Paiju rūķis. Aldonis Baldiņš atgriež dzīvē seno latviešu rotaļlietas 0
Līdz bezdibenim un atpakaļ
Bieži vien kādai parādībai vai lietai par savu palikšanu zemes virsū jāpateicas kādai enerģiskai un harismātiskai personībai. Par latviešu seno rotaļlietu vai paiju popularizēšanu, saglabāšanu un aktualizēšanu rūpējas Tautas daiļamata meistars Aldonis Baldiņš, arī Latvijas Amatniecības kameras Rotaļlietu izgatavotāju biedrības Goda meistars un balvas “Laiks Ziedonim 2015” nominants. Meistara tēls ir tik kolorīts, ka Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja apmeklētājiem tas jau kļuvis par muzeja rūķa tēlu.
Aldoņa dzīves ceļš sākās pirmskara paaudzei tipiski. Dzimis 1933. gadā Dundagā un audzis starp četrām māsām kā luteklis. Viņa tēvs bijis mašīnmeistars, kam piederējis labības kūlējs “Imanta”. Darbs 47 hektārus plašajā saimniecībā prasījis daudz pūļu. Vecmamma Karlīna bijusi liela mīklu un tautasdziesmu skandētāja. Toties pirmos koka darbus viņam parādīja vectēvs, kas pats bija liels koka darbu meistars, taisīja lopiem siles, piena traukus, kubuliņus, cirta abras, pina grozus un greba karotes. Tieši bērnībā noskatītās grospapa prasmes kalpojušas kā pamudinājums vēlāk pievērsties kokapstrādei.
“Manas mīļākās rotaļlietas bija vecu mašīnu detaļas un pulksteņu mehānismi. Atceros, reiz vecaistēvs ar nazīti no koka izdrāza olas, kuras mēs, bērni, ripinājām pa grīdu. Bija interesanti skatīties, kā ola ripodama met lokus un klausīties ripošanas skaņās. Bērnībā, kad aitas un govis laidām ganīties, man ar māsu patika spēlēties ar sprunguļiem. No bērza viciņas izdrāzām “govis”, “aitas” un “ganiņus”. No tievākiem zariņiem uzbūvējām “stalli” un “gatvi”, pa kuru ganāmpulkam nākt mājās. Arī “kasti”, kur ielikt govīm zāli. Spēlēšanās bija tik aizraujoša, ka reizēm aizmirsām par īstajām govīm. Tā lauku vienkāršā sirsnība man jau kopš mazotnes iemācīja saskatīt interesanto arī vienkāršās lietās,” atminas Aldonis.
Tad dzīvē iejaucās politika. Aldoņa tēvs jau zināja, ka ģimeni izsūtīs. Kad ienākuši krievu karavīri, Baldiņu mantas bija sapakotas. Ģimeni izsūtīja uz Omskas apgabala Molotovas rajona Severnajas sādžu, nabadzīgu stepes rajonu. “No pilnīga bada mūs izglāba vecā “Singer” šujmašīna, ar ko mamma un viena no māsām vietējām sievietēm šuva kleitas. Kad 1956. gadā atgriezāmies, gājām uz dzimtajām mājām, bet tur sveši cilvēki… To nedrīkst aizmirst, jo, kas nepētīs senatni, tas nesvētīs nākotni,” atceras meistars. Latvijas Okupācijas muzeja biedrība ir uzņēmusi dokumentālo filmu “Baldiņa senās spēles” par Aldoni Baldiņu un viņa ģimeni.
