodokļiem likt taupīt vai arī izmantot vēlamos kurināmā veidus. Piemēram, Igaunijā, līdzīgi kā Zviedrijā un citās Skandināvijas valstīs, ir jāmaksā nodokļi par elektroenerģijas izmantošanu, arī dabas resursu nodoklis dabas gāzei un naftas produktiem. Malta un Kipra izvēlējusies alternatīvo pasākumu modeli. A. Timofejeva vērš uzmanību, ka Latvijā jaunajā likumprojektā pienākumu shēmai ir paredzēts vien 30% liels īpatsvars. Lietuva, tāpat kā Latvija, patlaban meklē vispiemērotāko modeli.
ES atbalsts jauniem risinājumiem
Rīgas Tehniskā universitāte ar saviem sadarbības partneriem Latvijā sākusi apjomīga ES projekta “SUNSHINE”, kura laikā līdz 2018. gada 1. martam izveidos inovatīvu investīciju platformu padomju laikos celto ēku atjaunošanai un siltināšanai. Projekta kopējās izmaksas ir 1 555 991,25 eiro. Projekts paredz, ka izstrādātos finanšu un tehniskos risinājumus nākotnē izmantos arī citās postpadomju valstīs.
“Vairākumam energoservisa uzņēmumu nav iespējas uzņemties ilgtermiņa finanšu saistības ierobežotās bilances dēļ. Tādēļ paredzēts izveidot īpaša nolūka finanšu fondu, kas sniegtu iespējas vietējām energoservisa kompānijām pārfinansēt naudas plūsmu, “pārdodot” to nākotnes izteiksmē, nevis šā brīža. Tas nozīmē pilnīgu inovatīvu pieeju padomju ēku saglabāšanas problēmas risināšanai Latvijā, ko līdz šim daļēji ierobežoja banku atturīgums finansēt energoservisa kompāniju ilgtermiņa investīciju projektus,” atzīst Marika Rošā, RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta vadošā pētniece. Fondā energoefektivitātes pasākumu īstenošanai būtu 20 miljoni eiro, ko ieguldīs Eiropas rekonstrukcijas un attīstības banka, privātie investori un valstis.
