Paiet sev pretī 0
Mākslinieci Olitu Gulbi pāri visam iedvesmo Latvijas daba, tās toņi un miers, ko viņa aino teju japāniski smalkā estētikā, iekšup vērstībā. Mākslinieces jubilejas gadā viņas veikums – gan jaunākie darbi, gan pašas izvēlētu labāko darbu izlase kopā ar tēlnieka Stefana Močuļska darbiem līdz 1. septembrim aplūkojams Jūrmalas pilsētas muzejā, izstādē „Četri”.
Olita Gulbe ir mākslinieka Induļa Zariņa audzēkne. Mākslinieci iedvesmo latviešu glezniecības vecmeistari – ģēnijs Jēkabs Kazāks, kurš no dzīves aizgāja agri, arī Jāņa Valtera ārkārtīgi gleznieciskie darbi, Boriss Bērziņš, Jānis Pauļuks. Taču glezniecībā Olita atradusi pati savu ceļu, latviešu mākslas ainā iezīmējot savpatu rokrakstu. Būt pašai, tas ir svarīgākais – meklēt iekšēju harmoniju, saskaņu sevī. Māksliniece pasmaida, varbūt tāds sīkums, joks, bet pat gleznu parakstos svarīgi norādīt pašas vārdu – Olita Gulbe, ne laulāto Gulbe–Ģērmane (mākslinieces dzīvesdraugs ir gleznotājs Andrejs Ģērmanis).
Māksliniece mīl glezniecisko, nevis idejas. Gleznas nevar ieplānot, paredzēt, tās vienkārši atnāk. „Esmu dabisks cilvēks. Neko neizdomāju. Kad sajūtu impulsu kaut ko ieraugot, ir skaidrs – jāķeras pie gleznošanas. Ja manī ir vienaldzība, nemaz nesāku. Man vajag, lai man „trāpa”!”.
Olita ir viena no pieredzējušākajām latviešu māksliniecēm, kas nevairās doties ārpus telpām, plenērā, gleznot dabā. Vairākos darbos atkārtojas viens motīvs – garš labības šķūnis Smārdē, labības laukā. Vasarā, rudenī – mīļi un gleznieciski ir visi gadalaiki. Ziemā, tad gan biežāk jāpārceļas uz telpām, tur top klusās dabas. Nav nejauši, ka izstādes titulā ir „Četri” – katrs gadalaiks ar savu krāsu. „Sapratu, ka šajā izstādē man ir labi ziemas daļas darbi. Biju iecerējusi katram gadalaikam veltīt savu vietu izstāžu zālē, taču, kad kopā ar vīru iekārtojām izstādi, baltie ziemas darbi bija kopā, bet pārējie „aizgāja” jaukti. Smējāmies – iznāk nevis četri, bet „ziema un pārējais”. Visgrūtāk ir ar pavasari – lai arī tas ir mans mīļākais gadalaiks, to ir visgrūtāk gleznot, Izvilkt krāsu no pelēkiem toņiem.”
Olita brauc gleznot gan vasarā, gan rudenī. Gribētos arī ziemā. „Tajā ir kas tāds, kas man vienkārši ļoti patīk. Gribas gleznot to visādi. Nekad neuzgleznoju tā, ka patiktu līdz galam. Gribu atgriezties. Varbūt šī vieta ir pelnījusi, ka to redz visos gadalaikos.”
Ja būtu jāsalīdzina gadalaiku ar sevi pašu, Olita nešauboties teic – ziema. Pati dzimusi decembrī, baltajā, klusajā laikā. Viņas dabā ir doma un apcere, meditācijas un miers. Klusums. „Laikam jau esmu uz iekšu vērsta.” Filozofija – Ķīnas domātāja Konfūcija tekstos – Dao mācībā. „Ārkārtīgi skaisti tā apraksta draudzību, mīlestību, tuvo, tālo, klusumu, likteni, talantu…”.
