Kādus pakalpojumus sniedz deinstitucionalizācija, lai līdzcilvēki nedzīvotu pansionātos 1
Iekārtot dienas aprūpes centrus, izveidot grupu dzīvokļus, specializētās darbnīcas un attīstīt jaunus pakalpojumus cilvēkiem ar funkcionāliem un garīga rakstura traucējumiem, radīt ģimenisku vidi bērniem, kas palikuši bez vecāku aprūpes, paredzēts deinstitucionalizācijas procesā (DI), kas turpināsies līdz 2023. gadam.
DI projektā, ko finansē Eiropas fondi un kur kopējais pieejamais finansējums ir 90 miljoni eiro, paredzēts uzlabot dzīvi vairākām mērķgrupām. Tie ir aprūpes institūcijās dzīvojošie bērni, bērni un jaunieši ar invaliditāti, kuri dzīvo ģimenēs, kā arī pieaugušas personas ar funkcionāliem traucējumiem un garīga rakstura traucējumiem. DI procesā iesaistījušās 115 pašvaldības.
Deinstitucionalizāciju bija paredzēts sākt 2015. gadā, taču novembrī Tiesībsarga un invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” rīkotā konferencē Labklājības ministrijas (LM) valsts sekretārs Ingus Alliks atzina, ka reāli DI process sākts 2016. gada beigās. Tagad visi plānošanas reģioni ir iesnieguši plānus, un tie ir apstiprināti.
Palīdz, taču neaprūpē
Rīgas pašvaldība DI procesā nepiedalās, bet galvaspilsētā jau ir pieejami tādi pakalpojumi, ko daudzviet DI procesā paredzēts attīstīt. Tostarp ir arī grupu dzīvokļi, dienas aprūpes centri un specializētās darbnīcas. Biedrība “Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi” ir to vidū, pie kuras brauc smelties pieredzi, kā sniegt mājokļa pakalpojumu cilvēkiem ar psihosociāliem traucējumiem un kā iekārtot specializētās darbnīcas.
Biedrības valdes priekšsēdētāja Inga Šķestere stāsta: “Mēs sniedzam mājokļa pakalpojumu, ko pašvaldība pērk no biedrības. Telpas pieder pašvaldībai, un mums ir bezatlīdzības līgums par to izmantošanu.” Imantā vienā no sociālās mājas stāviem ir atsevišķi 14 dzīvoklīši, kuros ir maza istabiņa un vannasistaba. Iemītnieku vecums – no 18 līdz pat pensijas gadiem.
“Šis ir mājokļa pakalpojums, kurā katram cilvēkam ir sava privātā dzīves vide,” uzsver I. Šķestere. “Normatīvā regulējumā ir rakstīts, ka vienā istabā vai dzīvoklī var būt divi cilvēki, bet mēs to neatbalstām. Jo kāpēc lai kāds dzīvotu kopā ar citu cilvēku, kuru pats nav izvēlējies.”
Atbalstu grupu dzīvokļu iemītniekiem sniedz gan sociālais darbinieks, kurš nodarbojas ar plānošanu, motivēšanu, iesaistīšanu, gan sociālais rehabilitētājs un aprūpētāji, kuri atrodas klientu tuvumā naktīs un brīvdienās.
“Cilvēki dzīvo savu normālu dzīvi, paši gatavo ēst, iepērkas, mazgā drēbes, uzkopj mājokli un koplietošanas telpas un nepieciešamības gadījumā saņem atbalstu,” teic Inga. Klienti iztiek no invaliditātes pensijas (daži strādā, un viņiem ir arī alga) vai no sociālā nodrošinājuma pabalsta.
Ņemot vērā ienākumu līmeni, var tikt noteikts vai nu trūcīgās personas, vai maznodrošinātas personas statuss.
Tiem, kam ir trūcīgās personas statuss, pašvaldība sedz komunālo pakalpojumu un elektrības maksājumus. Katram savu vajadzību nodrošināšanai “uz rokas” jāpaliek 128 eiro.
