Egils Līcītis: Pārbaudījums pensionāram, kuram jau tā grūti 11
Par kārtējo sarūpēto “pakalpojumu” no valsts iestāžu puses sakarā ar paaugstinātām pensiju piegādes izmaksām gluži saprotamā kārtā veciem cilvēkiem kāpelē asinsspiediens, piemetas galvassāpes, un tik negodīgu rīcību sirmgalvji citādi nesauc kā par cūcību.
Mana vecāmāte savā laikā tādās reizēs mēdza teikt – tie nu gan nezin ne kauna, ne goda.
Pensijas jau tā Latvijā nav karaliskas, bet žēlastības dāvanu līmenī, un, ja par to klāt pienešanu mājās vēl atvelk piecus eiro, tad tas parāda valdības attieksmi – ar cietsirdīgām gestapo metodēm, ar bandītisma elementiem veikt genocīdu un aplaupīt pensionārus gaišā dienas laikā.
To nostrādājuši, ministri uzlūko viens otru nevainīgām teļa acīm – kā, vai tad vajadzēja kompensēt pensiju piegādes izdevumus?
Un visi vicinās ar rokām – nē, nē, manas ministrijas budžetā tādu līdzekļu nav!
Tie ir smagi, skumīgi stāsti, kādēļ 77 tūkstoši cilvēku, no kuriem 38% ir vecāki par astoņdesmit gadiem, sagaida, ka pastnieks regulāri katru mēnesi atnesīs pensiju vai pabalstu dzīvesvietā. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri mīt daudzstāvenē un kuriem lielā vecuma vai invaliditātes dēļ grūti pārvietoties pa kāpnēm, un veselība turas uz godavārda. Tas ir stāsts par reimatismu, kaulu laušanu un vientulīgām vecumdienām, par vienīgajiem draugiem mūža novakarē – mopsi un štociņu, kad pastnieka vai jebkura cita ienācēja ierašanās ir svētīga, patīkama pārmaiņa dzīves nospiestībā. Tas ir stāsts par ieraduma lielo spēku, kad tā ierasts, ka pensijas naudiņu Lejas tēvam vai Kalniņmātei piegādā tieši rokās.
Nav vēl zināms, kad labklājību mūsu valstī sadalīs vienmērīgāk, bet pagaidām padzīvojuši ļaudis darbīga mūža nogalē pārsvarā ieskaitāmi kategorijā “pliki kā baznīcas žurkas”. Ar izdzīvošanu uz maznodrošinātības sliekšņa vai, teiksim atklāti, noenkuroti nabagmājas nebūt ne saldajos apstākļos. Un, kad dzīvē jau tā maz prieka un grūti būt vecam, valdība, kura ar labdarību neslimo, pārkāpjot tabu, ka pensionārs ir valsts aizsardzībā, ar cēlu žestu paziņo – jums, vecīši, būs jāpiķo ragā divtik vairāk, ja gribat, lai arī turpmāk “Latvijas Pasts” organizē naudiņas klāt pievešanu.
Pensionāri spiesti maksāt, lai pasta darbiniekiem būtu lielākas algas, prēmijas, uzlaboti darba apstākļi, mūsdienīgāka orgtehnika.
Vai nav drusku absurds, ka par citu pusdienām jāmaksā visneaizsargātākai iedzīvotāju kārtai, vismazāk saņemošajiem pensionāriem un no pabalstiem dzīvojošiem invalīdiem?
Protams, ka “Latvijas Pasts” nav tik pelnošs uzņēmums kā “Latvenergo”, kurš sociāli atbildīgi daudzbērnu ģimenēm un dažām citām iedzīvotāju grupām pārdod strāvu par pazeminātu cenu. Tomēr diez vai ir tik trūcīga iestāde, ka divi miljoni eiro, kas ir summa par pensijas piegādi mājās, plēstu kabatu un novestu “Latvijas Pastu” pie bankrota un ubaga spieķa.
Bet nu pieņemsim, ka pasta uzņēmums nespēj sniegt pensionāriem nepieciešamu pakalpojumu ar atvieglotiem noteikumiem. Protams, politiķi ir pirmkārt atbildīgie par to, ka senioru laimes indekss vēl tālāk pazeminājies un drīz pavisam tiks nolaists ausgusā. Pienāks diena, kad Saeimas deputāti un valdības ministri, no kuriem daudzi der par piekrāpto veco cilvēku mazdēliņiem un mazmeitiņām, atkal kļūs par vēlēšanu konkursantiem.
Diemžēl uz vecumu atmiņā vairāk saglabājas viss sliktais, piedzīvotie pāridarījumi un netaisnības.
Vecumdienās ir tiesības redzēt daudz ko tumšākajās krāsās. Un tad – oioioi, kā atmaksāsies 77 tūkstošiem vēlētāju nodarītā nekrietnība. Lai cik nespēcīgi un nevarīgi būtu, tūkstoši aizsteberēs līdz iecirknim un nobalsos pret pāridarītājiem no valdošās koalīcijas. Tad būs par vēlu nākt klajā ar kļūdas labojumu, ar nožēlas izteikšanu, ar skāvieniem un nebeidzamiem cieņas apliecinājumiem vecļaudīm.
Grūti saprast, kāpēc valdība metas iekšā riskantā piedzīvojumā un ne no šā, ne no tā tīšuprāt elektrizē kontaktu ar pensionāru masām?
LPF vadītāji jau apliecinājuši – esam gatavi lieliem nemieriem. Galu galā, raujviņkociņ, kāda joda pēc jābalso par simulantiem, kuri vārdos izliekas par pensionāru draugiem, bet darbos neliekas ne zinis un nenieka nedara, lai uzlabotu veco cilvēku materiālos apstākļus!