Olitu arī iedvesmo austrumnieciska, japāniska skaistuma izjūta un gudrība. „Viņu zīmēs, hieroglifos atainotas sajūtas, ko mēs nevaram izstāstīt.” Ne velti gleznotājas darbos arvien no jauna parādās ķiršu zara, ogu motīvs. „Man tie patīk vizuāli. Sevišķi – tumšie.” Jubilejas izstādē nonākuši vēl nesen, jūlijā gleznotie, Olita smejas – krāsa tikko nožuvusi. „Pirms desmit dienām biju starptautiskā plenērā starp Zaļeniekiem un Tērveti, „Ķērkšļos”, kur ir liels ķiršu dārzs. Tieši tā – braucu tikai ķiršu dēļ. Bija tā vērts. Uzgleznoju ķiršu zaru vējā – ar lapām, ogām. Iznāca arī divas klusās dabiņas – saldie ķirši. Ieliku tos baltā bļodiņā un noliku zālē.”
Protams, jubilejas izstādes gleznās neiztikt bez vēl kāda bieži Olitas Gulbes gleznās sastopama mākslinieces motīva – ūdensrozēm! To dēļ ir vērts mērot ceļu uz Vecpiebalgu. Tomēr galvenais jau ir paši ūdeņi – nevis stāvošie, rāmie, bet tie, kuros „vējš drusku iepūš”. Dzīvie. Dzīvelīgie, kur atspīdumi virmo. Skaidrojums Olitas ūdeņu stihijai nav tālu jāmeklē – māksliniece ir dzimusi pie jūras. Tā arvien šalc pārsimts metru attālumā no viņas dzīvesvietas Bigauņciemā, turpat, pāri pļaviņai.
„Gribas ūdens tuvumu. Patīk ūdenī skatīties. Redzēt viļņojumu. Ūdenī ir kā pilsētā skatīties. To var darīt ilgi. Ūdenī atspīd debesis. Tā ir vesela pasaule.” Olita domīgi teic, patiesībā ikdienā uz jūru nemaz tik bieži neejot – kā jau vietējā. Pietiekot ar jūras klātbūtni. Tiesa, jūras motīvu viņas gleznās tikpat kā neatrast.
„Man ir upes un ezeri. Esmu gan gājusi uz jūru, četrus gadus no vietas puspiecos cēlos, lai saullēktu noķertu. Pašu rītu. Bet tad jutu, sākas tāda saullēkta rutīna, un pārtraucu. Jūra lai paliek marīnistiem. Ir jāpievēršas tam, kas ir tavs. Sevi jāatrod. Tas nav viegli – to saprotu tikai tagad. Kā teica Konrāds Ubāns – sauli glezno daudzi, bet spīd tā tikai dažiem!”
Decembrī māksliniece atzīmēs 60. jubileju. Viņa smejas – dzimšanas dienas neciešot. „Tik ātri pagājis laiks – nekas priecīgs tas nav. Tomēr prieks ceļas kaut vai tāpēc, ka ir izstāde, darbi, kas ļauj atskatīties uz pagājušo laiku.” Vērojot pašas motīvus, kas atkārtojas no gleznas uz gleznu, dzimst jaunas idejas, „ataust”, ko vēl jaunu, citu gribētos pamēģināt. Mākslinieks Kurts Fridrihsons reiz teicis – mākslai ir jāiet pretī – proti, nav jāgaida, ka forma pati atnāks, izveidosies. „Tāda man tagad filozofija – pašai paiet pretī.”
Olita stāsta, brīnišķīgu dāvanu jubilejā pasniegusi Jūrmalas dome. Gada sākumā Jūrmalas kultūras centra projektu konkursā Olitai piešķirti līdzekļi viņas izstādes katalogam, kurā apkopoti mākslinieces raksturīgākie darbi un dzīvesstāsts, citu arī mākslinieku un kritiķu, kā arī pašas Olitas pārdomas.
Neliela grāmatiņa, kas sākas ar Imanta Ziedoņa un beidzas ar Konfūcija rindiņu. Uz vāka – laša ādiņa uz tumši sarkana fona, ko izstādē redzam nelielā darbā. „Jēla lašādiņa ir ļoti skaista – tīrs sudrabs,” priecājas māksliniece.
Jubilejas izstādē un katalogā līdzās gleznām – arī mākslinieces pašportets. Olita steidz piebilst – portretiste gan neesot, tomēr katra mākslinieka personālizstādē pašportretam jābūt. Tāds bija viņas personālizstādē – „No… uz… ” – 2007. gadā. Viņa smaida – pašportrets uzrāda pārmaiņas. „Ne jau tikai vecums tur redzams, bet arī skatījums. Darba forma. Protams, rokraksts paliek, tomēr es nemīlu rutīnu. Esmu jaunas formas meklētāja.”