“Ir cilvēki, kuriem darbinieks iet līdzi uz veikalu un palīdz iepirkties. Tas nozīmē, ka ikkatrs pats savas finanses pārvalda, bet darbinieks palīdz viņam tās saplānot. Ir cilvēki, kuriem darbinieks atgādina par higiēnu, par pašaprūpi vai to, ka jātīra māja; dažam jāatgādina par medikamentu lietošanu, jāpalīdz sadalīt devās. Tāpat jāpalīdz un jādod padoms ēst gatavošanā, taču tas nenozīmē, ka darbinieks dara klienta vietā. Katram nepieciešamais atbalsta veids un apjoms ir citāds, un tas jāņem vērā.”
Dzīvoklītim daļu mēbeļu – ledusskapi, galdiņu, skapi – sarūpējuši pakalpojuma sniedzēji, ar pārējo dažam palīdz radi, biedrība, cits nopērk pats. Dzīvoklī ir plītiņa, bet plīts ar cepeškrāsni atrodas kopējās lietošanas virtuvē.
“Ir svarīgi, lai cilvēks būtu aktīvs, negulētu gultā un negaidītu, ka viņam visu pienesīs klāt,” uzsver Inga. Ar ko atšķiras dzīve sabiedrībā no dzīves institūcijā? Ar to, ka institūcija cilvēku pataisa par patērētāju, kam viss ir gatavs, – kāds cits izmazgā istabu, kāds pagatavo ēst, kāds noliek priekšā tīru drēbju kaudzīti, sarīko pasākumu.
It kā liekas, ka institūcijās nodrošina cilvēkam dzīves kvalitāti, bet tas tā nav. Dzīves kvalitāte ir tad, ja cilvēks var būt aktīvs, ja ir ieinteresēts par dzīvi. Ja cilvēks tikai pasīvi sēž, interese par dzīvi un pozitīvās emocijas zūd.
Savu istabiņu labprāt izrāda Zanda Seļicka, kura pirms ierašanās šeit gandrīz deviņus gadus dzīvojusi pie Betānijas klostermāsām. Dienā viņa strādā sveču darbnīcā, vakarā vai nu lasa grāmatu, vai sarakstās “feisbukā”, vai kopējā atpūtas telpā runājas ar citiem grupu dzīvokļu iemītniekiem.
Plāni un procesi
Labklājības ministrija plānojusi, ka DI procesā sasniedzamie rezultāti 2023. gadā būs: ESF finansētos sociālos pakalpojumus būs saņēmušas 2100 pilngadīgas personas ar garīga rakstura traucējumiem (GRT); 700 klienti atstājuši ilgstošās aprūpes institūcijas, un būs slēgtas vismaz trīs Valsts sociālās aprūpes centru filiāles.
Klientu vietu skaitam ilgstošas aprūpes institūcijās jāsamazinās par 1000, un sabiedrībā balstīto pakalpojumu īpatsvaram jāpieaug no 20 līdz 45 procentiem. LM Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Kristīne Lasmane komentē, ka viens no DI projekta mērķiem ir attīstīt sabiedrībā balstītos pakalpojumus jeb pakalpojumus dzīvesvietās personām ar garīga rakstura traucējumiem.
Pirmkārt, lai viņiem nebūtu jānonāk institūcijās, un, otrkārt, lai tiem, kas dzīvo institūcijās un nevēlas vairs tur palikt, būtu iespēja iziet no institūcijas un saņemt vajadzīgos pakalpojumus. “Pašlaik 20 procenti cilvēku ar GRT saņem pakalpojumus sabiedrībā un 80 procenti institūcijās. Mērķis ir mainīt situāciju: lai pēc pieciem gadiem 45 procenti saņemtu pakalpojumus, kas nav institūcijā,” skaidro ierēdne.
Personām ar GRT būs pieejamas 967 klientu vietas 61 dienas aprūpes centrā, un 62 grupu dzīvokļos būs vietas 650 cilvēkiem. 37 specializētajās darbnīcās varēs nodarboties 512 cilvēki.
Nākamajai DI mērķgrupai – bērniem ar funkcionāliem traucējumiem – būs iekārtoti 27 dienas aprūpes centri un nodrošinātas 46 sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas vietas, kur tos saņems 3400 bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, kuri dzīvo ģimenēs. Paredzētas arī septiņas “atelpas brīža” pakalpojumu vietas.
“Savukārt ārpusģimenes aprūpē mērķis ir par 60 procentiem samazināt to bērnu skaitu, kas dzīvo institūcijās,” teic K. Lasmane. Viņa norāda, ka, sākot ES fondu plānošanu 2014.–2020. gadam, tika izmantoti 2012. gada statistikas dati. Saskaņā ar tiem institūcijās bija 1799 ārpusģimenes aprūpē esošie bērni.
Mērķis samazināt bērnu skaitu institūcijās par 60 procentiem paredzēja, ka līdz 2023. gadam institūcijās būs ne vairāk kā 720 bērni. 2017. gadā tika pabeigta visu institūcijās dzīvojošo bērnu individuālo vajadzību izvērtēšana un individuālie atbalsta plāni tika izstrādāti 1128 bērniem. Izrādījās, ka ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu skaits, kas dzīvoja institūcijās, jau bija ievērojami samazinājies.
“Jo ir notikušas citas lietas arī ārpus projekta, audžuģimeņu kustība ir paplašinājusies tik strauji, ka neviens, tostarp pašvaldību cilvēki, neticēja, ka tas būs iespējams,” stāsta K. Lasmane.
“Iepriecinoši, ka papildus pašvaldību institūcijām, arī valsts bērnu aprūpes institūcijās esošo bērnu skaits turpina samazināties. Līdz ar to ir pamats prognozēt, ka attiecībā uz ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu skaita samazināšanos institūcijās reāli sasniegtie rezultāti pārsniegs sākotnēji plānotos.”
Problēmas un pieredze
Konferencē “Vai viegli dzīvot sabiedrībā. Invaliditāte” Tiesībsarga darbinieki stāstīja par secinājumiem, kas radušies, pētot DI procesu.
Problēmu ir daudz, sākot ar to, ka neliels skaits institūcijās dzīvojošo cilvēku piedalās DI projektā, trūkst informācijas par to, un beidzot ar nepietiekamu komunikāciju starp valsts un pašvaldību institūcijām un to, ka nepieciešams valsts atbalsts sociālajam darbam pašvaldībās ar cilvēkiem ar GRT.
“Pašvaldībās ir izteikts izpratnes trūkums par pakalpojumu saturu. No valsts puses ir nesistemātisks un nepietiekams atbalsts, lai pakalpojumu sniedzējiem nodrošinātu izpratni par pakalpojumu saturu,” uzskata arī biedrības “Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi” valdes priekšsēdētāja I. Šķestere.
Uz to K. Lasmane atbild, ka plānošanas reģioni rūpējas, lai pašvaldību darbinieki dotos pieredzes apmaiņas braucienos: “Aizvest uz konkrētā pakalpojuma sniegšanas vietu un parādīt – tas ir pats efektīvākais veids, kā dot izpratni, ko tas nozīmē.
Grupas brauc pie Ingas Šķesteres, brauc uz biedrības “Rūpju bērns” pakalpojumu sniegšanas vietām, uz Siguldas biedrību “Cerību spārni”, kur Eva Viļķina šo dalīšanos pieredzē uzskata par tikpat svarīgu kā pakalpojumu sniegšana.”
Pakalpojumu izmaksas
DI projekti pašvaldībām kompensē izmaksas par pilngadīgām personām ar GRT sniegtajiem sabiedrībā balstītiem sociālajiem pakalpojumiem:
Aprūpe mājās: 6,16 eiro stundā, ja aprūpe mājās nepieciešama regulāri, 51,04 eiro mēnesī, ja aprūpe mājās tiek izmantota neregulāri (drošības poga ar fiksēto tālruni) vai 57,35 eiro mēnesī (drošības poga ar mobilo tālruni);
Dienas aprūpes centrs: 19,17 eiro dienā, ja personai ir pašaprūpes prasmes, 22,96 eiro dienā, ja personai nav pietiekamu pašaprūpes prasmju;
Grupu māja: 12,77 eiro dienā, ja personai ir pašaprūpes prasmes, 18,64 eiro dienā, ja personai nav pietiekamu pašaprūpes prasmju;
Specializētā darbnīca: 16,90 eiro dienā;
Speciālistu konsultācijas un individuālais atbalsts: 25,74 eiro stundā;
Atbalsta grupas un grupu nodarbības: 25,93 eiro par nodarbību.
Video: Dima Golubevs (“Apeirons”).
